Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Nē, — atbildēja lords Vinlers, — mēs apmeklēsim Anglijas karalienei.

— Ā, lieliski, — teica Aramiss. — Bet kāds ir šā apmeklējuma mērķis? - viņš čukslus jautāja Atosam.

— Taisnību sakot, nezinu; varbūt mums lūgs kaut ko apliecināt.

— Vai tikai ne par to nolādēto lietu? — teica Aramiss. — Tādā gadījumā man ļoti negribētos iet; mūs, laikam, tur nostrostēs, bet man nepatīk tādas lietas, kopš es strostēju citus.

— Ja tas tā būtu, — leica Atoss, — tad ne jau lords Vinters mūs vestu uz turieni: viņam arī tiklu, jo viņš bija kopā ar mums.

— Jā, tas tiesa. Nu, iesim.

Sasnieguši Luvru, lords Vinters aizgāja pa priekšu, jo pie durvīm stāvēja tikai viens sargs.

Dienas gaismā Atoss, Aramiss un lords Vinters ievēroja, cik ļoti nolaists ir miteklis, ko kardināla skopā labdarība bija piešķīrusi karalienei. Milzīgas zāles bez mēbelēm, saplaisājušas sienas, uz kurām vietām vēl spīdēja izciļņu zeltījums, logi, ar lielām spraugām vai pat bez logiem, grīdas bez paklājiem, bez sardzes, bez sulaiņiem, — lūk, kas iekrita acīs Atosam. Viņš pievērsa visam tam sava ceļabiedra uzmanību, klusējot pagrūzdams ar elkoni un ar acīm norādot uz apkārtējo nabadzību.

— Mazarīni dzīvo labāk, — teica Aramiss.

— Mazarīni ir gandrīz vai karalis, — iebilda Atoss, — bet karaliene Henrietta jau gandrīz vairs nav karaliene.

— Ja jūs vēlētos jokot, Atos, — teica Aramiss, — tad, esmu par to pārliecināts, jūs pārspētu pašu Vuatīru.

Atoss pasmaidīja.

Karaliene viņus gaidīja ar manāmu nepacietību, jo, tikko kā viņi ienāca zālē, kura bija blakus viņas istabai, viņa pati parādījās uz sliekšņa, lai sagaidītu viņus — savus jaunos galminiekus, kurus liktenis bija sūtījis viņas nelaimes stundā.

— Ienāciet, kungi, — viņa leica. — Esiet sveicināti.

Viņi iegāja un palika stāvam. Karaliene ar žestu lūdza viņus apsēsties. Atoss bija nopietns un mierīgs, bet Aramiss bija sašutis: viņa skatienam pavērās tikai tukšuma un nabadzības pazīmes.

— Jūs tīksmināties par man apkārt esošo greznību?— jautāja karaliene Henrietta, uzmetot istabai skumju skatienu.

— Lūdzu jūsu augstības piedošanu, — atbildēja Aramiss, — bet es nespēju slēpt savu sašutumu, redzot, kā Francijas galms izturās pret Anrī IV meitu.

— Jūsu draugs nav karavīrs? — karaliene jautāja lordam Vinleram.

— Tas ir abats d'Erblē, - viņš teica.

Aramiss nosarka.

— Jūsu augstība, — viņš leica, — es esmu abats, tas tiesa, bet ne pēc savām tieksmēm. Es nekad neesmu jutis aicinājumu kļūt par garīdznieku. Mana sutāna turas tikai uz vienas pogas, un es vienmēr esmu ļoti priecīgs kļūt par musketieri. Šodien no rīta, nezinādams, ka man būs gods tikt stādītam karalienei, es apģērbu šo ietērpu, bet neskatoties uz to, jūsu augstība atradīs manā personā cilvēku, kurš, kā visuzticamākais kalps, izpildīs jebkuru jūsu vēlēšanos.

— Scvaljē d'Erblē, — lords Vinters piezīmēja, — ir viens no tiem drosmīgajiem karaļa Luī XIII musketieriem, par kuriem es stāstīju jūsu augstībai. Bet šis cilvēks ir grāfs de La Fērs, — lords Vinters turpināja, pagriezies pret Atosu, — kura labā reputācija jūsu augstībai ir labi zināma.

— Kungi, ;— teica karaliene, — pirms dažiem gadiem man bija muižniecība, armija un nauda; pēc viena mana mājiena viss tas bija manā rīcībā. Jūs, iespējams, esat pārsteigti par to, kā es dzīvoju tagad. Lai izpildītu uzdevumu, kuram būtu jāglābj mana dzīvība, man ir palicis tikai lords Vinters, ar kuru mūs saista divdesmit gadu ilga draudzība, — un jūs, kungi, kurus es redzu pirmo reizi un pazīstu jūs likai kā savus tautiešus.

— Tas ir pietiekami, — ar dziļu palocīšanos teica Atoss, — ja trīs cilvēku dzīvības var jūs glābt. 1

— Pateicos, jums kungi, — teica karaliene. — Lūk, vēstule, kuru karalis man atsūtīja ar lordu Vinleru. Lasiet.

Atoss un Aramiss mēģināja atteikties.

— Lasiet, — atkārtoja karaliene.

Atoss sāka skaļi lasīt mums jau pazīstamo vēsluli, kurā Čārlzs I jautāja, vai viņam tiks dota pajumte Francijā.

— Nu un ko viņš teica? — izlasījis vēstuli, jautāja Atoss.

— Nu un viņš atteica, — teica karaliene.

Draugi saskatījās, nicīgi pasmīnēdami.

— Bet kas tagad būtu darāms, jūsu augstība? — jautāja Atoss.

— Tātad jūs jūtat līdzi manam nožēlojamam pašreizējam stāvoklim? — aizkustināta jautāja karaliene.

— Man ir tas gods lūgt jūsu augstību norādīt man un d'Erblē kungam, ar ko mēs spētu jums pakalpot; mēs esam gatavi.

— Ak, jums tiešām ir cēla sirds! — karaliene dedzīgi iesaucās, bet lords Vinters paskatījās uz viņu, il kā vēlētos teikt: „Vai tad es negalvoju par viņiem?"

— Bet jūs, kungs? — karaliene jautāja Aramisam.

— Bet cs, kundze, — viņš atbildēja, — bez jebkādiem jautājumiem sekošu grāfam visur, kur viņš ies, pat nāvē; bet, ja runa iet par kalpošanu jūsu augstībai, tad — viņš piemetināja, veroties karalienē ar pieklājīgu dedzību, - es centīšos grāfu apsteigt.

— Un tā, kungi, — teica karaliene, ja jūs piekrītat izdarīt pakalpojumu nelaimīgai, visu pamestai karalienei, lad, lūk, ko vajadzētu izdarīt. Karalis

pašlaik ir viens, ja neskaita dažus galminiekus, kurus viņš baidās pazaudēt kuru katru mirkli; pie viņa ir skoti, kuriem viņš neuzticās, kaut gan pats ir skots. Kopš lords Vinters viņu atstāja, es vai mirstu nost aiz bailēm. Varbūt, es lūdzu jums pārāk daudz, jo vairāk tāpēc, ka man nav nekādu tiesību lūgt. Tomēr, es jūs lūdzu, brauciet uz Angliju, nokļūstiet līdz karalim, esiet viņa draugi, sargājiet viņu, turaties viņam blakus kaujas laukā, sekojat viņam līdzi, kad viņš ieiet mājā, kur dzīvo un kur pastāvīgi perina intrigas, kuras ir daudz bīstamākas par lodēm un zobeniem, — un par šo upuri, ko jūs nesīsit, es jums apsolu nevis atalgojumu, — nē šis vārds var jūs aizvainot, — es apsolu mīlēt jūs, kā māsa, dodot jums priekšroku no visiem apkārtējiem, izņemot vīru un bērnus, es jums to apzvēru!..

Un karaliene lēni un svinīgi pacēla acis pret debesīm.

— Jūsu augstība, — teica Atoss, — kad mums jādodas ceļā?

— Tātad jūs piekrītat! — priecīgi iesaucās karaliene.

— Jā, jūsu augstība. — Mēs piederam jums ar miesu un dvēseli. Tikai jūsu augstība ir pārāk augstsirdīga, solot mums draudzību, kuru mēs neesam pelnījuši.

— O, — iesaucās karaliene, aizkustināta līdz asarām. — Lūk, pirmais prieka un cerību atspīdums pēdējo piecu gadu laikā. Glābiet manu vīru, glābiet karali, un lai arī jūs nevilina pasaulīgs atalgojums par šādu brīnišķīgu rīcību, atļaujiet man cerēt, ka es vēl jūs redzēšu un varēšu jums personīgi pateikties.

— Es varu tikai palūgt jūsu augstību lūgt par mums Dievu, — atbildēja Atoss.

— Bet cs, — teica Aramiss, — esmu vientuļš, un man nav kam kalpot, kā vienīgi jūsu augstībai.

Karaliene sniedza savu roku skūpstam, bel tad teica lordam Vinleram:

— Ja jums pietrūks naudas, milord, tad nedomājiet ne mirkli, salaužiet tās dārglietas, izņemiet dārgakmeņus un pārdodiet tos kādam augļotājam. Jūs par tiem saņemsit piecdesmit vai sešdesmit tūkstošus livru. Iztērējiet lo naudu, ja būs nepieciešams. Cēlsirdīgi cilvēki ir jānodrošina lā, kā to viņi ir pelnījuši, tas ir, karaliski.

Karalienei bija sagatavotas divas vēstules: viena no viņas, bcl otra no meitas Henriettas. Abas vēstules bija adresētas karalim Čārlzam I. Vienu viņa iedeva Atosam, otru — Aramisam, lai abiem būtu iespēja stādīties karalim, ja viņus izšķirtu kaut kādi apstākļi.