Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Un galu galā, — leica Aramiss ar savu filozofisko mieru, kuru viņš aizguva, iestājoties klosterī, un kurš bija vairāk bezdievīgs, nekā ticība Dievam, — un galu galā — kāpēc mums par to būtu jādomā? Kas padarīts, tas padarīts. Savā nāves stundā mēs nožēlosim šo grēku, un Kungs mūs tiesās: vai tas bija grēks, noziegums vai labs darbs. Nožēlot, jūs sakāt? Nē, nē! Zvēru pie goda un krusta, ja es kaut ko nožēloju, tad tikai to, ka tā bija sieviete.

— Vienīgais mierinājums, - teica d'Artanjans, — ka no tā nav palikušas nekādas pēdas.

— Viņai bija dēls, - noteica Atoss.

— Jā, jā, es atceros, — atbildēja d'Artanjans. — Jūs pats man par viņu stāstījāt. Bet, kas zina, kas ar viņu ir noticis. Beigas čūskai, beigas

čūskulēnam. Jūs taču neiedomājaties, ka lords Vinters ir uzaudzinājis šo izdzimumu? Lords Vinters būtu sodījis dēlu tāpat, kā māti.

— Tādā gadījumā, — teiea Atoss, — nelaime pār Vintera galvu, jo pie kā būtu vainīgs bērns.

— Velns mani parāvis, bērns, laikam, vairs nav starp dzīvajiem! — iesaucās Portoss. — Ja ticēt d'Artanjanam, tad tajā valstī ir tādas miglas…

Mazliet sadrūmušie draugi bija gatavi pasmaidīt par šādu Portosa domāšanas veidu, ja šajā mirklī neatskanētu soļi uz kāpnēm, un kāds nepie­klauvētu pie durvīm.

— Ienāciet, — teica Atoss.

Durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās saimnieks.

— Kungi, — viņš teica, — kāds cilvēks vēlās redzēt kādu no jums.

— Kuru? — jautāja visi četri.

— To, kuru sauc par grāfu de La Fēru.

— Tas esmu es, — teica Atoss. — Bet kā sauc to cilvēku?

— Grimo.

Atoss nobālēja.

— Jau atgriezies! — viņš noteica. — Kas varēja atgadīties ar de Braželonu?

— Lai viņš ienāk! — d'Artanjans teica.

Grimo jau uzkāpa pa kāpnēm un gaidīja aiz durvīm. Viņš ienāca istabā un parādīja ar zīmēm saimniekam, lai viņš atstāj istabu.

Tas izgāja, aizvērdams aiz sevis durvis. Četri draugi klusēdami gaidīja, ko teiks Grimo. Viņa satrauktā seja, putekļainais apģērbs, izteiktais bālums norādīja, ka viņš atvedis kaut ko satraucošu un ļoti svarīgu.

— Kungi, — viņš beidzot teica, — šai sievietei bija bērns, un šis bērns tagad ir jau vīrietis. Tīģerienei bija mazulis. Tagad šis tīģeris iet medībās uz jums. Sargieties.

Atoss ar melanholisku smaidu paskatījās uz. saviem draugiem. Portoss sāka meklēt pie saviem sāniem zobenu, kurš karājās pie sienas. Aramiss saķēra dunci. D'Artanjans piecēlās kājās.

— Ko tu ar to gribi teikt, Grimo? — jautāja d'Artanjans.

— To, ka milēdijas dēls ir pametis Angliju, ka viņš atrodas Francijā un brauc uz Parīzi, ja vēl nav atbraucis.

— Veļas lai parauj! — iesaucās Portoss. — Tu esi pārliecināts par to?

— Esmu, — atbildēja Grimo.

Iestājās kapa klusums. Grimo, kurš tikko turējās uz kājām, iekrita krēslā.

Atoss ielēja viņam glāzi šampānieša un iedeva to izdzert.

— No ko, - galu galā noteica d'Artanjans, — lai dzīvo, lai brauc uz Parīzi, mēs ne tādus esam redzējuši. Lai brauc.

— Jā, protams, — tcica Portoss, ar mīļu skatienu apveltīdams savu zobenu, — mēs viņu gaidam, lai nāk.

— Pie tam, tas ir likai bērns, — teica Aramiss.

— Bērns! — iesaucās Grimo. — Vai jūs zināt, ko ir izdarījis šis bērns? Pārģērbies par mūku, viņš uzzināja visu šo gadījumu, pieņemdams Betinas bendes grēksūdzi, bcl pēc tam, kad nabadziņš bija izsūdzējis visus grēkus, viņš, visu uzzinādams, grēku atlaides vietā iedūra bendēm krūtīs, lūk, šo dunci. Skatieties, uz viņa vēl ir asinis, kuras nav pat kārtīgi apkaltušas — vēl nav pagājušas divas diennaktis, kā tas ir izņemts no rētas.

Ar šiem vārdiem Grimo nolika uz galda dunci, kuru mūks bija atstājis iedurtu bendes krūtīs.

D'Artanjans, Portoss un Aramiss metās pie zobeniem.

Vienīgi Atoss palika mierīgi un dziļdomīgi sēžam uz vietas.

— Tu saki, ka viņš nāk apģērbies kā mūks, Grimo?

— Jā, kā augustīniešu mūks.

— Kā viņš izskatās?

— Pēc viesnīcas saimnieka vārdiem, viņš ir mana auguma, vājš, bāls, gaišiem māties, zilām acīm.

— Un… viņš neredzēja Raulu? — jautāja Atoss.

— Tieši otrādi, viņi satikās, un vikonts pats viņu atveda pie mirēja gultas.

Atoss piecēlās un, ne vārda nesakot, noņēma no sienas savu zobenu.

— Tomēr, kungi,— teica d'Artanjans, samāksloti iesmejoties, — man, liekas, ka mēs uzvedamies kā meičas. Mēs, četri pieauguši vīrieši, kuri acis nepamirkšķinot gāja pretī veselai armijai, tagad trīcam šī bērna priekšā!

— Jā, — teica Atoss,— bet šis bērns ir paša Likteņa sūtīts.

Un visi steidzīgi pameta viesnīcu.

Tagad palūgsim lasītāju pārbraukt pāri Sēnai un doties uz karmelitu klosteri Sv.Jēkaba ielā.

Rīts. Pulkstens nosita vienpadsmit. Dievbijīgās māsas tikko kā noklausījās rīta mesu par godu Čārlza I ieroču uzvarai. No baznīcas iznāca sieviete un

meitene, abas ģērbušās melnās drēbēs, viena — kā atraitne, otra — kā bārene, un devās uz savu celli. Ieejot tur, sieviete nostājās ar ceļiem uz krāsota ķeblīša, kurš stāvēja nolikts svētbildes un krusta priekšā, bel jaunā meitene nostājās patālāk, pieturēdamās pie krēsla atzveltnes, un sāka rūgti raudāt.

Sieviete, redzams, kādreiz bija ļoti izskatīga, bet bēdas un asaras viņu ātri novecoja. Jaunā meitene bija burvīga, un asaras viņu darīja vēl pievilcīgāku. Sievietei varēja būt gadu četrdesmit, bet meitenei ne vairāk kā četrpadsmit.

— Kungs,- teica sieviete, — glāb un sargā manu vīru, manu dēlu un paņem sev manu rūgto likteni un nožēlojamo dzīvi.

— Mans Dievs, — čukstēja meitene, — glāb manu māti.

— Jūsu māte vairs neko nevarēs izdarīt jūsu labā, Hcnrietla, — teica viņai sieviete, kura pagriezās pret jauno meiteni. — Jūsu mātei vairs nav nedz troņa, nedz vīra, nedz dēla, nedz līdzekļu, nedz draugu. Jūsu māte, mans nabaga bērns, ir visu pamesta.

Ar šiem vārdiem nabaga sieviete iekrita jaunās meitenes rokās un sāka skaļi raudāt.

— Māmiņ, esiet stipra! — mierināja viņu meitene.

— Ak, karaļiem ir ļoti grūts liktenis šajā laikmetā, noteica māte, noliecot galvu uz savas meitas pleca. — Un nevienam nav daļas gar mums, katrs ir aizņemts ar savām darīšanām. Kamēr vēl šeit bija jūsu brālis, viņš mani uzmundrināja, bet viņš aizbrauca un nevar pat padot ziņu par sevi ne man, ne tēvam. Es ieķīlāju savas pēdējās dārglietas, pārdevu visas savas mantas un kleitas, lai spētu samaksāt kalpiem, kuri citādi atteicās viņu pavadīt. Tagad mums jādzīvo uz mūķeņu rēķina. Mēs esam ubadzes, par kurām rūpējas Dievs.

— Bet kāpēc jūs negriezāties pie savas māsas, karalienes? — jautāja jaunā meitene.

— Diemžēl, mana māsa karaliene vairs nav karaliene. Viņas vārdā valda cits. Kādreiz jūs to sapratīsit.

— Tad griežaties pie sava māsas dēla, karaļa. Gribat, es ar viņu parunāšu! Jūs taču zināt, ka viņš mani ļoti mīl, māmiņ!

— Diemžēl, mans māsas dēls pagaidām tikai liek saukts par karali, un, kā man teica La Ports, viņ.-> pals daudz ko piecieš.

— Tad griezīsimies pie Dieva, — teica jaunā meitene, lupjolies uz ceļgaliem blakus mātei.

Šīs divas, blakus Dievu lūdzošas sievietes, bija Anrī IV meita un mazmeta, un Anglijas karaļa Čārlza I sieva un meita.