Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Bet kā tas gadījās? — jautāja Rauls.

— Viss notika pavisam vienkārši, .— tas atbildēja, kuru sauca par grāfu. — Mēs bijām nopeldējuši vienu trešdaļu upes, kad satrūka trose, zirgs izbijās un ieleca ūdeni. Es ļlikti peldu un neiedrošinājos nokāpt no zirga. Tajā vielā, lai viņam palīdzētu, es tikai sažņaudzu pavadu un būtu to noslīcinājis kopā ar sevi, ja jūs nebūtu paspējuši mums atnākt palīgā, lai man palīdzētu. No šī brīža, kungs, ja jums nekas nav pretī, mēs būsim saistīti uz mūžu, līdz pat nāvei.

— Kungs, - teica Rauls, zemu paklanījies, — ticiet man, esmu vienmēr jūsu rīcībā.

— Mani sauc grāfs de Hišs, - turpināja jaunais cilvēks. — Mans tēvs — maršals de Grammons. Tagad, kad jūs zināt, kas es esmu, parādiet man godu, nosaukdams savu vārdu.

— Esmu vikonts de Braželons, — teica Rauls, sarkdams, ka nevar līdzīgi grāfam, nosaukt sava tēva vārdu.

— Jūsu seja, jūsu labsirdība un jūsu drosme man ir patīkami. Jūs esat pelnījis manu visdziļāko atzinību. Apskaujiet mani un būsim draugi.

— Es arī jūs esmu iemīlējis no sirds, — atbildēja Rauls, apskaujot grāfu, — varat uz manj vienmēr paļauties.

— Tagad pasakiet man, vikont, kurp jūs dodaties? — jautāja de Hišs.

— Uz prinča armiju, grāf.

— Es ari, — priecīgi iesaucās jauneklis. — Jo labāk, mēs kopā saņemsim kaujas kristības.

— Lieliski! Mīliet viens otru! — teica audzinātājs. — Jūs abi esat jauni, jūs laikam esat piedzimuši zem vienas zvaigznes, un jums bija lemts satikties. *

Jaunie cilvēki uzticīgi uzsmaidīja viens otram, kas ir raksturīgi jaunībai.

— Tagad, — teica audzinātājs, — jums jāpārģērbjas. — Jūsu kalpi, — es jau devu viņiem rīkojumu, tiklīdz viņi bija nokāpuši krastā, — sagatavos jums siltu sausu veļu un vīnu, kurš jūs sasildīs.

Jaunie cilvēki neiebilda. Tieši otrādi, viņi piekrita šim priekšlikumam, uzreiz uzlecot saviem zirgiem mugurā, aplūkodami viens otru. Patiešām abi jaunekļi bija slaidi, skaisti, cēlsirdīgi, ar atklātām gaišām sejām un lepniem skatieniem. Hišam bija gadi astoņpadsmit, bet augumā viņš nebija lielāks par piecpadsmitgadīgo Raulu. Viņi neviļus sniedza viens otram roku, tad uzmundrinot zirgus, devās uz viesnīcu, jājot viens otram blakus. Viens bija laimīgs, ka dzīve ir tik skaista un brīnišķīga, un kuru viņš gandrīz bija zaudējis; otrs slavēja Dievu, ka viņš paspēja izdarīt kaut ko tādu, ar ko varētu lepoties sava aizgādņa acīs.

Tikai Olivens nebija apmierināts ar sava kunga rīcību. Izgriežot ūdeni no sava kamzoļa, viņš domāja, ja viņi būtu apstājušies Kompjenā, tad nevien būtu izbēguši šo atgadījumu, bet arī izvairījušies no saaukstēšanās un reimatisma sāpēm — neizbēgamām šā notikuma sekām.

Palikšana Nuaijonā nebija ilgstoša. Visi gulēja dziļā miegā. Rauls lika sevi pamodināt, ja ieradīsies Grimo, bet Grimo neieradās. Zirgi, bez šaubām, arī novērtēja astoņu stundu atpūtu un lielo salmu klājumu viņu guļvietai. Pulkstens piecos de Hišs uzmodināja Raulu, kurš atnāca novēlēt viņam laburītu. Ātri pabrokastojuši, pulkstens sešos viņi jau bija noauļojuši divas jūdzes.

Sarunas ar jauno cilvēku Raulam sagādāja neizsakāmu prieku. Jaunais grāfs daudz stāstīja, bel Rauls vairāk klausījās. Izaudzis Parīzē, kur Rauls bija tikai vienu dienu, pie tam vēl galmā, kuru Rauls nekad nebija redzējis, de Hišs ar saviem pāžu nedarbiem un diviem dueļiem, neskatoties uz ediktiem, bet galvenais — neskatoties uz sava audzinātāja stingrību, bija Raulam interesants sarunu biedrs. Parīzē Rauls bija tikai pie Skarronas, un viņš nosauca de Hišam tos cilvēkus, kurus tur satika. Hišs zināja viņus visus — Neljāna kundzi, d'Obinjē jaunkundzi, Skuderī jaunkundzi, Polas jaunkundzi, de Ševrēzas kundzi — un sāka asprātīgi visas izsmiet. Rauls ļoti baidījās, ka likai viņš neiedomātos smieties par de Ševrēzas kundzi, kurai viņš bija sirsnīgi pieķēries un pret kuru juta dziļas simpātijas. Bet, instinktīvi, vai arī patiešām simpatizēdams hercogienei, de Hišs viņu tikai slavēja un lielīja. No šīm uzslavām Raula draudzība pret grāfu kļuva daudz, sirsnīgāka.

Tad saruna pārgāja par mīlestības piedzīvojumiem un par dāmu apjūsmošanu. Arī šeit de Braželonam nācās vairāk klausīties, nekā runāt. Un viņš klausījās, bet noklausījies trīs-četrus garus stātus, nodomāja, ka grāfs, tāpat kā viņš, savā sirdī sargā kādu noslēpumu.

Hišs, kā mēs jau stāstījām, tika uzaudzināts galmā, tāpēc visas galma intrigas viņam bija labi zināmas. Rauls daudz bija dzirdējos par galma

dzīvi no grāfa de La Fēra, likai šis galms bija stipri izmainījies no tā laika, kā to redzēja Atoss. Tāpēc grāfa de Hiša stāstījums ieviesa daudz jaunu izjūtu mūsu ceļotāja iztēlē. Viņš stāstīja par Kolinjī mīlas sakariem ar de Longvila kundzi; par liktenīgo divkauju Karaliskajā laukumā, kuru de Longvila kundze noskatījās stāvēdama pie loga; par viņas jauno mīlas sakaru ar kņazu Marsiljaku, kurš bija greizsirdīgs jau ļoti sen, gribēdams nošaut visus viņas pielūdzējus, ieskaitot abatu d'Erblē; par Velsas prinča mīlas intrigām ar hercogieni de Monpansjē, nelaiķa karaļa tuvu radinieci, kura vēlāk viņa izcēlās ar slepenajām laulībām ar Lozenu. Pat karaliene tika iesaistīta šajā stāstījumā ar kardinālu Mazarīni, kurš saņēma savu daļu izsmiekla.

Diena pagāja nemanāmi.

Grāfa audzinātājs, jautras dabas cilvēks, augstākās sabiedrības cilvēks, mācīts „līdz matu galiņiem", kā izteicās viņa audzēknis, ne vienu reizi vien Raulam atgādināja Atosa asprātības un viņa dziļo vispusējo izglītību. Tomēr neviens, pēc Rauls domām, nevarēja līdzināties grāfam de La Fēram, nedz smalkjūtībā, nedz cēlsirdībā, nedz manierēs, nedz izglītībā.

Šoreiz braucēji sargāja savus zirgus un neskrēja vairs tik ļoti ātri, tāpēc tikai pulkstens četros viņi sasniedza Arrasu. Ceļotāji tuvojās pilsētas kara teātrim un nolēma palikt šajā pilsētā līdz nākamās dienas rītam, tāpēc ka spāņu kara daļas, bieži izmantodamas nakts aizsegu, rīkoja uzbrukumus pat Arrasas apkaimē.

Franču armija atradās starp Ponl-a-Marko un Valensjēnu, aizlokoties līdz. Duē. Princis, pēc noslāslies, atradās Betinā.

Ienaidnieku armija bija izvietojusies no Kassela līdz Kurtrē apkaimei, un tā kā laupīšanas un visāda veida vārmācības bija nereta parādība, tad nelaimīgie robežas iedzīvotāji pameta savas mājas un devās uz pilsētām, kur varēja cerēt "uz mājokli un aizsardzību. Arrasa bija bēgļu pārpildīta.

Runāja par priekšā stāvošo kauju, kurai vajadzēja būt izšķirošai. It kā prinicis līdz šim tikai manevrējis, gaidot pastiprinājumu, kurš beidzot bija pienācis. Jaunie cilvēki bija ļoti priecīgi, ka paspējuši laikā.

Viņi pavakariņoja un nolikās gulēt vienā istabā.

Jaunekļi bija tajā vecumā, kad draudzība iesākas ļoti ātri. Viņiem likās, ka tie viens otru pazīst jau kopš dzimšanas un, ka viņi nekad vairs nevēlēsies šķirties viens no otra.

Vakars pagāja sarunās par karu; kalpi tīrīja ieročus; jaunie cilvēki uzlādēja pistoles sadursmes gadījumam. Nākošajā dienā viņi pamodās sarūgtināti, viņiem rādījās sapnī, ka ir atbraukuši par vēlu un vairs nevarēs piedalīties kaujā. Izplatījās baumas, ka princis Kondē aptīrījis Betinu un atkāpies līdz

Karvenai, atstājot, starp citu, Betinā garnizonu. Bet tā kā šīs ziņas nebija pamatotas, tad jaunie cilvēki nolēma doties uz Betinu, paļaujoties uz to, ka pa ceļam viņi varēs nogriezties pa labi un braukt uz. Karvenu.