Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Kurpniek, — Lorēns nopietni teica, — jūs šujat kurpes pārāk strauji.

— Jā, bet cik skaists ir naža cirtiens! — riebīgi smaidīdams, Simons atbildēja, — tu redzēsi, redzēsi, mans skaistais grenadieri.

Lorēns paraustīja plecus.

— Labi, iesim! — viņš teica. — Es jūs gaidu.

Un tā kā ikviens pagriezās, lai nokāptu pa kāpnēm, Lorēns tik spēcīgi spēra pašvaldības ierēdnim Simonām, ka tas rēkdams novēlās pa stāvajām kāpnēm.

Sekcionāri nevarēja savaldīt smieklus. Lorēns ielika rokas kabatās.

— Tas pienākumu izpildes laikā! — naidā kļūdams zils, Simons teica.

— Nudien! — Lorēns atbildēja, - vai mēs visi neizpildām savus pie­nākumus?

Viņam lika iekāpt fiakrā, un komisārs viņu aizveda uz Tiesu pili.

Ja lasītājs otrreiz grib sekot mums revolucionārajā tribunālā, mēs atra­dīsim Morisu tai pašā vietā, kur mēs viņu jau redzējām. Tikai mēs viņu atradīsim daudz bālāku un uztrauktāku.

Tai brīdī, kad mēs atveram skatu uz šo drūmo teātri, kurp mūs aizrauj vairāk notikumi nekā patika, zvērināties tiesneši ir aizgājuši balsot, jo vie­nu lietu bija noklausījušies: divi apsūdzētie, kas bezkaunīgā uzmanībā, ar kādu tai laikmetā zobojās par tiesnešiem, jau bija saģērbušies ešafotam, sarunājās ar saviem aizstāvjiem, kuru nenoteiktās runas līdzinājās ārsta runām, kas zaudējis cerības par sava slimnieka izveseļošanos.

Tautai tribīnēs šajā dienā bija negants noskaņojums, tāds noskaņojums, kas uzbudina zvērināto bardzību: nostādīti zem tiešas adītāju un priekš- pilsētnieku uzraudzības, zvērinātie izturējās labāk — kā aktieris divkāršo enerģiju slikti noskaņotas publikas priekšā.

Tā, kopš pulkstens desmitiem rītā, pieci apsūdzētie jau bija pārvērsti piecos notiesātajos. To bija paveikuši par nepielūdzamiem padarītie tiesneši.

Divi, kas toreiz atradās uz apsūdzēto sola, šai brīdī gaidīja: jā vai nē. Lēmumam vajadzēja viņus atgriezt dzīvei vai mest nāvē.

Klātesošā tauta, padarīta mežonīga un pieradusi pie šīs ikdienas tra­ģēdijas, kura bija kļuvusi viņas iemīļotākā teātra izrāde, klātesošā tauta, mēs teiksim, sagatavoja viņus šim drausmīgajam mirklim ar izsaucieniem:

— Skaties, skaties, skaties! Aplūko taču lielāko! — runāja kāda adītāja, kura, būdama bez cepures, trīskrāsaino kokardi, platu kā delnu, nēsāja pakausī, — skaties, cik viņš ir bāls! Var teikt, ka viņš jau ir miris!

Notiesātais paskatījās uz sievieti, kas viņu uzrunāja ar nievīgu smaidu.

— Ko tu runā? - kamiņiete atsāka. - Tur tas smejas.

— Jā, caur zobiem.

Kāds priekšpilsētnieks paskatījās pulkstenī.

— Cik tad ir? — viņa biedrs jautāja.

— Pulkstens viens, bez desmit minūtēm. Tas jau velkas trīsccturtdaļ- stundas.

— Tieši tā kā Domfronā, nelaimes pilsētā: pusdienā iebraucis, stundā pakārts.

— Un mazākais, un mazākais! — kliedza cits klātesošais. — Aplūko taču viņu, viņš būs neglīts, kad sp|aus maisā!

— Tā! Tas ir pārāk agri sacīts, tev nebūs laika to ievērot.

— Skaties taču, cik viņam ir skaists zilais svārks. Tas ir drusciņ pa­tīkami nabagiem, kad saīsina labi apģērbušos (audis.

Tiešām, kā soda izpildītājs bija teicis karalienei, nabagie mantoja katra upura palikušās lietas. Tūliņ pēc soda izpildīšanas tās tika aiznestas uz Salpetrjeru — izdalīšanai nabagiem. Turp tika aizsūtītas arī sodītās kara­lienes drēbes.

Moriss klausījās šo runu virpulī, nepiegriezdams tām vērību. Šai brīdī ikvienu nodarbināja kāda spēcīga doma, kas viņu atšķīra no citiem. Dažas dienas viņa sirds sita tikai zināmos brīžos un grūdieniem, laiku pa laikam bailes vai cerība liekas apturēja viņa dzīves gaitu, un šī nemitīgā šūpo­šanās bija it kā salauzusi sirds jūtību un padarījusi to bezspēcīgu.

Zvērinātie atgriezās sēdē, un, kā sagaidīja, priekšsēdis pasludināja par abu apvainoto notiesāšanu.

Viņus aizveda, abi aizgāja stigrā solī. Šai laikmetā visi mira labi.

Tiesas sulaiņa balss atskanēja drūma un ļauna:

— Pilsonis sabiedriskais apsūdzētājs pret pilsoni Ženevjēvu Diksmē.

Moriss nodrebēja pār visām miesām, un sviedru miklums aprasoja viņa

seju.

Durtiņas, pa kurām ienāca apsūdzētie, atvērās un parādījās Ženevjēva.

Viņa bija ģērbusies baltā, viņas mati bija sakārtoti apburoši koķeti, jo viņa bija tos izveicīgi sakārtojusi kāpienveidīgus un sasprogājusi, nevis ap- cirpusi, kā to darīja lielākā daļa sieviešu.

Bez šaubām, nabaga Ženevjēva līdz pēdējam brīdim gribēja parādīties skaista tiem, kas varēja viņu redzēt.

Moriss ieraudzīja Ženevjēvu, un viņš juta, ka visi spēki, kurus viņš bija savācis šim gadījumam, atstāja viņu. Tomēr viņš gatavojās šim sitienam, jo divpadsmit dienas viņš nebija izlaidis nevienu sēdi, un Ženevjēvas vārds, trīs reizes atskanējis no sabiedriskā apsūdzētāja mutes, bija pār­steidzis viņa dzirdi, bet dažs izmisums ir tik plašs un dziļš, ka neviens nevar iztaustīt bezdibeni.

Visi, kas redzēja parādāmies šo sievieti, tik skaistu, tik naivu, tik bālu, nevilšus iekliedzās: vieni niknumā, — šai laikmetā bija ļaudis, kas ienīda katru pārākumu, skaistuma pārākumu tāpat kā naudas, ģēnija vai izcel­šanās pārākumu, citi apbrīnā, daži līdzcietībā.

Bez šaubām, Ženevjēva pazina vienu kliedzienu starp visiem šiem klie­dzieniem, vienu balsi šo balsu vidū. Viņa pagriezās uz Morisa pusi, kamēr priekšsēdis šķirstīja apsūdzētās aktu kopojumu, laiku pa laikam no apak­šas uz viņu lūkodamies.

Ar pirmo skatienu viņa ieraudzīja Morisu, apslēptu zem platmales ma­lām. Tad ar maigu smaidu un vēl maigāku kustību viņa pagriezās pavisam. Viņa uzlika rožainās un drebošās rokas uz lūpām, un, ielikdama visu dvē­seli elpā, viņa aizsūtīja pazudušo skūpstu, kuru šai pūlī tikai viens varēja pieņemt.

Ziņkārības čuksti pāršalca zāli. Ženevjēva, pasaukta, pagriezās pret tiesnešiem. Bet, nebeigusi šo kustību, viņa apstājās, un viņas izplestās acis ar neizsakāmu šausmu izteiksmi cieši lūkojās kādā zāles punktā.

Moriss velti pacēlās uz pirkstgaliem: viņš neko neredzēja vai pareizāk, kāda svarīgāka lieta pievērsa viņa uzmanību tribunālam.

Fukjē Tēnvils bija sācis lasīt apsūdzības rakstu.

Šai rakstā bija sacīts, ka Ženevjēva Diksmē esot kāda neganta sazvēr­nieka sieva, kas ticis turēts aizdomās, ka palīdzējis bijušajam Sarkanās Mājas bruņiniekam mēģinājumos glābt karalieni.

Starp citu, viņa esot tikusi pārsteigta, nometusies karalienes priekšā ceļos, lūdzot apmainīt drēbes ar viņu, un piedāvādamās nomirt tās vietā. Šis trulais fanātisms, apsūdzības rakstā bija teikts, bez šaubām pelnīs kontrrevolucionāru uzslavas; bet šodien, tas piebilda, katra franču pilsoņa

dzive pieder nācijai, un tā ir divkārša nodevība — upurēt savu dzīvi Fran­cijas ienaidniekiem.

Ženevjēva, kad viņu jautāja, vai viņa atzīst, ka bijusi, kā to teikuši žan­darmi Dišēns un Žilbērs, pārsteigta ceļos karalienes priekšā, lūgdamās apmainīt drēbes ar viņu, vienkārši atbildēja:

— Jā!

— Tad, — priekšsēdis teica, — izstāstiet mums jūsu plānu un cerības.

Ženevjēva pasmaidīja.

— Sieviete var lolot cerības, — viņa teica, — bet sieviete nevar īstenot tāda veida plānu, kuram es esmu kritusi par upuri.

— Bet kā tad jūs tur nokļuvāt?