Aleksandrs Dimā (tēvs): SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

Sajust rokas pieskārienu uz pleca šajā laikmetā bija vienmēr nopietna lieta.

Diksmē pagriezās un pazina Morisu.

— Ā! Labdien, pilsoni republikāni, — tikai nemanāmi nodrebēdams, bet tūlīt savaldījies, Diksmē teica.

— Labdien, pilsoni gļēvuli, — Moriss atbildēja, — jūs mani gaidījāt, vai ne?

— Tas ir, tieši otrādi, es jūs vairs negaidīju, — Diksmē atbildēja.

— Kāpēc?

— Jo es jūs gaidīju agrāk.

— Es nāku vēl par agru pirms tevis, slepkava! — Moriss piebilda drausmīgā balsī, vai pareizāk, čukstos, jo viņa sirdī bija sakrājies pērkons un skatienā — zibens.

— Tavas acis met ugunis, pilsoni, — Diksmē atbildēja. — Mūs pazīs un vajās.

— Jā, tu baidies tikt apcietināts, vai ne? Tu baidies nokļūt uz ešafota, kurp aizsūti citus? Lai apcietina, jo labāk, man šķiet, tautas tiesai trūkst viens vainīgais.

— Tāpat kā goda vīru sarakstā trūkst viena vārda, kopš tavs vārds no tā ir izzudis?

— Labi, es ceru, ka to mēs vēl pārrunāsim. Tai laikā tu esi atriebies, nekrietnā kārtā atriebies sievietei. Kāpēc, ja tu mani kaut kur esi gaidījis, kāpēc tu negaidīji mani tai dienā, kad manā mājā nozagi Ženevjēvu?

— Es domāju, ka tu pirmais nozagi.

— Ej taču, nejoko, kungs, to es nekad pie sevis nemanīju! Nerunā, es zinu, ka darbos tu esi daudz stiprāks nekā runā! Par to man liecina diena, kad jūs gribējāt mani nogalināt: tai dienā runāja tava īstā daba.

— Es vairākkārt esmu nožēlojis, ka tai neklausīju, — Diksmē mierīgi atbildēja.

— Nu, — piesizdams pie zobena, Moriss teica, — es piedāvāju jums gandarījumu.

— Rīt, ja vēlaties, šodien ne.

— Kāpēc rīt?

— Vai arī šovakar.

— Kāpēc ne tūliņ?

— Tāpēc, ka man līdz pieciem vēl ir darīšanās.

— Vēl kāds riebīgs nodoms, — Moriss teica, — vēl kāda viltība.

— Ak tā! Morisa kungs, — Diksmē atbildēja, — jūs tiešām neesat diezcik pateicīgs. Kā! Sešus mēnešus es jums ļāvu mīlēt manu sievu. Sešus mēnešus es netraucēju jūsu satikšanos, ļāvu jums smaidīt viņai. Atzīstaties, neviens laulātais draugs nekad nav bijis pielaidīgāks.

— Tas ir tāpēc, ka tu domāji — es tev noderēšu un ka tāpēc saudzēji. «' — Bez šaubām! — mierīgi atbildēja Diksmē, kas arvien vairāk sevi savaldīja, jo vairāk Moriss iekarsa. — Bez šaubām! Kamēr tu nodevi re­publiku un pārdevi man to par manas sievas vienu skatienu; kamēr tu ar nodevību un viņa ar laulības pārkāpšanas mīlu zaudējāt godu, es biju saprātīgais un varonis. Es gaidīju, es uzvarēju.

— Šausmas! — Moriss teica.

— Jā, vai nav tiesa? Jūs protat novērtēt savu uzvešanos, kungs. Tā ir riebīga, tā ir nekrietna.

— Jūs maldāties, kungs! Par riebīgu un nekrietnu es saucu tā cilvēka uzvešanos, kam bija uzticēts sievas gods, kas bija zvērējis sargāt šo godu tīru un neaizskartu, un kas, tai vietā, lai pildītu zvērestu, viņas skaistumu izlietoja pievilināšanai, lai sagūstītu vājās sirdis. Pāri visam jūsu svētais pienākums bija apsargāt šo sievieti, kungs, un tai vietā, lai viņu apsargātu, jūs viņu pārdevāt.

— Ko es darīju, kungs, — Diksmē atbildēja, — es tūliņ jums pateikšu! Man bija jāglābj draugs, kas ar mani kalpoja svētai lietai. Tāpat kā šai lietai es upurēju mantu, es upurēju arī godu. Pats sevi es biju pilnīgi aizmirsis, pilnīgi iznīcinājis. Par sevi es domāju tikai pēdējā vietā. Tagad drauga vairs nav: mans draugs nodūrās. Karalienes man vairs nav! Mana karaliene mira uz ešafota. Tagad, nu, tagad, es domāju par atriebību.

— Saki — par slepkavību.

— Nogalinot laulības pārkāpēju, to nenoslepkavo, to soda.

— Šo laulības pārkāpšanu jūs uzspiedāt, tātād tā bija likumīga.

— Jūs domājat? — drūmi smaidīdams, teica Diksmē. — Prasi sirds­apziņai, vai viņa rīkojusies pareizi?

— Tas, kas soda, dara to atklāti. Tu nesodi, jo, sūtīdams viņu uz eša­fotu, tu slēpies.

— Es bēgu? Es slēpjos? Ka tu to zini ar savām aprobežotajām sma­dzenēm? — Diksmē jautāja. — Vai tas nozīmē slēpties, ja esmu klāt pie viņas notiesāšanas? Vai tas nozīmē bēgt, ja iet Nāves zālē teikt viņai pēdējās ardievas?

— Tu gribi viņu redzēt? — Moriss iesaucās, — tu gribi atvadīties no viņas?

— Noteikti, — paraustīdams plecus, Diksmē atbildēja. — Tev ir maz piedzīvojumu atriebībā. Tātad manā vietā tu apmierinātos, ļaudams no­tikumiem iet savu gaitu. Tātad, piemēram, ja sieva, laulības pārkāpēja, pelnījusi nāvi, no tā brīža, kad esmu viņu sodījis ar nāvi, es esmu izlī­dzinājies ar viņu, vai pareizāk, viņa ir izlīdzinājusies ar mani. Nē, pilsoni Moris, es zinu labāk. Es zinu līdzekli, kā atdarīt šai sievietei visu ļaunu, ko viņa darījusi man. Viņa tevi mīl, viņa mirs tālu no tevis. Viņa mani nicina, viņa mani redzēs! Skaties, — izvilkdams kabatas grāmatiņu, viņš piebilda, — tu redzi šo grāmatiņu? Te ir Pils rakstveža parakstīta karte. Ar šo karti es varu nokļūt pie notiesātajiem. Un es nokļūšu pie Že­nevjēvas un saukšu viņu par laulības pārkāpēju. Es redzēšu, kā kritīs viņas mati no bendes rokas, un, kamēr viņas mati kritīs, viņa dzirdēs manu balsi, kas atkārtos: «Laulības pārkāpēja!"

Es viņu pavadīšu līdz divričiem, un kad viņa uzliks kāju uz ešafota, pēdējais vārds, ko viņa dzirdēs, būs — «laulības pārkāpēja".

— Uzmanies! Viņai pietrūks spēka izturēt tik daudz gļēvulības, un viņa tevi uzrādīs.

— Nē! — Diksmē teica. — Viņa mani ienīst pārāk stipri! Ja viņai vajadzētu uzrādīt, viņa būtu uzrādījusi, kad tavs draugs viņai klusām deva šo padomu. Ja viņa nav uzrādījusi mani, lai glābtu savu dzīvību, viņa neuzrādīs, lai mirtu kopā ar mani. Jo viņa labi zina, ja viņa mani uzrādīs, es nokavēšu soda izpildīšanu par vienu dienu. Viņa labi zina, ja uzrādīs mani, es iešu ar viņu ne tikai līdz Pils pakāpienu apakšai, bet līdz eša­fotam. Jo viņa labi zina, ka es neatstāšu viņu soliņa pakājē, bet kāpšu ar viņu divričos; jo viņa labi zina, ka visu ceļu es viņai atkārtošu šo drausmī­go vārdu: «laulības pārkāpēja"; ka nemitīgi es to atkārtošu uz ešafota, un brīdī, kad viņa iegrims mūžībā, apsūdzība aizies viņai līdzi.

Naidā un niknumā Diksmē bija šausmīgs. Viņa roka satvēra Morisa roku. Viņš to kratīja ar jaunam cilvēkam nepazīstamu spēku. Ar to no­risinājās pretējs: jo vairāk Diksmē satrakojās, jo Moriss kļuva mierīgāks.

— Klausies, — jaunais cilvēks teica, — šai atriebībai kaut kas nepie­tiek.

— Kas?

— Tu nevarēsi viņai teikt: «Iziedams no tribunāla, es sastapu tavu mī­ļāko un viņu nogalināju."

— Tieši otrādi, man labāk patīk teikt, ka tu dzīvo un ka savas dzīves atlikušo daļu tu mūžīgi atcerēsies viņas nāves ainu.

— Tomēr tu mani nogalināsi, — Moriss teica, — vai, — palūkodamies apkārt un redzēdams sevi izdevīgākā stāvoklī, viņš teica, — es nogalināšu tevi.

Un, bāls no uzbudinājuma, niknuma aizrauts, juzdams, ka viņa spēki divkāršojušies no piespiešanās, kāda viņam bija vajadzīga, lai noklausītos Diksmē briesmīgo nodomu atstāstījumu līdz galam, viņš to satvēra aiz rīkles, un soļodams atmuguriski, vilka viņu uz kāpnēm, kuras izgāja uz upes krastu.

Diksmē savukārt juta, kā no šā rokas pieskāriena viņā sacēlās naida lavīna.

— Labi, — viņš teica, — tev nav jāvelk mani ar varu, es iešu.

— Tad nāc, tu esi bruņots.