Aleksandrs Dimā (tēvs): SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Tas ir joks, vai ne?

— Nē, mīļais draugs, te ir karte, izmato izdevību! Tu neesi iemīlējies, tev nav vajadzības mirt, lai pavadītu dažas minūtes ilgāk ar sirdsmīļoto un nezaudētu nevienu sekundi no mūžības.

— Bet, Moris, — Lorēns teica, — ja var iziet no šis zāles, ko es nekad nebūtu ticējis, kāpēc tu negribi vispirms glābt kundzi? Kas attiecas uz tevi, mēs pārdomāsim.

— Neiespējami, — šausmīgās sirdssāpēs Moriss atbildēja, — lūk, tu redzi, uz kartes rakstīts pilsonis, nevis pilsone, un, turklāt, Ženevjēva ne­gribētu iziet, mani atstādama šeit, negribētu dzīvot, zinādama, ka es miršu.

— Bet, ja viņa negrib, kāpēc lai to gribētu es? Tātad tu domā, ka man ir mazāk drosmes nekā sievietei?

— Nē, draugs, tieši otrādi, es zinu, ka tu esi visdrošsirdīgākāis cilvēks. Bet nekas virs zemes nevarētu attaisnot tavu ietiepību šajā gadījumā. Lo­rēn, izmanto labvēlīgo acumirkli un sagādā mums augstāko prieku zināt tevi brīvu un laimīgu!

— Laimīgs! — Lorēns iesaucās. — Vai tu joko? Laimīgs bez jums?.. Ei, ko tad lai es daru šajā pasaulē bez jums, Parīzē, bez savām paražām? Jūsu vairs neredzēt, negarlaikot jūs ar sliktām rīmēm? Ak, piedodiet, nē!

— Lorēn, mans draugs!..

— Tieši tāpēc, ka esmu tavs draugs, es ietiepjos. Ja man būtu izredzes atrast jūs abus, un es būtu cietumnieks, kāds esmu, es apgāztu sienas. Bet aizbēgt no šejienes vienam, aiziet ielās ar noliektu galvu, kad it kā sirdsapziņa nemitīgi kliegs man ausīs: „Moris! Ženevjēva!" Staigāt pa zi­nāmiem kvartāliem un pie zināmās mājas, kur es redzējus jūs un kur redzēšu tikai jūsu ēnas. Beidzot, sākt nolādēt Parīzi, kuru es tik ļoti mī­lēju, ak, nudien, nē, un es domāju ir taisnīgi nogalināt karaļus, kaut karaļa Dagobēra dēļ.

— Un kāds sakars ir karalim Dagobēram ar to, kas notiek ar mums?

— Kāds? Vai šis šausmīgais tirāns neteica lielajam Elajam: „Pat labāko sabiedrību ir jāatstāj?" Nu, es esmu republikānis un saku: „Nekas nedrīkst mūs piespiest atstāt krietno sabiedrību, pat giljotīna ne! Es te jūtos labi, es te palieku!"

— Nabaga, nabaga draugs! — Moriss teica.

Ženevjēva neteica neko, bet skatījās viņā ar asaru miklām acīm.

— Tev žēl dzīves? — Lorēns vaicāja.

— Jā, viņas dēļ.

— Un man nav iemesla tās žēlot, pat Saprāta dievietes dēļ, kas — es piemirsu izstāstīt tev šos apstākļus — nesen izturējās pret mani ļoti ne­jauki, kas tomēr ļaus viņai iepriecināties kā senākajai Artēmizijai! Tātad es iešu ļoti mierīgs un jautrs. Es uzjautrināšu visas plukatas, kas skrien aiz divričiem. Es pateikšu jauku četrrindi Sansona kungam, un — tad labu nakti!.. Tas ir… Uzgaidi taču!..

Lorēns aprāvās.

— Ak, jā, jā, — viņš teica, — jā, es gribu iziet. Es zināju gan, ka es nevienu nemīlu. Bet es piemirsu, ka ienīstu kādu! Pulksteni, Moris, pulk­steni!

— Pulkstenis ir pusčetri.

— Man vēl ir laiks, nudien! Man vēl ir laiks!

— Droši, — Moriss iesaucās, — šodien vēl palika deviņi apsūdzētie, tas vilksies līdz pieciem. Mums tātad vēl ir divas stundas.

— Tieši tik, cik man vajadzīgs! Dod man karti un aizdod divdesmit sū.

— Ak, Dievs, ko jūs gribat darīt? — Ženevjēva čukstēja.

Moriss saspieda viņai roku. Viņam bija svarīgi, ka Lorēns izgāja.

— Man ir ideja, — Lorēns teica.

Moriss izvilka maku un ielika draugam rokā.

— Tagad dod karti, Dieva dēļ! Es gribu teikt — Mūžīgās Būtnes dēļ.

Moriss padeva viņam karti.

Lorēns noskūpstīja Ženevjēvas roku, un, izmantotams brīdi, kad kancele­jā atveda notiesāto partiju, pārlēca pāri koka soliem un pienāca pie lie­lajām durvīm.

— Lūk, — kāds žandarms teica, — viens bēglis, man liekas.

Lorēns saslējās un parādīja karti.

— Skaties, — viņš teica, — pilsoni žandarm, iemācies labāk pazīt ļau­dis!

Žandarms pazina rakstveža parakstu. Bet viņš piederēja pie tiem cil­vēkiem, kas vispār neuzticas. Un tā kā tieši šajā brīdī no tribunāla lejā kāpa rakstvedis, trīsēdams kopš tā brīža, kad tik neprātīgi bija uzdroši­nājies parakstīt karti, viņš teica:

— Pilsoni rakstvedi, — viņš teica, — lūk, papīrs, ar kura palīdzību kāds cilvēks grib iziet no Mirušo zāles. Vai šis papīrs ir kārtībā?

Rakstvedis bailēs nodrebēja, un, pārliecināts, ka ieraudzīs drausmīgo Diksmē figūru, ja paskatīsies, satverdams karti, viņš pasteidzās atbildēt:

— Jā, jā, tas ir mans paraksts.

— Tad, — Lorēns teica, — ja tas ir tavs paraksts, atdod to man.

— Nē, — saplēsdams sīkos gabaliņos, rakstvedis teica, — nē, tādas kartes derīgas tikai vienai reizei.

Kādu brīdi Lorēns stāvēja, nezinādams ko darīt.

— Ā, jo ļaunāk! — viņš teica. — Bet, galvenais, man viņš jānogalina.

Un viņš izmetās no kanclejas.

Viegli saprotams, kādā saviļņojumā Moriss sekoja Lorēnam. Kad Lo­rēns bija pazudis, sajūsmā, kas līdzinājās priekam, viņš teica Ženevjēvai:

— Viņš ir glābts, karte saplēsta, viņš nevarēs atnākt. Bet, ja viņš atnāks tribunāla sēdes beigās, pulkstens piecos, ja viņš atnāks, mēs būsim miruši.

Ženevjēva nopūtās un nodrebēja.

Pagāja pusstunda.

— O! Apkamp mani, — viņa teica, — un nešķirsimies… Kāpēc nav iespējams, Dievs, ka mūs ķertu viens un tas pats cirtiens, lai mēs kopā izdvestu pēdējo nopūtu.

Tad viņi aizgāja tumšās zāles dziļumā, Ženevjēva apsēdās blakus Mo­risam un aplika rokas ar viņa kaklu. Tā sakļāvušies, elpodami to pašu dvašu, iznīcinādami uz priekšu sevī nemieru un domas, viņi, pateicoties mīlai, sastinga nāves gaidās.

Pēkšņi sacēlās liels troksnis, žandarmi atkāpās pie malas no mazām durvīm. Aiz viņiem ienāca Sansons un viņa palīgi, kas rokās nesa auklas.

— O, mans draugs, mans draugs! — Ženevjēva teica. — Lūk, likte­nīgais brīdis, es jūtu spēkus zūdam.

— Un jūs maldāties, — skaļā balsī teica Lorēns:

Tiešām maldāties jūs, Nāve brīvība būs!

— Lorēn! — izmisumā Moriss iesaucās.

— Tās nav labas, vai ne? Es tev piekritu, kopš vakardienas es saceru tikai nožēlojamas rindas.

— Ak, ne par to jau tā runa. Tu esi atgriezies, nelaimīgais!.. Tu esi atgriezies!…

— Es domāju, ka tā mēs bijām vienojušies? Klausies, jo tas, ko es tev teikšu, tevi interesē tāpat kā kundzi.

— Ak, Dievs, ak, Dievs!

— Ļauj man runāt, citādi man nebūs laika izstāstīt. Es izgāju, lai Bari- lērijas tirgū nopirktu nazi.

— Ko tu gribēji darīt ar nazi?

— Es gribēju nogalināt godājamo Diksmē kungu.

Ženevjēva nodrebēja.

— Ak, — Moriss teica, — es saprotu.

— Es nopirku nazi. Lūk, ko es sev teicu, un tu sapratīsi, cik loģisks prāts ir tavam draugam. Es sāku ticēt, ka man bija jākļūst matemātiķim un nevis dzejniekam. Diemžēl tagad jau ir par vēlu. Lūk, ko es sev teicu; seko manam prātīgumam: „Diksmē ir kompromitējis savu sievu. Diksmē atnāca noskatīties, kā viņu tiesā. Diksmē neatteiksies arī no prieka noska­tīties, kā viņa iekāps divričos, sevišķi mūsu pavadībā. Tātad es viņu atra­dīšu skatītāju pirmajās rindās: es pielidīšu viņa tuvumā, es viņam teikšu: "Labdien, Diksmē kungs," un vienlaikus iegrūdīšu nazi krūtīs.

— Lorēn! — Ženevjēva iesaucās.

— Nomierinieties, mīļā draudzene, Dieva prāts to nokārtoja citādi. Ie­domājieties, ka skatītāji nestāvēja vis iepretī Pilij kā parasti, bet iztaisīja pusapgriezienu pa labi un stāvēja gar krastmalu. Skaties, es sev teicu, bez šaubām, būs noslīcis kāds suns, un kāpēc lai tas nebūtu Diksmē? Noslī­kušais suns vienmēr ir labs laika kavēklis. Es tuvojos margām, un redzu gar krastu cilvēku drūzmu, kas saukdami ak! un vai! ka bailes, cēla rokas gaisā un noliecās, lai aplūkotu kādu priekšmetu zemē. Es pienācu klāt!.. Šis priekšmets… Uzmini, kas tas bija!