Aleksandrs Dimā (tēvs): SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Es vēlos viņu redzēt pēdējo reizi, lai atvadītos no viņas.

— Kur?

— Mirušo zālē.

— Tu uzdrošināsies ienākt?

— Kāpēc ne?

— O! — kā cilvēks, kam šī doma vien lika skriet šermuļiem pār kau­liem, rakstvedis iesaucās.

— Vai tur vajadzīgs kāds līdzeklis? — Diksmē turpināja.

— Lai ienāktu Mirušo zale? Jā, bez šaubām.

— Kāds?

— Jādabū karte.

— Un kur jāsaņem kartes?

Rakstvedis šausmīgi nobālēja un šļupstēja:

— Kur dabūt kartes, jūs jautājat?

— Es jautāju, kur tās dabūt, — Diksmē atbildēja, — jautājums ir skaidrs, man liekas.

— Tās dabūn — šeit.

— Ā, tiešām! Un kas tās parasti paraksta?

— Rakstvedis.

— Bet rakstvedis esi tu.

— Bez šaubām, es!

— Skaties, kā sakrīt! — apsēzdamies teica Diksmē. — Tu parakstīsi man karti.

Rakstvedis salēcās.

— Tu man prasi galvu, pilsoni, — viņš teica.

— O, nē, es prasu tikai karti!

— Nelaimīgais, es likšu tevi apcietināt! — saņemdams visu enerģiju, rakstvedis teica.

— Dari tā, — Diksmē atbildēja, — bet tai pašā laikā es tevi uzrādīšu kā savu līdzzinātāju, un tad uz slaveno zāli es neiešu viens, bet tu mani pavadīsi.

Rakstvedis nobālēja.

— Ak, ļaundaris! — viņš teica.

— Tur nav nekādas negantības, — Diksmē atbildēja, — man jārunā ar sievu un, lai tur nokļūtu, es prasu tev karti.

— Vai tev tik ļoti nepieciešams ar viņu runāt?

— Kā liekas, ja es riskēju ar savu galvu, lai to panāktu.

Šis iemesls rakstvedim likās pieņemams. Diksmē redzēja, ka viņš bija sašķobījies.

— Nomierinies, — viņš teica, — par to neko nezinās. Pie joda! Vai līdzīgi gadījumi bieži notiek, kā ar mani?!

— Reti, konkurence nav liela.

— Labi, nokārtosim to citādi.

— Ja var, nekas nav labāks.

— Nekas nav vieglāks. Ienāc pa notiesāto durvīm. Pa tām durvīm karte nav vajadzīga. Un kad tu būsi parunājis ar sievu, tu pasauksi mani un es tevi izlaidīšu.

— Nav slikti! — Diksmē teica. — Par nelaimi pilsētā stāsta par kādu notikumu.

— Kādu?

— Stāstu par nabaga kuprīti, kas pārskatījies un sajaucis durvis, un domādams ienākam arhīvā, ienāca zālē, par kuru mēs runājam. Tā kā viņš bija ienācis pa notiesāto durvīm, viņam nebija līdzi kartes, lai aplie­cinātu savu personību, un viņam negribēja ļaut iziet. Ja viņš esot iegājis pa citu notiesāto durvīm, tad viņš esot notiesāts tāpat kā citi. Viņš pro­testēja, zvērēja, sauca, neviens viņam neticēja, neviens nenāca palīgā, ne­viens neļāva iziet. Tādā kārtā, par spīti protestiem, zvērestiem, kliedzie­niem, soda izpildītājs vispirms nogrieza viņam matus un pēc tam kaklu. Vai šī anekdote ir patiesa, pilsoni rakstvedi? Tev tas jāzina labāk kā nevienam.

— Diemžēl patiesa! — drebēdams teica rakstvedis.

— Tu saproti, ka ar līdzīgu pagātni es darītu muļķīgi, ienākdams tādā slepkavu bedrē.

— Bet ja es tev saku, ka es būšu tur.

— Un ja tevi pasauc, ja tu esi aizņemts citur, ja tu aizmirsti?

Nepielūdzami Diksmē uzsvēra pēdējo vārdu:

— Ja tu piemirsti, ka es tur esmu?

— Bet ja es apsolu…

— Nē! Starp citu, tas tevi kompromitēs: tevi redzēs runājot ar mani. Un tad, galu galā, tas man nepatīk! Es labāk gribu karti.

— Neiespējami.

— Tad, mīļais draugs, es runāšu, un mēs pastaigāsimies kopā uz Re­volūcijas laukumu.

Nelaimīgais rakstvedis apskurbis, apdullis, pusnedzīvs parakstīja pilso­nim caurlaidi.

Diksmē to satvēra un pēkšņi izgāja, lai tiesā ieņemtu vietu, kur mēs viņu redzējām.

Pārējais jums ir zināms.

No šā brīža rakstvedis, lai izvairītos no apsūdzības par līdzzināšanu, apsēdās blakus Fukjē Tēnvilam, atstādams ķancelejas vadību pirmajam palīgam.

Pulkstens trijos un desmit minūtēs Moriss izgāja cauri slēdzēju un žan­darmu žogam, un neaizkavēts sasniedza liktenīgās durvis.

Sacīdami liktenīgās, mēs pārspīlējam, jo bija divas durvis. Lielās durvis, caur kurām ienāca un izgāja kartes īpašnieki, un notiesāto durvis, caur kurām ienāca tie, kam bija jāiziet tikai uz ešafotu.

Istaba, kurā iekjuva Moriss, bija pārdalīta divās daļās.

Vienā nodalījumā sēdēja ierēdņi, kam bija jāieraksta ienācēju vārdi. Otrā, tikai dažiem koka soliem mēbelētā, novietoja kopā nupat apcie­tinātos un notiesātos, kas nozīmēja gandrīz vai vienu un to pašu.

Zāle bija tumša, to apgaismoja tikai rūts, kas iebūvēta kancelejas šķērs­sienā.

Kāda sieviete, ģērbusies baltā un pusnoģībusi gulēja kaktā, atbalstījusies pret sienu.

Viņas priekšā, ar sakrustotām rokām, reizēm purinādams galvu, stāvēja kāds vīrs, nezinādams, vai runāt, baidīdamies, ka vārdi varētu atgriezt viņu pie apziņas, ko viņa bija zaudējusi.

Apkārt šīm divām personām juceklīgi kustējās notiesātie, kas šņukstēja vai dziedāja patriotiskas dziesmas.

Citi lieliem soļiem staigāja šurp un turp, it kā gribēdami aizbēgt no domas, kas viņiem kremta.

Tiešām, tā bija nāves priekšistaba, un visa iekārta bija šā vārda cienīga.

Bija redzami cisām pildīti zārki, kas pavērās, it kā lai aicinātu dzīvos: tās bija atpūtas gultas, pagaidu kapi.

Logam iepretī stāvēja liels skapis.

Ziņkārībā kāds cietumnieks to atvēra un šausmās atkāpās.

Skapī bija iepriekšējā dienā nogalināto asiņainie apģērbi, un garās matu pīnes karājās pa starpām: tā bija bendes dzeramnauda, ko viņš pārdeva vecākiem, ja iestādes nebija pavēlējušas sadedzināt šīs dārgās paliekas.

Moriss drebēdams tik tikko pavēra durvis, ar vienu skatienu pārre­dzēja visu ainu.

Viņš paspēra zālē trīs soļus un nokrita Ženevjēvai pie kājām.

Nabaga sieviete iekliedzās! Kliedzienu Moriss noslāpēja viņai uz lūpām.

Raudādams Lorēns spieda draugu rokās: tās bija viņa pirmās asaras.

Savāda lieta! Visi kopā savāktie nelaimīgie, kam bija jāmirst reizē, tik tikko manīja šo aizkustinošo skatu.

Ikviens bija pārāk stipri aizņemts ar saviem pārdzīvojumiem, lai iesaistī­tos citu pārdzīvojumos.

Kādu brīdi trīs draugi palika mēmā, kvēlā un gandrīz vai līksmā apskā­vienā.

Sāpju pilnajā grupā Lorēns atbrīvojās pirmais.

— Tātad, tu arī esi notiesāts? — viņš vaicāja Morisam.

— Jā, — tas atbildēja.

— O! Laime! — Ženevjēva čukstēja.

Cilvēku prieks, kam atliek dzīvot tikai stundu, nevar vilkties tik ilgi kā viņu dzīve.

Paskatījies Ženevjēvā ar karstas un dziļas mīlas pilnu skatienu, patei­cies par šo reizē egoistisko un maigo vārdu, kāds viņai paspruka, Moriss pagriezās pret Ženevjēvu.

— Tagad, — saņemdams vienā rokā abas Ženevjēvas rokas, viņš teica, — runāsim.

— Ak, jā, runāsim, — Lorēns atbildēja, — bet ja mums paliek laiks, ļoti labi. Ko tu gribi man teikt?

— Tu esi apcietināts manis dēļ, notiesāts viņas dēļ, neizdarījis neko pret likumu. Mēs, Ženevjēva un es, mēs maksājam parādus, tas nav taisnī­gi, ja tev jāmaksā reizē ar mums.

— Es nesaprotu.

— Lorēn, tu esi brīvs.

— Es brīvs? Tu esi traks! — Lorēns teica.

— Nē, es neesmu traks. Es atkārtoju, ka tu esi brīvs! Skaties, lūk, caurlaide! Tev prasīs, kas tu esi, tu teiksi, ka kalpotājs Karmelītu kan­celejā. Tu esi nācis aprunāties ar Pils rakstvedi. Aiz ziņkārības tu viņam paprasīji caurlaidi, lai aplūkotu notiesātos. Tu esi viņus redzējis, tu esi apmierināts, tu aizej.