Aleksandrs Dimā (tēvs): SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Bet šis līdzeklis… — jaunais cilvēks atsāka.

Viņa acīs Ženevjēva lasīja vilcināšanos.

— Jūs taču viņu redzējāt? — viņa teica.

— Jā, es redzēju. Vai jūs gribat būt glābta! Lai viņš nosēstas savukārt dzelzs krēslā, un tas notiks.

Diksmē, bez Šaubām, pēc Lorēna skatiena izteiksmes, uzminēja, kādus vārdus viņš izteica, jo sākumā viņš nobālēja. Bet drīz viņš atguva drūmo mieru un cllišķo smaidu.

— Tas ir neiespējami, — Ženevjēva teica, — tad es vairs nevarētu viņu ienīst.

— Viņš pazīst jūsu augstsirdību un nebīstās.

— Bez šaubām, jo viņš ir drošs par sevi, mani, mums visiem.

— Ženevjēva, Ženevjēva, es neesmu tik pilnīgs kā jūs, ļaujiet man raut viņu līdzi, un lai viņš pazūd!

— Nē, Lorēn, es jūs lūdzu, neko kopēju ar Šo cilvēku, pat nc nāvi! Man liekas, es būšu neuzticīga Morisam, ja es miršu ar Diksmē.

— Bet jūs nemirsit.

— Kā varēs dzīvot, kad viņš būs miris?

— Ak, — Lorēns teica, — Morisam bija taisnība, ka viņš jūs mii! Jūs esat eņģelis, un eņģeļu tēvija ir debesis. Nabaga mīļais Moris!

Simons, kas nevarēja dzirdēt, ko runāja apsūdzētie, pa to laiku ar acīm aprija viņu sejas izteiksmi.

— Pilsoni žandarm, — viņš teica, — neļauj taču sazvērniekiem turpināt viņu sazvērestības pret republiku pat revolucionārajā tribunālā.

— Tu zini labi, pilsoni Simon, — žandarms atbildēja, — ka te nerīko sazvērestības, vai arī, ja to dara, tad neilgi. Pilsoņi sarunājas, un ja likums nenoliedz runāt divričos, kāpēc liegs runāt tribunālā?

Šis žandarms bija Žilbērs, kas, pazinis karalienes cietumā apcietināto cietumnieci, ar parasto godprātību izrādīja līdzjūtību drosmei un pade­vībai.

Priekšsēdis apspriedās ar piesēdētājiem. Pēc Fukjē Tēnvila uzaicinā­jumu viņš uzsāka jautājumus:

— Apsūdzētais Lorēn, — viņš jautāja, — kāds raksturs bija jūsu at­tiecībām ar pilsoni Diksmē?

— Kāds raksturs, pilsoni priekšsēdi?

— Jā.

Mums sirdis vienoja draudzība skaidrākā, Es mīlēju viņu kā māsu, viņa mani kā brāli.

— Pilsoni Lorēn, — Fukjē Tēnvils teica, — dzejolis ir slikts.

— Kā tā? — Lorēns jautāja.

— Bez šaubām, tur ir viens „s" ir par daudz.

— Nocērt, pilsoni apsūdzētāj, nocērt tas tavs amats!

Fukjē Tēnvila bezkaislīgā seja viegli nobālēja par šo drausmīgo asprā­tību.

— Un kādām acīm, — priekšsēdis jautāja, — pilsonis Diksmē lūkojās uz savas sievas attiecībām ar cilvēku, kas uzstājās kā republikānis?

— O! To es nevaru pateikt, jo nekad neesmu pazinis pilsoni Diksmē, un ar to esmu pilnīgi apmierināts.

— Bet, — Fukjē Tēnvils atbildēja, — bet tu nesaki, ka tavs draugs Moriss Lendejs tavas un apsūdzētās skaidrās draudzības mezgls?

— Ja es to nesaku, — Lorēns atbildēja, — tad tāpēc, ka ir slikti to sacīt, un es domāju, ka tu varētu ņemt paraugu no manis.

— Pilsoņi zvērinātie, — Fukjē Tēnvils teica, — pratīs novērtēt šo savā­do divu republikāņu attiecības ar aristokrāti. Un tai pašā brīdī, kad šī aristokrāte pieķerta vismelnākās sazvērestībās, kādas jebkad bija gatavotas pret tautu.

— Kā es varētu zināt par sazvērestību, par kuru tu runā, pilsoni apsū- dzētāj? — drīzāk sašutis nekā izbijies par pierādījumu rupjību, Lorēns jautāja.

— Jūs pazināt šo sievieti, jūs bijāt viņas draugs, viņa jūs sauca par brāli, jūs viņu saucāt par māsu, un jūs lai nezinātu par viņas gaitām? Vai tas ir iespējams, kā jūs pats teicāt, — priekšsēdis jautāja, — ka viņa viena izdarīja noziegumu, kādā to apvaino?

— Viņa to nedarīja viena, — izmantodama priešsēža lietotos vārdus, Lorēns atbildēja, — jo viņa jums teica, jo es jums teicu un atkārtoju, ka viņas vīrs viņu tur iegrūda.

— Bet kā tu nepazīsti vīru, — Fukjē Tēnvils teica, — ja vīrs bija sa­vienībā ar sievu?

Lorēnam bija jāpastāsta tikai par pirmo Diksmē pazušanu. Lorēnam bija tikai jāpasaka par Ženevjēvas un Morisa mīlu. Lorēnam, beidzot, bija tikai jāatklāj, kā vīrs bija aizvedis un paslēpis nepieejamā patvērumā savu sievu, lai, izklīdinot tumsu, attaisnotos no katras līdzdalības.

Bet tāpēc bija jānodod divu draugu noslēpumus. Tāpēc vajadzēja likt nosarkt Ženevjēvai piecsimt cilvēku priekšā. Lorēns sapurināja galvu, it kā sev teikdams „nē".

— Nu, — priekšsēdis jautāja, — ko jūs atbildēsit pilsonim apsūdzē­tajam?

— Ka viņa loģika ir iznīcinoša, — Lorēns teica, — un ka viņš mani pārliecināja tādā lietā, par kuru man nebija ne jausmas.

— Kādā?

— Ka es esmu, kā izrādās, viens no briesmīgākajiem sazvērniekiem, kāds jebkad redzēts.

Šis paziņojums izsauca vispārēju jautrību. Pat zvērinātie nevarēja noturē­ties, ar tik atbilstošu balss noskaņu jaunais cilvēks bija izteicis šos vārdus.

Fukjē saprata zobgalību, un, kā nenogurdināmā stingrībā viņš bija mā­cījies saprast visus apsūdzēto noslēpumus tikpat labi kā paši apsūdzētie, viņš nevarēja atturēties no līdzjūtīgas apbrīnas jūtām.

— Pilsoni Lorēn, — viņš teica, — runā, aizstāvies! Tribunāls tevi uz­klausīs, jo mēs zinām tavu pagātni, un tā ir krietna republikāņa pagātne.

Simons gribēja runāt. Priekšsēdis viņam pamāja klusēt.

Lorēns atkal papurināja galvu.

— Klusēšana ir atzīšanās, — priekšsēdis atsāka.

— Nē, — Lorēns teica, — klusēšana ir klusēšana, vairāk nekas.

— Vēlreiz, — Fukjē-Tēnvils teica, — es jautāju, vai tu gribi runāt?

Lorēns pagriezās pret klausītājiem, lai ar acīm jautātu Morisam, kas

jādara.

Moriss nedeva zīmi Lorēnam runāt, un Lorēns klusēja.

Tas nozīmēja notiesāt pašam sevi.

Tas, kas sekoja, tika ātri izpildīts.

Fukjē nolasīja apsūdzības gala slēdzienu. Priekšsēdis savilka kopā de­bates. Zvērinātie aizgāja nobalsot un pieņēma vainīguma verdiktu pret Lorēnu un Ženevjēvu.

Priekšsēdis abus notiesāja uz nāvi.

Pils lielā torņa pulkstenis nosita pulkstens divi.

Priekšsēdis bija vajadzīgs tieši tik daudz laika pasludināt spriedumu, cik ilgi skanēja pulkstenis.

Moriss klausījās šo divu trokšņu sakušanā. Kad balss un pulksteņa div­kāršais tricinājums beidzās, viņš bija galīgi noguris.

Žandarmi aizveda Ženevjēvu un Lorēnu, kas viņai piedāvāja roku.

Morisu abi sveicināja dažādi: Lorēns smaidīja, bet Ženevjēva, vāja un bezspēcīga, sūtīja pēdējo skūpstu viņam ar asaru samērcētajiem pirkstu galiem.

Viņa bija paglabājusi cerību dzīvot līdz pēdējam mirklim un viņa ne­raudāja par savu dzīvi, bet par mīlu, kurai bija jāizdziest kopā ar dzīvi.

Pusvājprātīgais Moriss uz šo draugu ardievām neatbildēja. Bāls, apjucis viņš piecēlās no sola, uz kura bija noslīdzis. Viņa draugi bija pazuduši.

Viņš juta, ka viņā vēl dzīvoja tikai naids, kas grauza sirdi.

Viņš pameta pēdējo skatienu apkārt un pamanīja Diksmē, kurš gāja kopā ar citiem skatītājiem, un saliecās, lai izietu caur spraišļotajām ku­luāru durvīm.

Ar atsperes ašumu Moriss pārlēca no sola uz solu un sasniedza tās pašas durvis.

Diksmē jau bija izgājis: viņš pazuda gaiteņa tumsā. Moriss gāja viņam pakaļ.

Tajā brīdī, kad Diksmē kāja pieskārās lielās zāles plātnēm, Morisa roka pieskārās Diksmē plecam.