Aleksandrs Dimā (tēvs): SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Es tev sekoju.

— Nē, ej pa priekšu! Bet es brīdinu: pie mazākās kustības es tev pār­šķelšu galvu ar zobena cirtienu.

— O! tu labi zini, ka es nebaidos, — Diksmē teica ar smaidu, ko lūpu bālums darīja tik šausmīgu.

— Ne bailes no zobena, — Moriss čukstēja, — bet bailes pazaudēt atriebību. Un tomēr, — viņš piebilda, — tagad, kad mēs esam viens preti otram, tu vari viņai teikt: „Sveiki!"

Tiešām, viņi bija ūdens malā, un, ja kāds vēl varētu redzēt, kur viņi bija, neviens nepagūtu pienākt laikā, lai aizkavētu divkauju.

Starp citu, abus plosīja vienāds naids.

Tā runādami, viņi nokāpa pa mazajām kāpnēm, kuras iziet Pils lau­kumā, un sasniedza gandrīz vai tukšo krastmalu. Tā kā tiesāšana turpi­nājās, jo bija pulkstens divi, pūlis vēl aizpildīja tiesas istabu, gaiteņus un pagalmus, un Diksmē likās bija tikpat stipri izslāpis pēc Morisa asinīm, kā Moriss — pēc viņa…

Tad viņi iedziļinājās zem viena no tiem spraišļiem, kuri aizved Konsjer­žērijas cietumus līdz upei, kuri šodien ir smirdoņas pilni novadgrāvji un kādreiz bieži aiznesa līķus tālu no kazemātiem.

Moriss nostājās starp ūdeni un Diksmē.

— Es noteikti ticu, ka es tevi nogalināšu, Moris, — Diksmē teica, — tu pārāk drebi.

— Un es, Diksmē, — paņemdams rokā zobenu un rūpīgi noslēgdams katru atkāpšanos, teica Moriss, — es domāju, tieši otrādi, ka es tevi no­galināšu, un tevi nogalinājis, paņemšu no tavas kabatas grāmatiņas Pils kancelejas caurlaidi. O! aizpogā labi svārku! Mans zobens to attaisīs, par to es galvoju, kaut būtu no vara kā senās bruņas.

— Tu gribi paņemt šo papīru? — Diksmē iebļāvās.

— Jā, — Moriss teica, — es to izlietošu! Es ar to papīru ienākšu pie Ženevjēvas. Es apsēdīšos blakus viņai divričos. Un kamēr viņa dzīvos, es čukstēšu viņai ausī: „Es tevi mīlu!", un kad kritīs viņas galva: „Es tevi mīlēju!"

Diksmē izdarīja kustību ar kreiso roku, lai ar labo satvertu papīru un kopā ar kabatas grāmatiņu iemestu upē. Bet ašs kā zibenis, ass kā cirvis Morisa zobens krita uz šīs rokas un gandrīz vai pavisam atšķēla delnu.

Kratīdams sakropļoto roku, ievainotais iekliedzās, un nostājās aizsar­gāšanās stāvoklī.

Tad zem vientuļiem un tumšiem spraišļiem sākās šausmīga cīņa. Divi cilvēki, ieslēgti tik šaurā telpā, ka cirtieni nevarēja novērsties no mērķa, slīdēja pa mitrām plātnēm un tikai ar grūtībām noturējās pie novadgrāvja sienām.

Viņi bruka viens otram virsū arvien spēcīgāk, jo cīnītāju nepacietība pieauga.

Diksmē juta plūstam asinis un saprata, ka līdz ar asinīm zudīs viņa spēki. Tāpēc viņš uzbruka Morisam tik spēcīgi, ka tas bija spiests spert soli atpakaļ. Atkāpjoties viņa kreisā kāja paslīdēja, un ienaidnieka zobena gals ieskrāpēja viņa krūtis. Bet ar kustību, tik strauju kā doma, ceļos nokrizdams, viņš kreisā rokā pacēla asmeni, un izstiepa galu pret Diksmē, kas, niknumā mezdamies uz priekšu, uzskrēja uz zobena un nodūrās.

Noskanēja šausmīgs lāsts.

Tad abi ķermeņi izvēlās pat aiz spraišļiem.

Piecēlās tikai viens.

Tas bija Moriss, aptašķīts ar ienaidnieka asinīm.

Viņš izvilka zobenu, un vienlaikus likās, ka izdzisa dzīvības paliekas, kas nervozās trīsās kustināja Diksmē locekļus.

Tad, pārliecinājies, ka Diksmē bija miris, viņš noliecās pār līķi, attaisīja mirušā svārku, izņēma kabatas grāmatiņu un strauji aizgāja.

Uzmetis sev acis, viņš redzēja, ka nepaspers uz ielas pat četrus soļus, kad tiks apcietināts: viņš bija notašķīts ar asinīm.

Viņš pienāca pie krasta, noliecās pār straumi un nomazgāja rokas un svārku.

Tad, uzmetis pēdējo skatienu spraišļiem, viņš aši uzkāpa pa kāpnēm.

Sarkana un kūpoša urdziņa parādījās un burbuļodama sūcās uz upi.

Nonācis Tiesu pilī, viņš atvēra kabatas grāmatiņu un atrada tur Pils rakstveža parakstīto caurlaidi.

— Pateicos, taisnīgais Dievs! — viņš čukstēja.

Un strauji viņš uzkāpa pa pakāpieniem, kas veda uz Mirušo zāli.

Pulkstenis nosita trīs.

LIV mirušo zāle

Lasītāji vēl atcerēsies, ka Pils rakstvedis Diksmē priekšā atvēra cie­tuma sarakstus un uzturēja ar viņu sakarus, ko rakstveža kundze darīja stipri patīkamus.

Šo cilvēku, kā viegli iedomāties, sagrāba šausmīgas bailes, kad tika at­klāta Diksmē sazvērestība.

Tiešām, viņš baidījās kļūt par neīstā kolēģa līdzvainīgo un tikt notiesāts uz nāvi kopā ar Ženevjēvu.

Fukjē Tēnvils pasauca viņu.

Viegli saprotams, kā nabaga cilvēks pūlējās, lai sabiedriskajam apsū­dzētājam pierādītu savu nevainību. Pateicoties Ženevjēvas atzīšanai, ka viņš nekā nezināja par viņas vīra nodomiem, tas viņam izdevās. Tas viņam izdevās, pateicoties Diksmē bēgšanai; tas viņam izdevās, it sevišķi patei­coties Fukjē Tēnvila interesei, kas gribēja uzturēt savu administrāciju tīru.

— Pilsoni, — krizdams viņa priekšā ceļos, rakstvedis teica, — piedod man, es esmu ļāvies piekrāpties.

— Pilsoni, — sabiedriskais apsūdzētājs atbildēja, — tautas kalpotājs, kas ļauj sevi piekrāpt tādā laikā, pelna giljotīnu.

— Bet varbūt muļķis, — rakstvedis atbildēja, — kas labprāt vēlētos saukt par kungu Fukjē Tēnvilu.

— Muļķis vai nē, — stingrais apsūdzētājs atbildēja, — bet, mīlēdams republiku, nedrīkst ļaut sevi iemidzināt. Kapitola zosis arī bija muļķa put­ni, un tomēr viņas pamodās, lai glābtu Romu.

Rakstvedim nebija ko atbildēt uz tādu pierādījumu, viņš ievaidējās un gaidīja.

— Es tev piedodu, — Fukjē teica. — Es pat aizstāvēšu tevi, jo ne­gribu, lai mans kalpotājs būtu pat aizdomās. Bet atceries, niecīgākais vārds, kas tiks man ausīs, mazākā atmiņa par šo lietu un tev būs gals!

Nav jāsaka, ar kādu uzcītību un kādu rūpību rakstvedis uzmeklēja avī­zes, kuras vienmēr gatavas teikt to, ko- zina, un dažreiz to, ko nezina, kaut tas maksātu desmit cilvēku galvas.

Viņš visur meklēja Diksmē, lai ieteiktu viņam ciest klusu. Bet Diksmē ļoti dabīgi bija mainījis savu dzīvokli, un viņš nevarēja viņu sadzīt rokā.

Ženevjēva tika nosēdināta apsūdzēto krēslā. Bet jau iepriekš viņa bija paskaidrojusi, ka ne viņai, ne vīram nebija nekādu līdzzinātāju.

Tāpēc viņš ar skatienu pateicās jaunajai sievietei, kad redzēja viņu paejam garām, lai dotos uz tribunālu.

Tikai, kad viņa pagāja garām, un viņš atgriezās uz acumirkli kancelejā, lai paņemtu aktu sējumu, ko prasīja Fukjē Tēnvils, pēkšņi viņš ieraudzīja Diksmē, kas nāca viņam klāt rāms un mierīgs.

Šis skatiens viņu pārakmeņoja.

— O! — viņš izdvesa, it kā būtu pamanījis spoku.

— Vai tu mani nepazīsti? — jaunpienākušais jautāja.

— Zināms. Tu esi pilsonis Dirāns vai, pareizāk, — Diksmē.

— Ļoti pareizi.

— Bet tu esi miris, pilsoni.

— Vēl ne, kā tu redzi.

— Es gribu teikt, ka tevi apcietinās.

— Kas lai mani apcietina? Neviens mani nepazīst.

— Bet es pazīstu tevi, un man jāsaka tikai viens vārds, lai tu tiktu giljotinēts.

— Un man jāsaka tikai divi, lai tevi giljotinētu kopā ar mani.

— Tas ir riebīgi, ko tu tur runā.

— Nē, tas ir loģiski.

— Bet ko tu vēlies? Runā! Pasteidzies, jo mazāk mēs runāsim kopā, jo mazāk būs briesmu.

— Klausies! Mana sieva tiks notiesāta, vai ne?

— Baidos, ka tā būs! Nabaga sieviete!