Aleksandrs Dimā (tēvs): SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Tas bija Diksmē, — drūmā balsī Moriss teica.

— Jā. Kā tu varēji to uzminēt? Jā, Diksmē, mīļais draugs, Diksmē, kas pats sev uzšķērdis vēderu. Nelaimīgais nogalinājies, bez šaubām, lai izpirktu grēkus.

— Ak! — drūmi smaidīdams, Moriss teica. — Tā tu domāji? Ženevjēva nolaida galvu rokās. Viņa bija pārāk vāja, lai izturētu tik

daudzus citu citam sekojošus pārdzīvojumus.

— Jā, tā es domāju, jo blakus viņam atrada asiņaino zobenu. Tomēr… ja viņš nav sastapis kādu…

Neteikdams ne vārda, un izmantodams brīdi, kad Ženevjēva savā no­māktībā nevarēja nekā redzēt, Moriss atpogāja svārku un Lorēnam parā­dīja ar asinīm notriepto vesti un kreklu.

— Ā, tas ir pavisam kas cits, — Lorēns teica. Un viņš sniedza roku Morisam.

— Tagad, — pieliekdamies Morisa ausij, viņš teica, — mani ienākot neizkratīja, jo es teicu, ka piederu pie Sansona pavadoņiem. Tātad man vēl arvien ir nazis, ja giljotīna tev ir pretīga.

Gandrīz vai priecīgi Moriss sagrāba ieroci.

— Nē, — viņš teica, — viņa pārāk ciestu. Un viņš atdeva nazi Lorēnam.

— Tev taisnība, — tas teica, — lai dzīvo Giljotēna kunga mašīna! Kas ir Giljotēna kunga mašīna? Tā ir knipis pa degunu, kā teica Dantons. Kas ir knipis?

Viņš iesvieda nazi notiesāto pūlīša vidū. ( * _

Viens no tiem nazi paņēma, iegrūda to krūtīs un nokrita nedzīvs. Tajā pašā brīdī Ženevjēva sakustējās un iekiedzās. Sansons uzlika roku viņai uz pleca.

Pēc Ženevjēvas kliedziena Moriss saprata, ka cīņai bija jāsākas. Mīla var apgarot dvēseli līdz varonībai. Mīla var pretīgam dzinulim, cilvēcīgai būtnei likt vēlēties nāvi. Bet tā nenoslāpē sāpju bailes. Bija acīmredzams, ka Ženevjēva gaidīja nāvi pacietīgāk un bijīgāk, kopš Moriss

gāja mirt kopā ar viņu. Bet piekāpība neizlēdz sāpju jūtas, un aiziet no šīs pasaules nozīmē ne tikai krist bezdibenī, ko sauc par nezināmo, bet tas nozīmē krītot arī ciest.

Ar skatienu Moriss aptvēra pašreizējo ainu. Un ar domu par to, kam bija jāseko.

Zāles vidū gulēja līķis, kam no krūtīm žandarms strauji izvilka nazi, lai citi to neizmantotu.

Viņam apkārt izmisumā stāvēja mēmi cilvēki un tik tikko piegrieza vi­ņam vērību. Daži rakstīja nesakarīgus vārdus kabatas grāmatiņās, vai spie­da viens otram roku. Citi neatlaidīgi atkārtoja kādu mīļu vārdu — kā vājprātīgie, vai slacīja asarām portretu, gredzenu, matu pīni. Vēl citi meta niknus lāstus pret tirāniju, banālo vārdu, visu ļaužu pēc kārtas nolādētu, un dažreiz pat tirānu nolādētu.

Šo nelaimīgo vidū bija Sansons, vismaz piecdesmit četrus gadus, vecs kā drūmā amata smaguma nospiests. Sansons bija tik maigs un mierinošs, cik viņa uzdevums to atļāva, vienam deva padomu, otram skumju uzmu­dinājumu, un kristīgus vārdus gan izmisumam, gan spītībai.

— Pilsone, — viņš teica Ženevjēvai, — man būs jānoņem jūsu kakl- saite un jāuzsien vai jānogriež mati.

Ženevjēva sāka trīcēt.

— Drosmi, mīļā draudzene! — Lorēns maigi uzmundrināja.

— Vai es varu pats uzsiet kundzei matus? — Moriss jautāja.

— O! jā, — pagriezdams galvu, sirmgalvis teica.

Moriss atraisīja ķermeņa sasildīto kaklasaiti, Ženevjēva to noskūpstīja, un nomezdamās ceļos jaunā cilvēka priekšā, sniedza viņam apburošo gal­vu, sāpēs vēl skaistāku nekā tā bija priekā.

Kad Moriss bija beidzis šo drūmo darbu, viņa rokas drebēja tik stipri, sejā bija tādas sāpes, ka Ženevjēva iesaucās:

— O! es esmu droša, Moris!

Sansons novērsās.

— Kungs, es esmu droša, vai ne? — viņa teica.

— Noteikti, pilsone, — aizkustinātā balsī soda izpildītājs atbildēja, — un varonīgi droša.

Pa šo laiku pirmais palīgs pārlasīja Fukjē Tēnvila piesūtīto sarakstu.

— Četrpadsmit, — viņš teica.

Sansons saskaitīja notiesātos.

— Piecpadsmit, ieskaitot mirušo, — viņš teica, — kā tas noticis?

Lorēns un Ženevjēva, tās pašas domas satverti, pārskaitīja tāpat.

— Jūs sakāt, ka notiesātie ir tikai četrpadsmit, un nu mēs esam piec­padsmit? — viņa teica.

— Jā, laikam pilsonis Fukjē Tēnvils būs kļūdījies.

— O! tu meloji, — Ženevjēva teica Morisam, — tu nebiji notiesāts.

— Kāpēc gaidīt rītdienu, ja tu mirsti šodien? — Moriss atbildēja.

— Draugs, — viņa teica, — tu mani nomierini: tagad es redzu, ka mirt ir viegli.

— Lorēn, — Moriss teica, — Lorēn, pēdējo reizi!.. Neviens te tevi nepazīs… Saki, ka tu nāci teikt man ardievas… Saki, ka tevi ieslēdza pār­skatīšanās dēļ. Pasauc žandarmu, kas redzēja tevi izejam… Tad es būšu notiesātais, jo man jāmirst. Bet tu, mēs tevi lūdzam, draugs, dzīvo, lai glabātu mūsu piemiņu! Lorēn, vēl ir laiks, mēs tevi lūdzam!

Ženevjēva sakrustoja rokas kā lūgšanā.

Lorēns paņēma jaunās sievietes rokas un noskūpstīja tās.

— Es esmu teicis nē, un tas ir nē, — stingrā balsī Lorēns atbildēja. — Nerunājiet ar man par to vairs, vai arī es domāšu, ka es jūs traucēju.

— Četrpadsmit, — Sansons atkārtoja, — un viņu ir piecpadsmit!

Tad skaļā balsī viņš teica:

— Vai te ir kāds, kas ceļ ierunas? Vai te ir kāds, kas var pierādīt, ka viņš te atrodas pārpratuma dēļ?

Varbūt uz šo jautājumu šur un tur atvērās kāda mute, bet tās aizvērās, neteikušas ne vārda. Tie, kam būtu jāmelo, kaunējās no meliem. Tas, kas nebūtu melojis, negribēja runāt.

Dažas minūtes valdīja klusums, pa kuru laiku palīgi turpināja drūmo pienākumu.

— Pilsoņi, mēs esam gatavi… — dobjā un svinīgā balsī teica vecais Sansons.

Daži šņuksti un vaidi atbildēja šai balsij.

— Nu, lai notiek! — Lorēns teica:

Par tēviju mirt, Visskaistākais liktenis.

— Jā, kad mirst par tēviju. Bet es sāku ticēt, ka mēs nemirsim par prieku tiem, kas redz mūs mirstam. Nudien, Moris, es esmu tavās domās, arī man republika kļūst riebīga.

— Pārsaukt! — kāds komisārs durvīs teica.

Vairāki žandarmi ienāca zālē un noslēdza izejas, novietodamies starp dzīvi un notiesātajiem, it kā gribēdami aizkavēt tai ienākt.

Pārsauca vārdus.

Moriss, kas bija redzējis, kā tiesāja to, kas bija nogalinājies ar Lorēna nazi, atsaucās viņa vietā. Izrādījās, ka liekais bija mirušais.

Viņu iznesa no zāles. Ja būtu uzzinājuši viņa vārdu, ja būtu pazinuši viņu kā notiesāto, viņš būtu giljotinēts kopā ar citiem.

Dzīvos stūma uz izeju.

Tiklīdz kāds izgāja aiz durvīm, viņam sasēja rokas uz muguras.

Nelaimīgo starpā desmit minūtes netika pārmīts pat neviens vārds.

Runāja un rīkojās tikai bendes.

Moriss, Ženevjēva un Lorēns, kas vairs nevarēja saturēties, spiedās viens pie otra, lai netiktu izšķirti. Tad notiesātos iestūma Konsjeržērijas pagalmā.

Tur skats kļuva šausmīgs.

Ieraudzījuši divričus, vairāki noģība. Slēdzēji palīdzēja viņiem iekāpt.

Aiz noslēgtām durvīm dzirdēja pūļa neskaidrās balsis un pēc trokšņa uzminēja, ka tas bija milzīgs.

Ženevjēva iekāpa divričos diezgan spēcīga.

Starp citu, Moriss viņu atbalstīja, pasniegdams elkoni. Moriss ātri ielēca pēc viņas.

Vārti atvērās. Pirmajās rindās bija Simons.

Abi draugi pazina viņu. Arī viņš tos redzēja.

Viņš uzkāpa uz ielas stabiņa, kuram blakus bija jābrauc divričiem. Tie bija trīs.