Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Klusu, kungs! — bruņinieks teica, — klusu! Lūk, tiesneši atgriežas!

Un Moriss sajuta drebošo Sarkanās Mājas bruņinieka delnu, ko tas,

bāls un grīļodamies, nolika viņam uz rokas.

— O! — bruņinieks čukstēja, — o! man trūkst elpas.

— Drosmi! Un saturaties, vai arī jūs esat pazudis! — Moriss teica.

Tribunāls tiešām atgriezās, un ziņa par atgriešanos izplatījās gaiteņos

un galerijās.

Pūlis zālē atkal sakustējās, un ugunis pašas no sevis likās atdzīvojās šim izšķirošajam un svinīgajam brīdim.

Atveda karalieni. Viņa stāvēja taisna, nekustīga, lepna, noteiktu ska­tienu un sakniebtām lūpām.

Viņai nolasīja lēmumu, kas to notiesāja uz nāvi.

Viņa klausījās nenobālēdama, nesaraukdama uzacis. Pat neviens sejas muskulis neliecināja par kaut kādu saviļņojumu.

Tad viņa pagriezās pret bruņinieku, vērsa uz viņu ilgu un izteiksmīgu skatienu, it kā lai pateiktos šim cilvēkam, ko viņa vienmēr redzēja kā padevības dzīvo tēlu; un, atbalstījusies uz žandarmērijas virsnieka rokas, kas komandēja bruņotos spēkus, viņa aizgāja mierīga un tribunāla cienīga.

Moriss smagi nopūtās.

— Paldies Dievam! — viņš teica, — viņas paziņojumā nekas nav kompromitējis Ženevjēvu, un vēl var cerēt.

— Paldies Dievam! — savukārt čukstēja Sarkanās Mājas bruņinieks, — visam beigas un cīņa ir galā. Man vairs nebija spēku iet tālāk.

— Drosmi, kungs! — Moriss klusu teica.

— Tā man vēl būs, kungs, — bruņinieks atbildēja.

Un abi, paspieduši viens otram roku, izgāja pa divām dažādām izejām. Karaliene tika aizvesta uz Konsjeržēriju; lielā torņa pulkstenis nosita četri, kad viņa tur atgriezās.

Pie Jaunā tilta izejas Morisu apturēja Lorēns.

— Stāt, — viņš teica, — te nevar iet!

— Kāpēc?

— Vispirms, kurp tu ej?

— Es eju mājās. Tiešām tagad es varu atgriezties, jo zinu, kas ar viņu noticis.

— Jo labāk! Bet tu neatgriezīsies.

— Iemesls?

— Iemesls tāds: jau pirms divām stundām atnāca žandarmi, lai tevi apcietinātu.

— Ak! — Moriss iesaucās. — Viens iemesls vairāk.

— Vai tu esi traks? Un Ženevjēva?

— Tas tiesa. Un kurp mēs iesim?

— Pie manis, nudien!

— Bet es tevi pazudināšu.

— Jo vairāk tāpēc, nu tā, nāc! Un viņš to aizvilka.

Izejot no tribunāla, karaliene tika aizvesta uz Konsjeržēriju. Ienākusi savā istabā, viņa paņēma šķēres, nogrieza garos un skaistos matus, kuri bija palikuši vēl skaistāki, kopš veselu gadu netika lietots pūde­ris. Viņa tos ietina papīrā. Tad viņa uz papīra uzrakstīja: ,.Sadalīt starp dēlu un meitu."

Tad viņa apsēdās vai, pareizāk sakot, atkrita krēslā, un noguruma salauzta, — noklaušināšana bija ilgusi astoņpadsmit stundas, — aizmiga.

Pulkstens septiņos priekškara sakustināšana viņu piepeši pamodināja. Viņa pagriezās un ieraudzīja gluži nepazīstamu cilvēku.

— Ko vēlas no manis? — viņa jautāja.

Cilvēks tuvojās viņai, un, sveicinādams tik laipni, it kā viņa nebūtu bijusi karaliene, viņš teica:

— Mani sauc Sansons.

Karaliene viegli nodrebēja un piecēlās. Šis vienīgais vārds izteica vairāk nekā garās runas.

— Jūs nākat ļoti agri, kungs, — viņa teica, — vai jūs nevarat mazliet pavilcināt?

— Nē, kundze, — Sansons atbildēja, — man pavēlēts nākt.

Teicis šos vārdus, viņš paspēra vēl dažus soļus pretīm karalienei.

Viss šai cilvēkā un šai brīdī bija šausmīgs.

— Ak, es saprotu, — cietumniece teica, — jūs gribiet man nogriezt matus?

— Tas ir nepieciešams, kundze, — soda izpildītājs atbildēja.

• — Es to zināju, kungs, — karaliene teica, — un gribēju ietaupīt jums pūles. Mani mati ir tur, uz tā galda.

Sansons sekoja karalienes rokas virzienā.

— Tikai, — viņa turpināja, — es gribētu, lai šovakar tos nodotu ma­niem bērniem.

— Kundze, — Sansons teica, — šīs rūpes neattiecas uz mani.

— Tomēr, es domāju…

— Man, — soda izpildītājs atsāka, — tikai jāatņem no… personām… uzvalki, vērtslietas, un vēl, ja tās nodod man formāli, citādi tas viss nāk uz Salpetriju un pieder šīs slimnīcas nabagiem. Sabiedriskās drošības ko­mitejas lēmums tā ir nokārtojis šīs lietas.

— Bet, kungs, — uzmākdamās Marija Antuanete jautāja, — vai es varu cerēt, ka mani mati tiks nodoti maniem bērniem?

Sansons bija mēms.

— Es apņemos to pamēģināt, — Žilbērs teica.

Cietumniece uzmeta žandarmam neizteicamas pateicības pilnu skatienu.

— Tagad, — Sansons teica, — bet ja šis darbs ir izdarīts, es varu, ja jūs to vēlaties, atstāt jūs kādu brīdi vienu.

— Es jūs lūdzu, kungs, — karaliene teica, — jo man vajag koncen­trēties un lūgt.

Sansons palocījās un izgāja ārā.

Tad karaliene palika viena, jo Žilbērs bija tikai iebāzis galvu, lai iz­teiktu vārdus, kā mēs stāstījām.

Kamēr notiesātā nometās ceļos uz krēsla, zemāka kā pārējie, un ko viņa izmantoja, kur nomesties ceļos Dieva lūgšanai, vecpilsētā, Senland- rijas baznīciņas prezbiterijā norisinājās skats, kurš nebija mazāk šausmīgs kā tas, par kuru nupat stāstījām.

Šīs draudzes priesteris nupat piecēlās. Viņa vecā saimniece uzlika pie­ticīgās brokastis, kad pie prezbiterijas durvīm pēkšņi spēcīgi piedauzīja.

Pat mūsdienās negaidīts apmeklējums pie garīdznieka vienmēr pareģo kādu notikumu: runa ir par kristībām, laulībām un extremis vai ārkārtas grēksūdzi. Bet tais dienās svešnieka apmeklējums varēja pareģot par kaut ko vēl nopietnāku. Tai laikmetā garīdznieks tiešām vairs nebija Dieva pilnvarnieks un viņam bija jādod norēķini cilvēkiem.

Tomēr abats Zirārs bija to skaitā, kam bija vismazāk jābaidās, jo viņš bija zvērējis konstitūcijai. Apziņa un godīgums pie viņa bija runājuši ska­ļāk nekā patmīļa un reliģiskais gars. Bez šaubām, abats Zirārs pieļāva valdības attīstības iespējamību un nožēloja, ka tik daudz ļaunprātību iz­darīts dienišķās varas vārdā. Pilnīgi paturēdams savu Dievu, viņš bija pie­ņēmis republikāniskā režīma brālību.

— Paskatieties, Hiacintes kundze, — viņš teica, — paskatieties, kas tik agri dauzās pie durvīm! Un ja nenāk prasīt steidzīgu pakalpojumu, sakiet, ka šorīt esmu uzaicināts uz Konsjeržēriju un ka esmu spiests turp doties šai pašā brīdī.

Hiacintes kundze kādreiz saucās par Madlēnas kundzi. Bet viņa bija pieņēmusi puķes vārdu apmaiņā pret savējo, kā abats Zirārs bija pieņēmis pilsoņa titulu garīdznieka titula vietā.

Pēc saimnieka uzaicinājuma Hiacintes kundze steidzās lejā pa dārza kāpnēm, uz kurām atvēras ieejas durvis. Viņa atrāva aizbultņus, un priek­šā parādījās ļoti bāls, ļoti saviļņots, bet patīkama un godīga izskata cilvēks.

— Abats Žirāra kungs? — viņš teica.

Hiacinte aplūkoja jaunpienācēja sajukušās drēbes, garo bārdu un ner­vozo trīcēšanu. Tās viņai šķita sliktas zīmes.

— Pilsoni, — viņa teica, — te nav ne kunga, ne abata.

— Piedodiet, kundze, — jaunais cilvēks atbildēja, — es vēlos runāt ar Senlandrijas vikāru.

Hiacinti, neievērojot viņas patriotismu, pārsteidza vārds „kundze", kā nebūtu uzrunājuši pat ķeizarieni, tomēr viņa atbildēja:

— Pilsoni, viņu nevar satikt, viņš skaita lūgšanu.

— Tādā gadījumā es uzgaidīšu, — jaunais cilvēks atbildēja.