Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

Viņš piecēlās, aizvēra pusatvērto logu, paņēma no rakstāmgalda ceļo­jumam pielādētās pistoles, pārbaudīja kapseles, un redzēdams, ka tās bija labā stāvokli, ielika pistoles kabatā.

Tad viņš naudas makā iebāza divus luidoru vīstokļus, kurus, par spīti patriotismam, bija uzskatījis par prātīgu paglabāt atvilktnes dibenā, un, rokā paņemdams zobenu makstī, teica:

— Scevola, tu man esi pieķēries, es ticu: tu kalpoji manam tēvam un man piecpadsmit gadus.

— Jā, pilsoni, — marmora bāluma un nervozās trīcēšanas pārbiedēts, ko nekad nebija ievērojis pie sava saimnieka, kas pilnīgi pareizi tika uz­skatīts par bezbailīgāko un stingrāko starp cilvēkiem, kalpotājs atbildēja: — Jā, ko jūs man pavēlēsit?

— Klausies! Ja šī dāma, kas te dzīvoja…

Viņš aprāvās. Izsakot šos vārdus, balss drebēja tiks spēcīgi, ka viņš nespēja turpināt.

— Ja viņa atnāk, — pēc brīža viņš atsāka, — pieņem viņu, aiztaisi durvis aiz viņas. Paņem šo karabīni, nostājies uz kāpnēm un, savas dzī­vības, savas dvēseles vārdā, nelaid iekšā nevienu, ja gribēs lauzties durvīs, aizliedz. Sit! Nogalini! Nogalini! Un nebaidies nekā Scevola, es uzņemos visu atbildību.

Jaunā cilvēka balss skaņa, viņa versmainā uzticība elektrizēja Scevolu.

— Es ne tikai nogalināšu, — viņš teica, — bet es vēl likšu nogalināt sevi pilsones Ženevjēvas dēļ.

— Pateicos… Tagad klausies! Šis dzīvoklis man ir pretīgs, un es ne­gribu te uznākt, ja neatrodu viņu. Ja viņa būs varējusi izbēgt, ja viņa atnāks, novieto uz loga lielo Japānas vāzi ar Ķīnas asterēm, kuru viņa tik ļoti mīlēja. Tā dienā. Pa nakti noliec laternu. Katru reizi, kad es būšu ielas galā, es zināšu: tik ilgi, kamēr neredzēšu ne vāzes, ne laternas, es turpināšu meklēšanu.

— O! Kungs, esiet prātīgs! Esiet prātīgs! — Scevola iesaucās.

Moriss pat neatbildēja. Viņš metās ārā no istabas, noskrēja pa kāpnēm

kā spārnos un steidzās pie Lorēna.

Grūti būtu aprakstīt godājamā dzejnieka apstulbumu, trakumu, kad viņš uzzināja šo ziņu. Labāk būtu atsākt skandēt aizkustinošās elēģijas, kādas iedvesa Orests Pilādam.

— Tātad tu nezini, kur viņa ir? — viņš nemitējās atkārtot.

— Pazudusi! Izgaisusi! — izmisuma lēkmē Moriss kliedza. — Viņš to ir nogalinājis, Lorēn, viņš to ir nogalinājis!

— Ei, nē, mīļais draugs! Nē, labais Moris, viņš nav viņu nogalinājis! Nē, tādu sievieti kā Ženevjēva nenogalina pēc tik daudzu dienu pārdo­mām! Nē, ja viņš būtu nogalinājis, viņš būtu to izdarījis uz vietas. Un, par atriebības zīmi, līķi viņš būtu atstājis pie tevis. Nē, saproti, viņš ir aizbēdzis ar viņu, pārāk laimīgs, ka atradis savu dārgumu.

— Tu viņi nepazīsti, Lorēn, tu viņu nepazīsti! — Moriss runāja. — Šā cilvēka skatienā bija kaut kas nelaimi vēstošs.

— Bet nē, tu maldies! Viņš uz mani vienmēr atstāja krietna vīra ie­spaidu. Viņš to paņēma, lai upurētu. Viņš liks sevi apcietināt kopā ar viņu. Viņus nogalinās kopā. A, lūk, kur ir briesmas, — Lorēns runāja.

Šie vārdi pavairoja Morisa ārprātu.

— Es viņu atradīšu! Es viņu atradīšu, vai arī es miršu! — viņš ie­kliedzās.

— O! Kas attiecas uz to, tas ir pilnīgi droši, ka mēs viņu atradīsim, — Lorēns teica, — tikai nomierinies! Lūk, Moris, mans labais Moris, tici man, kad nepārdomā, nemeklē labi; kad rīkojās kā tu, pārdomā slikti.

— Ardievu, Lorēn, ardievu!

— Ko tu dari?

— Es eju.

— Tu mani atstāj? Kāpēc?

— Tas attiecas tikai uz mani vienu. Tāpēc, ka man jāriskē ar savu dzīvību vienam, lai glābtu Ženevjēvu.

— Tu gribi mirt?

— Es uzdrošināšos visu. Es uzmeklēšu uzraudzības komitejas priekš­sēdi, es runāšu ar Dantonu, Robespjēru; es atzīšos visā, bet man vajag, lai man atdod viņu!

— Labi, — Lorēns teica.

Un, nepielikdams ne vārda, viņš piecēlās, pielāgoja siksnu, uzlika galvā formas cepuri, un, kā bija gaidījis Moriss, paņēma divas pielādētas pisto­les, kuras iebāza kabatā.

— Ejam, — viņš vienkārši piebilda.

— Bet tu būsi kompromitēts! — Moriss iesaucās.

— Nu, un tad?

Kad lugai pienākušas beigas, mīļais, Ir jāatgriežas pieklājīgā sabiedrībā.

— Kurp mēs vispirms dosimies meklēt? — Moriss vaicāja.

— Vispirms meklēsim vecpilsētas daļā, tu zini? Vecā Senžaka ielā, tad spiegosim pēc Sarkanās Mājas bruņinieka. Kur viņš būs, bez šaubām būs arī Diksmē. Tad pienāksim pie Vjekorderijas namiem. Tu zini, jau runā par Marijas Antuanetes pārvešanu uz Tanplu! Tici man, tādi cilvēki kā šie zaudēs cerības glābt viņu tikai pēdējā brīdī.

— Jā, — Moriss atkārtoja, — tev tiešām ir taisnība… Vai tu domā, ka Sarkanās Mājas bruņinieks ir Parīzē?

— Diksmē droši ir šeit!

— Tas tiesa, tas tiesa! Viņi būs savienojušies, — teica Moriss, kam neskaidri atgriezās saprāts.

Ar šo brīdi abi draugi sāka meklēt, bet tas bija velti. Parīze ir liela, un tās tumsa — bieza.

Nekad atvars nespēja paglābāt dziļāk noslēpumu, ko noziegums vai ne­laime tam uzticēja.

Simtām reižu Lorēns un Moriss šķērsoja Grēva laukumu, simtām reižu pagāja garām mājiņai, kur dzīvoja Ženevjēva, bez pārtraukuma Diksmē uzraudzīta, kā senāk priesteri uzraudzīja upurēšanai nolemto upuri.

Ženevjēva no savas puses, redzēdama, ka ir nolemta, kā visas augst­prātīgās dvēseles pieņēma upuri un gribēja mirt bez trokšņa. Starp citu, no atklātības viņa baidījās vairāk karalienes nekā Diksmē dēļ, jo Moriss to izmantotu, lai atriebtos.

Viņa klusēja tik ļoti, it kā nāve jau būtu aizvērusi viņai muti.

Pa to laiku, neko neteikdams Lorēnam, Moriss bija lūdzis drausmīgās sabiedriskās drošības komitejas locekļus.

Un Lorēns, neko neteikdams Morisam, savukārt bija spēris tos pašus soļus.

Tai pašā dienā blakus viņu vārdiem Fukjē Tēnvils atzīmēja sarkano krustu, un vārds aizdomīgi viņus apvienoja asiņainās iekavās.

Vienīgās un nedalāmās franču republikas 2. gada divdesmit trešā mē­neša dienā, kas pēc vecā stila atbilda 1793. gada 14. oktobrim, kā toreiz runāja, kopš agra rīta ziņkārīgo pūlis ieņēma tribīnes zālē, kur notika revolucionārās sēdes.

Pils ejas, Konsjeržērijas pieejas pārpludināja kārīgie un nepacietīgie skatītāji, kas cits citam nodeva baumas un kaislības, kā viļņi pārnes čalu un putas.

Par spīti ziņkārībai, kāda viļņoja katrā skatītājā, un varbūt tieši šīs ziņ­kārības dēļ, ikviena šīs jūras banga, saspiesta starp divām barjerām, ārējo barjeru, kas stūma, iekšējo barjeru, kas atgrūda, šais uzplūdos un atplūdos saglabāja apmēram to pašu vietu, kādu bija ieņēmusi. Bet tāpat labāk novietojušies saprata, ka vajadzīgs, lai viņu laime tiktu piedota. Un viņi centās pēc šā mērķa, stāstīdami kaimiņiem, kuri nebija tik labi novieto­jušies kā viņi un kuri pastāstīja citiem vienkāršos vārdos, ko viņi redzēja un dzirdēja.

Bet blakus tribunāla durvīm cilvēku grupa skarbi strīdējās par desmit līnijām telpas augstumā vai plašumā; jo ar desmit līniju platumu pietika, lai redzētu divu plecu starpā zāles stūri un tiesnešus, jo ar desmit līniju augstumu pietika, lai pāri galvām redzētu visu zāli un apsūdzētās izskatu.

Par nelaimi šo pāreju zālē, šo tik šauro spraugu gandrīz vai visu aiz­ņēma kāds cilvēks ar platiem pleciem un pilārveidīgi izstieptām rokām, kas aizsprostoja pūli, kas līgojās un bija gatavs iebrukt zālē, ja miesas valnis paliktu nespēcīgs.