Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Es viņu redzēju caur slēģiem. Viņa nekā nenojauš, viņa lasa.

— Diksmē, jums jāizšķir, vai jūs balsojat par dunci vai šāvienu?

— Jā, labāk duncis.

— Nāciet! - atkārtoja vairākas balsis.

Moriss bija revolūcijas bērns, cilvēks ar dzelzs gribu, brīvdomātāja dvē­sele, kādu toreiz bija daudz. Bet vārds „nāciet", izrunāts aiz durvīm, kuras vien viņu šķīra no nāves, viņam atsauca atmiņā krusta zīmi, ko bija ie­mācījusi māte, kad kā mazs bērns, ceļos nometies, skaitīja lūgšanas.

Soļi nāca arvien tuvāk, beidzot tos vairs nedzirdēja, atslēga tika ap­griezta un durvis lēnām atvērās.

Šai mirklī Moriss domāja: „Ja es ielaižos cīņā, tad esmu pazudis. Ja es metīšos slepkavām virsū, es tos pārsteigšu, sasniegšu dārzu, ieliņu un tad, varbūt, būšu glābts."

Tūliņ, ierēkdamies kā lauva, viņš metās virsū ienākušajiem, nosita abus priekšējos gar zemi, kas, domādami viņu sasietu un aizsietām acīm, ne­gaidīja uzbrukumu, izlauzās garām citiem, un, pateicoties dzelzs paceļiem, vienā sekundē pārlēca desmit asis, sasniedza vaļējās durvis ejas otrā galā, kuras veda dārzā, uzskrēja augšā desmit pakāpienus un atradās dārzā, kur, mirkli aptverdams stāvokli, skrēja uz vārtiem.

Vārti bija noslēgti ar atslēgu un diviem aizbultņiem. Moriss atrāva aiz- bultņus, bet atslēgas caurums bija tukšs.

Vajātāji tāpat bija ieskrējuši dārzā un ieraudzīja viņu.

— Tur viņš ir, — viņi sauca, — šauj viņu nost, Diksmē, šauj viņu nost!

Moriss ierēcās. Viņš redzēja, ka dārzā ir sagūstīts. Ar skatienu viņš nomērīja mūri, tas bija vairāk kā desmit pēdas augsts.

Tas notika vienā sekundē.

Vajātāji metās virsū. Moriss no viņiem atradās tikai trīsdesmit soļu attālumā; kā uz nāvi notiesātais, kas glūn pēc glābšanas iespējas ēnas, viņš skatījās apkārt.

Viņš pamanīja kiosku, slēģus, aiz slēģiem gaismu. Vienā lēcienā viņš to sasniedza, atrāva slēģus, izsita logu un iedrāzās apgaismotā istabā, kur kāda dāma, sēdēdama pie kamīna, lasīja grāmatu.

Izbijusies dāma uzlēca kājās un sauca palīgā.

— Paej sānis, Zenevjēva, — sauca Diksmē balss, — lai es varu viņu nošaut!

Tūliņ desmit soļus priekšā Morisa ieraudzīja pret sevi vērsto šautenes stobru.

Bet tiklīdz dāma ieraudzīja viņa seju, viņa bailēs skaļi iekliedzās un negāja vis pie malas, kā bija pavēlējis vīrs, bet metās starp Morisu un šauteni.

Tagad arī Moriss apskatīja augstsirdīgo radību, kas gribēja viņu aiz­stāvēt. Tagad, savukārt, iekliedzās viņš.

Tā bija tik ļoti meklētā nepazīstamā sieviete.

— Tā esat jūs!.. — viņš iesaucās, — tā esat jūs!?

— Klusu, — viņa teica.

Tad viņa pagriezās pret slepkavām, kuri ar dažādiem ieročiem rokās bija pienākuši pie loga, un sauca:

— Nenonāvējiet viņu!

— Viņš ir spiegs! — Diksmē, kura mierīgā un rāmā seja pauda ne­pielūdzamu noteiktību, iesaucās, — viņam ir jāmirst!

— Viņš ir spiegs? — vaicāja Ženevjēva, — viņš ir spiegs? Es tev teikšu tikai vienu vārdu, Diksmē, lai pierādītu, ka tu maldies.

Diksmē pienāca pie loga, un Zenevjēva iečukstēja viņam ausī dažus vārdus. Ādmiņu meistars pacēla galvu.

— Viņš? — tas teica.

— Tas pats, — Zenevjēva atbildēja.

— Vai tu esi pārliecināta?

Jaunā sieviete šoreiz neatbildēja: viņa pagriezās un draudzīgi sniedza Morisam roku.

Vīra vaibstos ieviesās savāda miera un aukstuma izteiksme. Viņš nolika šauteni zemē.

— Tas ir kas cits, — viņš teica.

Tad viņš pamāja saviem pavadoņiem un pārmija ar viņiem dažus vār­dus, pēc tam visi attālinājās.

— Paslēpiet šo gredzenu, — Morisam klusu teica Zenevjēva, — jo to te pazīst ikkatrs.

Moriss ātri novilka gredzenu no pirksta un iebāza vestes kabatā. Brīdi vēlāk atvērās paviljona durvis, neapbruņots ienāca Diksmē un griezās pie Morisa:

— Piedod, pilsoni, ka es agrāk nezināju, kādu pateicību esmu tev pa­rādā. Lai gan mana sieva nebija aizmirsusi pakalpojumu, kādu tu viņai izdarīji 10. martā, taču tavu vārdu viņa bija pilnīgi piemirsusi. Tāpēc mēs nezinājām, ar ko mums ir darīšana, citādi mēs nebūtu nevienu mirkli šaubījušies par jūsu godīgumu, ne arī domājuši par jūsu ļaunajiem nolū­kiem. Tāpēc vēlreiz lūdzu piedošanu.

Moriss vēl nebija pilnīgi atguvusies no apmulsuma. Galva viņam griezās un tikai ar pūlēm viņš varēja nostāvēt. Viņš atbalstījās pret kabīni.

— Bet kāpēc jūs gribējāt mani nonāvēt? — viņš jautāja.

— Es tev to teikšu, pilsoni, — atbildēja Diksmē, — un uzticēšu šo noslēpumu tavam godīgumam. Kā tu zini, es esmu ādmiņu meistars un ģērētāvas īpašnieks. Lielākā daļa no skābēm, kādas man vajadzīgas ādu izgatavošanai, ir aizliegtas preces. Tagad kontrabandisti, kas atrodas manā dienestā, ir uzzinājuši, ka galvenā padomē ir iesniegts ziņojums pret vi­ņiem un mani. Tā kā es redzēju, ka tu kaut ko meklē, es biju norūpējies, un tava sarkanā cepure, bet sevišķi noteiktā izturēšanās sabaidīja manus kontrabandistus vēl vairāk nekā mani. Es negribu noliegt, ka tev bija pie­spriesta nāve.

— Es to ļoti labi zinu, — Moriss iesaucās, — tu man nepasaki neko jaunu. Es dzirdēju jūsu sarunas un redzēju ieroci.

— Tāpēc jau es tev lūdzu piedošanu, — aizkustinātā labsirdībā teica Diksmē. — Apdomā tikai, ka pašreizējos nemieros es un mans līdzda­lībnieks Morāns taisām labus veikalus. Mēs esam uzņēmušies apgādāt ar­miju ar somām un katru dienu izgatavojam tūkstoš piecsimt līdz div­tūkstoš gabalu. Pateicoties laimīgiem apstākļiem, pilsētas valde tagadējā laikā nodarbināta ar svarīgākām lietām un nevar nodoties mūsu rēķinu pārbaudei, tā kā mēs zināmā mērā zvejojam pa tumsu, un skābju kontra­banda mums sagādā divsimt procentu lielu peļņu.

— Ā, tā katrā ziņā ir skaista peļņa un es varu iedomāties jūsu bailes pēc paziņojuma. Bet tagad, kad jūs mani pazīstat, jūs esat taču nomie­rinājušies, vai ne?

— Es tagad neprasu no tevis nekā vairāk kā tikai tavu godavārdu, — atbildēja Diksmē, un ar smaidu Morisa sejā lūkodamies, viņš uzlika roku uz pleca un teica; — Bet tagad, kad mēs esam mazā sabiedrībā un starp draugiem, vai es drīkstu tev jautāt: ko tu meklēji, jaunais cilvēk? Sapro­tams, — ādmiņu meistars piebilda, — jūs varat klusēt, jūs esat pilnīgi brīvs.

— Man liekas, es jau esmu to teicis, — Moriss stostījās.

— Jā, tu runāji par kādu sievieti.

— Ak, Dievs, piedodiet, pilsoni! Es saprotu, ka esmu jums parādā kādu paskaidrojumu, — Moriss runāja. — Katrā ziņā es meklēju sievieti, kas dažas dienas atpakaļ man bija teikusi, ka dzīvo šai apkārtnē. Es zinu tikai to, ka viņa ir maza un ka esmu viņā neprātīgi iemīlējies.

Ženevjēva bija gara auguma.

— Viņai bija gaiši mati un ļoti jautra daba.

Ženevjēva bija brunete, ar lielām, nopietni domīgām acīm.

— Ar vienu vārdu — grizete, — Moriss turpināja, — un lai viņai patiktu, esmu uzvilcis šo tautas tērpu.

— Tas izskaidro visu, — sirsnīgā pārliecībā atbildēja Diksmē, ko ne­pavadīja ne vismazākais slepeni naidīgs skatiens.

Ženevjēva nosarka un, juzdama nosarkumu, novērsās.

— Nabaga pilsoni Lendej! — smaidīdams teica Diksmē, — mēs tev sagādājām sāpīgus brīžus un katrā ziņā tu būtu pēdējais, kuram es iz­darītu kādas ciešanas. Tāds krietns patriots! Bet es domāju, tiešām, ka tavu vārdu būs piesavinājies kāds ļaundaris.