Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Nerunāsim vairs par to, — teica Moriss, kas juta, ka bija laiks iet projām. — Aizved mani uz ceļa un aizmirsīsim…

— Aizvest jūs uz ceļa? — iesaucās Diksmē. — Palaist jūs? O, nē! Drošsirdīgajiem zēniem, kas stundas ceturksni atpakaļ gribēja tevi noslep­kavot, šovakar es ar savu kompanjonu rīkoju mazas vakariņas. Un es ceru, ka tu arī piedalīsies, lai pārliecinātos, ka viņi nav tik ļauni, kā izskatās.

— Tiešām, es nezinu, vai varu pieņemt, — gaužām priecādamies, ka varēs palikt vēl dažas stundas Ženevjēvas tuvumā, teica Moriss.

— Katrā ziņā jums jāpieņem: viņi ir tikpat krietni patrioti kā jūs, bet es domāšu, ka tu man neesi piedevis, ja kopā ar mani nelauzīsi maizi.

Ženevjēva neteica ne vārda.

Moriss sēdēja kā uz moku sola.

— Es baidos tevi apgrūtināt, pilsoni… — viņš stostījās, — šis apģērbs… mans uzvalks…

Ženevjēva uzmeta viņam biklu skatienu un teica:

— Mūsu piedāvājums nāk no visas sirds.

— Es iešu nomierināt savus ļaudis, — teica Diksmē, — pasildies pa to laiku, mīļais draugs.

Viņš izgāja, Moriss un Ženevjēva palika vieni.

— Ak, kungs, — tonī, kuram velti pūlējās piedot pārmetošu izteiksmi, teica jaunā sieviete, — jūs neesat izpildījis savu solījumu.

— Kā? — iesaucās Moriss, — vai es esmu jūs kompromitējis, kundze? Tad piedodiet, es iešu un nekad…

— Lielais Dievs! — viņa uzlēca kājās, — jūs esat ievainots krūtīs! Te ir asins traipi!

Tiešām, smalkā, baltā jaunā cilvēka veļa, kas dīvaini atšķīrās no rupjā apģērba, uz krūtīm bija nokrāsojusies ar sažuvušām asinīm.

— Esiet bez rūpēm, kundze, — jaunais cilvēks teica, — kāds kontra­bandists man ieskrāpēja ar dunci.

Ženevjēva nobālēja un satvēra viņa roku:

— Piedodiet, ja jums bija jācieš, — viņa murmināja. — Jūs man izglā­bāt dzīvību un es gandrīz vai biju par iemeslu jūsu nāvei.

— Vai es neesmu atalgots diezgan, atrazdams jūs! Es domāju: jūs ne­būsit nevienu mirkli ticējusi, ka esmu meklējis kādu citu?

— Nāciet man līdzi, — Ženevjēva viņu pārtrauca, — es iedošu jums veļu… mūsu viesi nedrīkst jūs redzēt tādā stāvokli. Tas viņiem būtu sāpīgs pārmetums.

— Es jums sagādāju tik daudz pūļu! — nopūzdamies atbildēja Moriss.

— Nekādā ziņā, es pildu tikai pienākumu, — un viņa piebilda, — ar vislielāko prieku.

Ženevjēva ieveda viņu gaumīgi un eleganti iekārtotā tualetes istabā, kādu viņš nebūtu domājis ieraudzīt ādmiņa mājā. Šis ādminis likās no­teikti bija kāds miljonārs. Tad viņa atvēra visus skapjus.

— Rīkojieties kā savās mājās, — un viņa aizgāja.

Kad Moriss atstāja istabu, viņš sastapa Diļcsmē, kas nupat atgriezās.

— Pie galda, draugs, — viņš teica, — mēs gaidām tikai tevi!

»

Kad Moriss ar Diksmē un Ženevjēvu iegāja ēdamzālē, kas atradās ēkā, kurā viņu bija ieveduši sākumā, vakariņas jau bija gatavas, bet zāle vēl bija tukša. Viņš redzēja, kā cits pēc cita ieradās seši viesi.

Tie bija patīkama izskata cilvēki, lielākoties jauni, ģērbušies pēc jaunā­kās modes, un daži no viņiem pat karmaņolās un sarkanās cepurēs.

Diksmē iepazīstināja Morisu ar viņiem, nosaukdams viņa vārdu un ti­tulu. Tad viņš teica Morisam:

— Te, pilsoni Lendej, tu redzi manus palīgus. Kopš revolucionārie li­kumi iznīcināja kārtu atšķirības, mēs dzīvojam pilnīgākās vienlīdzības garā. Divas reizes dienā mēs sapulcējamies pie šā paša galda, un man prieks, ka tu ņemsi dalību mūsu ģimenes maltītē. Tātad, pie galda, pilsoņi, pie galda!

— Vai… Morāna kungu mēs nepagaidīsim? — bikli jautāja Ženevjēva.

— Tas tiesa, — atbildēja Diksmē, — pilsonis Morāns, kā es jums jau stāstīju, pilsoni Lendej, ir mans līdzdalībnieks. Viņam, ja tā vai teikt, jāvada veikala morālā puse. Viņš raksta vēstules un faktūras, pārzina kasi, rūpējas par ienākumiem un izdevumiem, un vispār, viņam ir vairāk darba nekā mums visiem. Tāpēc viņš brīžiem nokavējas. Es viņu brīdināšu.

Šai brīdi atvērās durvis un ienāca pilsonis Morāns. Tas bija maza au­guma virs, brūns, ar biezām uzacīm. Zaļās acenes, kādas lieto cilvēki, kuru redzi nogurdinājis darbs, slēpa melnās acis, bet nekavēja tās mest

dzirkstis. No pirmā vārda, ko viņš teica, Moriss pazina mīksto un reizē pavēlošo balsi, kura apspriedē uzstājās par maigāko apiešanās veidu. Viņš bija ģērbies brūnā svārkā ar lielām pogām, baltā zīda vestē, un maltītes laikā viņa smalko žabo bieži traucēja roka, kuru Morisa apbrīnoja bal­tuma un gleznuma dēļ, bez šaubām tāpēc ; ka tā piederēja ādminim.

Sabiedrība apsēdās. Pilsonis Morāns sēdēja Zenevjēvai pa labi, Moriss — pa kreisi. Diksmē nosēdās sievai iepretī un pārējie viesi pie iegarenā gal­da ieņēma vietas, kādas pagadījās.

Vakariņas bija lieliskas. Diksmē bija amatnieka ēstgriba, un viņš iz­pildīja saimnieka lomu ar vislielāko laipnību. Strādnieki, vai tie, kas par tādiem uzdevās, šinī ziņā bija kā radīti viņa sabiedrībai. Pilsonis Morāns runāja maz, ēda vēl mazāk un nedzēra gandrīz vai nemaz, un tikai pa retam iesmējās. Varbūt sakarā ar atmiņām, kādas modināja viņa balss, Moriss pret šo cilvēku juta lielu tuvību. Bet viņš nevarēja uzminēt viņa vecumu, un tas viņu darīja nemierīgu; te viņš likās četrdesmit vai četr­desmit piecu gadu vecs vīrs, bet drīz atkal kā jauneklis.

Sēžoties pie galda, Diksmē uzskatīja par nepieciešamu paskaidrot sa­viem viesiem, kāpēc viņš ļāvis ieiet viņu mazajā sabiedrībā svešniekam.

Šo pienākumu viņš izpildīja kā vaļsirdīgs, pie meliem nepieradis virs. Bet viesiem, kā likās, nebija sevišķi augstas prasības pēc iemesliem, jo, neievērojot kažokādu fabrikanta neizveicību, stādot priekšā jauno cilvēku, viņa mazā ievadruna apmierināja visus.

Moriss viņu uzlūkoja brīnīdamies.

„Goda vārds," viņš teica pats sev, „man liekas, ka es pats maldos. Vai šis ir tas pats cilvēks, kas, ar karabīni rokās, zvērojošām acīm, draudošā balsī, trīsceturtdaļstundas atpakaļ mani vajāja un katrā ziņā gribēja mani nogalināt? Tai brīdī es viņu uzskatītu vai nu par varoni, vai slepkavu. Pie joda, kā mīlestība uz kažokādām jūs pārvērš par cilvēku."

Morisa sirdi, kamēr viņš visu novēroja, pildīja reizē prieks un sāpes, abas tik asas, taču viņš pats noteikti nevarēja pateikt, kas viņa dvēselē īsti notika. Beidzot viņš sēdēja blakus nepazīstamajai, kuru bija tik ilgi meklējis. Kā viņš bija sapņojis, viņai bija tik skaists vārds! Juzdams viņu sev blakus, viņš apskurba no laimes. Moriss klausījās viņas vismazāko vār­diņu, un viņas balss skaņa katru reizi lika ietrīcēties viņa dvēseles vis­slēptākajām stigām, bet sirdi sāpināja tas, ka viņu redzēja.

Katrā ziņā Ženevjēva bija tāda pati, kādu viņš bija redzējis mijkrēsli, īstenība nebija iznicinājusi vētrainās nakts sapni. Viņa bija eleganta dāma, ar sērīgu skatienu, smalku garu; viņa bija, kā tas bieži gadījās pēdējā laikā pirms slavenā 1793. gada, augstāko kārtu meitene, ko posts, kādā arvien vairāk iekļuva muižniecība, piespieda salaulāties ar pilsonību, tirgo­tājiem. Diksmē likās bija krietns vīrs, neapstrīdami viņš bija bagāts; viņa izturēšanās pret laulāto draudzeni liecināja, ka viņš tiešām grib darīt viņu laimīgu. Bet vai varēja labsirdība, bagātība un labie nodomi aizpildīt dziļo bezdibeni, kāds vērtās starp sievu un viru, starp dižciltīgo, interesanto, poētisko, jauno meiteni un vīru ar diezgan parastu ārieni un materiāliem veikaliem? Ar kādām jūtām Ženevjēva pārgāja šo aizu? Nejaušība Mo­risam izskaidroja to diezgan labi: ar mīlu. Un atkal un atkal viņš atgriezās pie domas, kāda radās tai vakarā, kad sastapa viņu pirmoreiz, ka viņa būs nākusi no kādas satikšanās ar mīļāko.