Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Vienālga, tas viss ir ļoti bēdīgi, — teica Devo.

— Bēdīgi, bet nepieciešami, — atbildēja Lorēns, — tātad labākais, ja par to nedomā nemaz.

Un viņš sāka trallināt:

Vēl vakar Nisete Pa tumši svaigu, Pa birzi maigu, Vēl gāja vientule.

Tiklīdz Lorēns bija paguvis pabeigt idillisko gana dziesmiņu, kad pēkš­ņi pa kreisi no posteņa kļuva dzirdams troksnis: tur jaucās lāsti, draudi un asaras.

— Kas tur noticis? — jautāja Devo.

— Kā liekas, tā ir kāda bērns balss, — ieklausīdamies atbildēja Lo­rēns.

— Tiešām, — teica nacionālgvards, — tas ir nabaga maziņais, ko sit; patiesībā šurp vajadzētu sūtīt tikai tos, kam nav bērnu.

— Vai tu dziedāsi, — sauca rupja, puspiedzēruša balss, un, kā pie­mēru dodama, nodziedāja:

Mums Veto kundze apsolīja, Ka nošķels kaklu visai Parīzei.

— Nē, — teica bērns, — es nedziedu.

— Vai tu dziedāsi? — atkārtoja balss:

Mums kundze Veto apsolīja…

— Nē, — tiepās bērns, — nē, nē, nē!

— Pagaidi, mazais ļaundari, - sauca aizsmakusi balss, un svilpodama gaisu pāršķēla siksna. Bērns sāpēs ieraudājās.

— Velns! — teica Lorēns, — tas ir nožēlojamais Simons, kas per mazo Kapetu.

Daži nacionālgvardi paraustīja plecus, divi vai trīs mēģināja smieties. Devo piecēlās un aizgāja.

— Es jau teicu, — viņš ņurdēja, — ka tēvi nekad nedrīkstētu šurp nākt.

Pēkšņi atvērās mazās durtiņas un, uzrauga pātāgas vajāts, dažus soļus pagalmā ieskrēja karaļa bērns, bet pēc viņa uz bruģa atskanēja kāds smags priekšmets un ķēra viņam kāju.

— Ak! — iesaucās bērns.

Viņš pastreipuļoja un pakrita ceļos.

— Atnes šurp manu liesti, mazais briesmoni, citādi…

Bērns piecēlās un noraidoši papurināja galvu.

— Ak tad šitā? — tā pati balss sauca. — Pagaidi, gan tu vēl redzēsi!

Un no dzīvokļa kā meža zvērs no alas iznāca kurpju lāpītājs Simons.

— Kurp tad, meistar Simon? — uzacis saraukdams, jautāja Lorēns.

— Es gribu pārmācīt šo mazo vilcēnu, — kurpnieks atbildēja.

— Par ko pārmācīt?

— Kā, par ko?

— Jā.

— Tāpēc, ka šis mazais blēdis negrib dziedāt kā krietns patriots, ne arī strādāt kā godīgs pilsonis.

— Vai nācija nodeva tev mazo Kapetu, lai tu mācītu viņu dziedāt?

— Kāda tev daļa, pilsoni seržant? — brīnīdamies atbildēja Simons. — Es tev prasu.

— Kāda daļa? Te man ir tāda daļa kā ikvienam godīgam cilvēkam, ja viņš redz, ka tiek sists nevainīgs bērns, un kas negrib ciest, ka to sistu.

— Ak, tas ir tirāna bērns!

— Tas ir bērns, kas nav vainīgs par sava tēva noziegumiem, bērns, kas nav vainīgs, un tāpēc viņu nedrīkst sodīt.

— Un es tev saku, viņš man tika nodots, ka drīkstu ar viņu darīt visu, ko gribu. Es gribu, lai viņš dzied dziesmu par Veto kundzi. Un viņš to dziedās.

— Bet, nožēlojamais, Veto kundze ir šā bērna māte! Vai tu gribētu, lai spiestu tavu dēlu dziedāt, ka tu esi žurka?

— Es? — iekaucās Simons. — Ha, riebīgais aristokrātu seržants!

— Tikai bez lamāšanās, — Lorēns teica, — es neesmu Kapets… un mani tu nevari piespiest dziedāt ar varu.

— Es likšu tevi apcietināt, nekrietnais muižniek.

— Tu liksi mani apcietināt? — Lorēns atbildēja, — pamēģini tikai, lai tiktu apcietināts kāds no termopīliem.

— Nu, labi, labi; kas smejas pēdējais, smejas visgardāk. Tagad nāc šurp, Kapet, un strādā, citādi velns lai parauj!..

— Un es tev saku, — niknumā nobālēdams, pasperdams soli atpakaļ, dūres vīstīdams un zobus griezdams, sauca Lorēns, — ka viņš nenesīs tev liesti, ka viņš nešūs kurpes, vai tu dzirdi, ļaunais blēdi? Ā, tev ir vēl lielais zobens, bet es nebaidos. Iedrošinies tikai to izvilkt!

— Ā! Asins izliešana! — niknumā nobālēdams, Simons ierūcās.

Šai bridi pagalmā ienāca divas sievietes: vienai rokās bija papīrs. Viņa vērsās pie sarga.

— Seržant, — sargs iesaucās, — tā ir Tizona meita, kas grib apmeklēt māti.

— Lai viņa iet, Tanplas padome viņai to ir atļāvusi, — teica Lorēns, kas negribēja pagriezties ne uz vienu mirkli, jo baidījās, ka Simons atkal varētu sist bērnu.

Sargs ļāva abām sievietēm ieiet; bet tiklīdz viņas nokāpa četrus kā­pienus, uz kāpnēm viņas sastapa Morisu Lendeju, kas uz vienu mirkli nāca lejā pagalmā.

Bija kļuvis jau tumšs, tāpēc viņš nevarēja pazīt viņu sejas.

— Kas jūs esat, pilsones? — Moriss viņas apturēja. — Un ko jūs vē­laties?

— Es esmu Sofija Tizona, — viena atbildēja, — man ir atļauts ap­meklēt māti un es vēlos būt pie viņas.

— Jā, — Moriss atbildēja, — bet atļauja bija tikai tev vienai, pilsone.

— Es paņēmu līdzi draudzeni, lai starp kareivjiem mēs būtu vismaz divas.

— Ļoti labi, bet draudzene nedrikst iet tev līdzi augšā.

— Kā vēlaties, pilsoni, — spiezdama draudzenes roku, kas likās bailēs un pārsteigumā piekļāvās sienai, atbildēja Sofija.

— Pilsoņi sargi, — paceldams galvu un griezdamies pie sargiem visos stāvos, Moriss uzsauca, — ļaujiet iet pilsonei Tizonai, bet viņas draudzene nevar iet. Viņa uzgaidīs uz kāpnēm un rūpējaties, lai ikviens ar viņu apie­tas godīgi.

— Labi, pilsoni, — atbildēja sargi.

— Ejiet augšā! — teica Moriss.

Abas sievietes aizgāja. Moriss nolēca lejā dažus pakāpienus un strauji iegāja pagalmā.

— Kas te notiek? — viņš jautāja nacionālgvardam, — kas te ceļ tādu troksni? Bērna kliedzienus dzird pat cietumnieču priekšistabā.

— Šis nodevējs, — ieraudzīdams Morisu un pieradis pie pilsētas ie­rēdņu paražām, domādams, ka tas nācis viņam palīgā, teica Simons.

— Šis aristokrāts, šis bijušais muižnieks neļauj man dauzīt Kapetu.

Un viņš ar dūri norādīja uz Lorēnu.

— Jā, pie joda, es viņu aizkavēju, — izvilkdams zobenu, sauca Lorēns, — un ja tu mani nosauksi vēlreiz par aristokrātu vai nodevēju, tad mans zobens ieskries tev vēderā.

— Viņš draud, — sauca Simons, — palīgā, sargi, palīgā!

— Es te esmu sargs, — Lorēns teica, — nesauca mani, ja es nākšu, tad es tevi iznīcināšu.

— Palīgā, pilsoni ierēdni, palīgā! — iesaucās Simons, ko šoreiz ļoti nopietni apdraudēja Lorēns.

— Seržantam ir taisnība, — auksti teica ierēdnis, ko Simons sauca palīgā, — tu cel neslavu nācijai, gļēvuli, tu sit bērnu.

— Un kāpēc viņš sit, tu saproti, Moris? Tāpēc, ka bērns negrib dzie­dāt „Veto kundze", tāpēc, ka dēls negrib nolamāt savu māti!

— Nožēlojamais! — Moriss teica.

— Arī tu? — teica Simons. — Vai tad es esmu galu galā tikai starp nodevējiem?

— Nelietis! — satverdams Simonu aiz rīkles un izraudams ierēdnim siksnu, teica Lorēns, — uzdrošinies tikai nosaukt Morisu Lendeju par nodevēju!

Un viņš iesita ar siksnu pa kurpnieka pleciem.

— Pateicos, kungi! — bērns, kas bija mierīgi noskatījies šai skatā, tei­ca, — bet viņš man par to atriebsies!

— Nāc, kapteini, — teica Lorēns, — nāc, mans bērns, un ja viņš tevi atkal sitīs, sauc palīgā, un ļaundaris saņems sodu. Atgriezies atkal tornī, mazo Kapet.

— Kāpēc jūs mani saucat par Kapetu, ja jūs ņemat mani savā aiz­sardzībā? — bērns jautāja. — Jūs taču zināt, ka Kapets nav mans vārds.

— Kā? Tas nav tavs vārds? — teica Lorēns. — Kā tad tevi sauc?

— Mani sauc Luijs Šarls Burbons. Kapets ir kāds manu senču vārds. Es zinu Francijas vēsturi, man to mācīja tēvs.