Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Un bērnam, kam karalis mācīja Francijas vēsturi, tu gribi iemācīt šūt kurpes! — jautāja Lorēns.

— Esi mierīgs, — Moriss teica bērnam, — es iesniegšu ziņojumu!

— Un es arī, — atbildēja Simons, — es teikšu, ka tornī jūs ielaidāt divas sievietes, lai gan atļauja bija tikai vienai.

šai brīdī tiešām abas sievietes iznāca no torņa. Moriss devās pie viņām.

— Nu, pilsone, — viņš teica tai, kura atradās viņam tuvāk, — vai tu runāji ar savu māti?

Sofija Tizona tūliņ nostājās starp viņu un savu pavadītāju:

— Jā, pilsoni, pateicos, — viņa teica.

Moriss labprāt būtu redzējis meitenes draudzenes seju vai vismaz dzir­dējis viņas balsi. Bet viņa bija ietinusies mētelī un likās bija nolēmusi neteikt ne vārda. Viņam pat šķita, it kā tā dreb. Šīs bailes viņā radīja aizdomas.

Viņš strauji uzgāja pa kāpnēm augšā un, iegājis pirmajā istabā, pa durvju lodziņu redzēja, ka karaliene paslēpa kabatā kaut ko līdzīgu vēstulei.

— Kā? — viņš teica, — vai es būtu piekrāpts? Viņš pasauca savu kolēģi.

— Pilsoni Agrikola, ej tūliņ pie Marijas Antuanetes un neizlaid viņu no acīm.

— Tavu brīnumu! — ierēdnis teica. — Vai?..

— Ej iekšā, es saku, un nezaudē nevienu mirkli, minūti, sekundi! Ierēdnis iegāja karalienes istabā.

— Pasauc Tizona kundzi! — Moriss pavēlēja kādam nacionālgvardam. Pēc dažām minūtēm, priekā starodama, ienāca Tizona kundze.

— Es esmu redzējusi savu meitu, — viņa teica.

— Kur? — Moriss jautāja.

— Te, šai priekšistabā.

— Un tava meita nevēlējās runāt ar austrieti?

— Nē.

— Tātad iekšā viņa nebija iegājusi?

— Nē.

— Un kamēr tu ar viņu runāji, neviens nebija izgājis no cietumnieču istabas?

— Vai es zinu? Es skatījos meitā, ko nebiju redzējusi trīs mēnešus.

— Atceries labi!

— Jā, liekas atceros…

— Ko?

— Jaunā meitene bija iznākusi.

— Marija Terēze.

— Jā.

— Vai viņa runāja ar tavu meitu?

— Nē.

— Vai tava meita viņai neko nedeva?

— Nē.

— Vai viņa pacēla kaut ko no zemes?

— Mana meita?

— Nē, Marijas Antuanetes meita.

— Tiešām, viņa pacēla mutautiņu.

— Ha,- nelaimīgā! — Moriss iesaucās.

Tūliņ viņš metās pie zvana auklas un to spēcīgi parāva. Tas bija trauksmes zvans.

Augšā steidzīgi uznāca divi pārējie sardzes ierēdņi. Viņus pavadīja sargkareivju grupa.

Durvis tika noslēgtas, divi sargi aizsšķērsoja katras istabas izeju.

— Ko jūs vēlaties, kungs? — kad Moriss iegāja istabā, karaliene viņam teica. — Es nupat gribēju apgulties, kad istabā ienāca šis pilsonis, — viņa norādīja uz Agrikolu, — neteikdams man, ko viņš vēlas.

— Kundze, — palocīdamies Moriss teica, — nevis mans kolēģis kaut ko vēlas no jums, bet gan es.

— Jūs, — uzlūkodama Morisu, kura saudzīgā izturēšanās bija iedvesusi viņā pateicību, Marija Antuanete jautāja, — un ko jūs vēlaties?

— Es vēlos, lai jūs man atdotu vēstulīti, kuru paslēpāt mirklī pirms manas ienākšanas.

Princese un Elizabete nodrebēja. Karaliene nobālēja.

— Jūs maldāties, kungs, — viņa teica, — es neko neesmu paslēpusi.

— Tu melo, austriete! — iesaucās Agrikola.

Moriss uzlika roku uz sava kolēģa rokas.

— Vienu bridi, mlfais kolēģi, — viņš tam teica, — ļauj man runāt ar pilsoni. Es esmu drusku kā prokurors.

— Lai notiek, bet pie joda, nesaudzē viņu!

— Jūs paslēpāt kādu vēstulīti, — stingri noteica Moriss, — tā ir jā­atdod mums.

— Kādu vēstuli?

— Vēstuli, kuru jums atnesa Tizona meita un kuru jūsu meita pacēla kopā ar mutautiņu, — Moriss norādīja uz princesi.

Trīs dāmas bailīgi saskatījās.

— Bet, kungs, tas ir vairāk nekā tirānija! — karaliene teica. — Sie­vietes! Sievietes!

— Nesajauksim, — stingri teica Moriss, — mēs neesam tiesneši, ne bendes, mēs esam tikai jūsu līdzpilsoņu pilnvaroti jūs apsargāt. Un mums ir priekšraksti, un ja mēs tos pārkāpjam, mēs esam nodevēji. Pilsone, es jūs lūdzu, atdodiet man vēstulīti, kuru jūs paslēpāt.

— Mani kungi, — lepni atbildēja karaliene, — ja jums ir mūs jāuzrau­ga, tad meklējiet un nolaupiet mums vēlreiz miegu.

— Lai Dievs mūs sargā, likt rokas sievietei klāt. Es ziņošu pašvaldībai un nogaidīšu pavēles. Tikai jūs nedrīkstat apgulties gultā, jums jāsnauž uz krēsla, ja vēlaties, un mēs paliksim klāt pie jums. Un ja mēs saņemsim pavēli, tad mēs izdarīsim kratīšanu.

— Kas tad noticis? — teica Tizona kundze, kuras apmulsušā seja pa­rādījās durvīs.

— Nekas sevišķs, pilsone, tikai tu nekad neredzēsi savu meitu, jo tu ar to palīdzi nodevējiem.

— Es nedrīkstēšu redzēt meitu?.. Ko tu runā, pilsoni? — brīnīdamās jautāja Tizona kundze.

— Es saku, ka tava meita nav šurpu nākusi, lai apciemotu tevi, bet gan — lai atnestu vēstuli Kapeta kundzei, un tāpēc nekad viņa nedrīkstēs še rādīties.

— Bet ja viņa neatnāks, es nevarēšu viņu redzēt, jo mums ir aizliegts iet ārā.

— Šoreiz tu nevari pieķerties nevienam, jo tā ir tava pašas vaina, — Moriss teica.

— Ak! — vaidēja nabaga māte, — kā es tur varu būt vainīga! Nekas nav noticis, par to es galvoju. O, ja man būtu jātic, ka kaut kas noticis, tad sargies, Antuanete, par to tev būs jāsamaksā!

Un saniknotā sieviete draudēja karalienei ar dūri.

— Nedraudi nevienam, — Moriss teica, — labāk pūlies sasniegt ar labu to, ko mēs vēlamies. Jo tu esi sieviete un pilsone karaliene — māte, un tāpēc varbūt viņa apžēlosies par otru māti. Rīt tava meita tiks apcieti­nāta; rīt viņu ieliks cietumā. Un ja te kaut kas tiks atrasts, un tu zini, ja kaut ko grib, tad atrod vienmēr, viņa un viņas pavadone ir pazudušas.

Tizona kundze, kas noklausījās Morisu arvienu pieaugošās bailēs, pa­grieza pret karalieni apmulsušu skatienu.

— Vai tu dzirdi, Antuanete?.. manu meitu!., tā esi tu, kas pazudinās manu meitu!

Karaliene likās izbijusies nevis par draudiem, kas zibšņoja viņas ap­sargātāja acīs, bet par izmisumu, kas tur bija lasāms.

— Nāc šurp, Tizona kundze, — viņa teica, — es gribu runāt ar tevi.

— Nekādas mīlināšanās, — Morisa kolēģis iesaucās, — visu mūsu klāt­būtnē!

— Atstāj viņas, pilsoni Agrikola, — Moriss teica viņam pie auss, — ja mēs tikai iegūstam patiesību, vienalga, kādā veidā tas notiek.

— Tev taisnība, pilsoni Moris, bet…

— Mēs nostāsimies aiz stikla durvīm un, ja tu man tici, pagriezīsim viņām muguru. Esmu pārliecināts, ka sieviete, kurai mēs parādīsim šo ievērību, neliks mums to nožēlot.

Karaliene dzirdēja šos vārdus, kas bija pateikti, lai viņa varētu dzirdēt. Viņa uzmeta Morisam pateicīgu skatienu. Moriss bezrūpīgi pagrieza galvu un aizgāja otrā pusē stikla durvīm. Agrikola viņam sekoja.

— Tu redzi šo sievieti, — viņš teica Agrikolam, — karaliene ir liela noziedzniece. Sieviete ir cienījama un liela dvēsele. Tas ir darīts labi, — satriekt kroni. Nelaime dara šķīstu.

— Pie joda! Cik tu labi runā, pilsoni Moris! Man patīk klausīties tevi un tavu draugu Lorēnu. Vai arī tu domā sākt runāt dzejā?

Moriss pasmaidīja.

Tizona kundze bija pienākusi karalienei klāt.

— Tavs izmisums satriec manu sirdi, kundze, — tā viņai teica, — es negribu nolaupīt tavu bērnu, tas ir pārāk sāpīgi. Bet apdomā, ja tu darītu, ko prasa šie ļaudis, tava meita tāpat būs pazudusi.