Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

Doma, ka Ženevjēva mīlēja kādu vīrieti, mocīja Morisa sirdi. Tad viņš nopūtās, nožēloja, ka nācis šurp, kur viņam bija jābauda vēl vairāk saldās indes, ko sauc par mīlu.

Citā brīdī, klausīdamies viņas tik maigajā, skaidrajā un harmoniskajā balsī, lūkodamies viņas gaišajās acīs, kuras likās nebaidījās, kaut spiestos dvēseles dziļumos, Moriss domāja, ka ir pilnīgi neiespējami, lai tāda būtne būtu spējīga piekrāpt, un iedomādamies, ka šī miesa un gars piederēja labsirdīgam, godīgi smaidošam pilsonim un nevienam citam, viņš sajuta sāpīgu prieku.

Kā toreizējos laikos nevarēja būt citādi, runāja par politiku. Ko lai runātu tādā laikmetā, kad politika bija iejaukta visur, iegleznota šķīvju dibenos, uzlīmēta uz visām sienām, ik stundu izkliegta ielās?

Pēkšņi kāds viesis, kas līdz šim bija klusējis, jautāja, vai ir kaut kas zināms par cietumniekiem Tanplā.

Šis balss tembrs negribot lika nodrebēt Morisam, viņš pazina to vīru, kas vienmēr bija izteicies par visasākajiem līdzekļiem, ievainojis ar dunci un balsojis par nāvi.

Tomēr šis cilvēks, godīgais ādminis, darbnīcas priekšnieks, vismaz Diks­mē viņu uzdeva par tādu, izteikdams vispatriotiskākās idejas un revolucio­nārākos uzskatus, Morisam drīz vien radīja jautrāku garastāvokli. Zināmos apstākļos jaunais cilvēks nemaz nebija stingru līdzekļu ienaidnieks, kuri šai laikmetā bija ļoti modē un kuru apustulis un varonis bija Dantons. Šā cilvēka vietā, kura balsi un ieroci viņš bija sajutis un kurš sagādāja viņam vēl tagad tik mocošas sajūtas, viņš nebūtu noslepkavojis to, ko uz­skatītu par spiegu, bet ielaistu dārzā un ar zobenu rokā to būtu sakāvis bez žēlastības, bez žēlsirdības. Lūk, kā būtu rīkojies Moriss. Bet drīz viņš saprata, ka būtu bijis par daudz prasīt no ādmiņu zeļļa, lai viņš rīkotos tāpat kā Moriss. Šis vīrs, ekstrēmo līdzekļu piekritējs, kas savos politiskos uzskatos ļāva redzēt to pašu varmācīgo sistēmu kā privātā dzīvē, runāja par Tanplu un brīnījās, ka cietumnieku apsardzība nodota pastāvīgai pa­domei, kuru viegli piekukuļot, un ierēdņiem, kuru uzticība vairākas reizes bija stipri apšaubāma.

— Jā, — teica pilsonis Morāns, — bet jāatzīst, ka šie ierēdņi līdz šim visos apstākļos ir attaisnojuši nācijas uzticību un vēsture kādreiz teiks, ka pilsonis Robcspjērs nebija vienīgais virs, kas ir pelnījis nenopērkamā vārdu.

— Bez šaubām, — atbildēja sarunu biedrs, — bet no tā, ja kāda lieta vēl nav notikusi, būtu aplamība slēgt, ka tā nenotiks. Tas ir tāpat kā ar nacionālo gvardi, — darbnīcas vadītājs turpināja, — kuras nodaļas tiek sauktas pēc kārtas izpildīt savu dienestu Tanplā. Vai jūs nepieļaujat, ka kādā divdesmit vai divdesmit piecu vīru grupā izveidojas astoņu vai div­desmit noteiktu cilvēku kodols, kas naktī noslepkavo sardzi un atbrīvo gūstekņus?

— Ir jau pierādījies, ka tas ir slikts līdzeklis, — teica Moriss, — jo pirms trim vai četrām nedēļām to mēģināja un nekas neizdevās.

— Jā, — atbildēja Moriss, — bet tas bija tāpēc, ka viens no aristo­krātiem, no kādiem sastāvēja karaspēks, nebija diezgan gudrs un izteica aizdomīgo vārdu „kungs".

— Turklāt, — atbildēja Moriss, kas gribēja pierādīt, ka republikāniskā policija ir labi veidota, — bija ievērojuši, ka Sarkanās Mājas bruņinieks ir atkal ieradies Parīzē.

— Kā! — iesaucās Diksmē.

— Zināja, ka Sarkanās Mājas bruņinieks ir Parīzē? — vienaldzīgi jau­tāja Morāns, — bet vai zināja, ka viņš ir ienācis?

— Katrā ziņā.

— Pie joda! To es labprāt gribētu zināt, — noliekdamies, lai labāk novērotu Morisu, teica Morāns, — līdz šim mēs nezinām nekā noteikta. Tu, pilsoni, kā svarīgākās Parīzes sekcijas sekretārs, bez šaubām, zini labāk?

— Bet šaubām, — Moriss atbildēja, — un tas, ko es jums teikšu, būs vispilnīgākā patiesība.

Visi viesi un Ženevjēva veltīja jaunā cilvēka stāstam vislielāko uzma­nību.

— Sarkanās Mājas bruņinieks, — Moriss turpināja, — kā liekas, atnā­ca šurp no Vandejas un kā parasti laimīgi izceļoja cauri visai Francijai. Sasniedzis Rulas barjeru dienas laikā, viņš gaidīja līdz pulkstens deviņiem. Pulkstens deviņos vakarā sieviete, pārģērbusies vienkāršā tautas tērpā,, atnāca no pilsētas un atnesa nacionālās gvardes mednieka tērpu. Desmit minūtes vēlāk tā atgriezās kopā ar viņu. Sargam, kurš bija redzējis izejot viņu vienu, radās aizdomas. Viņš sacēla trauksmi, sardzes kareivji iznāca uz ielas. Abi vainīgie, saprazdami, ka gribēja noķert viņus, iebēga viesnīcā, no kuras pa otrām durvīm tālāk — Elizejas laukos. Kā liekas, Bardibeka ielas stūrī bruņinieku gaidīja tirānam paklausīgā patruļa. Pārējais ir zi­nāms.

— Ak, ak! Tiešām, tas ir dīvaini, ko jūs mums pastāstījāt, — teica Morāns.

— Tā ir pilnīga patiesība, — atbildēja Moriss.

— Jā, tam ir pamats. Bet vai zināms, kas noticis ar sievieti?

— Nē, viņa ir pazudusi un nav zināms, kas viņa ir un kur viņa uzturas.

Kā Diksmē kompanjons, tā arī pats Diksmē likās uzelpoja brīvāk.

Ženevjēva noklausījās stāstu bāla, nekustīga un mēma.

— Bet, — kā parasti vēsi pilsonis Morāns prašņāja tālāk, — vai tas tiešām ir noteikti zināms, ka Sarkanās Mājas bruņinieks bija tajā patruļā, kura uztrauca Tanplu?

— Kāds ierēdnis, mans draugs, tai dienā bija Tanplā sardzē un viņu pazina.

— Tātad viņš zināja viņa pazīmes?

— Viņš bija to agrāk redzējis.

— Kā tad īpaši izskatās Sarkanās Mājas bruņinieks? — jautāja Mo­rāns.

— Viņš ir divdesmit piecus vai divdesmit sešus gadus vecs, maza au­guma, gaišmatis, ar patīkamu seju, skaistām acīm un lieliskiem zobiem.

Iestājās dziļš klusums.

— Ja tavs draugs bija pazinis šo šķietamo Sarkanās Mājas bruņinieku, — teica Morāns, — kāpēc tad viņš neaizturēja?

— Vispirms tāpēc, ka viņš nekā nezināja par viņa atrašanos Parīzē un tāpēc baidījās, ka būs pievīlusi kāda līdzība. Turklāt, mans draugs ir lēns, viņš darīja to, ko dara visi piesardzīgie un lēnie ļaudis: ja reiz gadījums bija šaubīgs, viņš atturējās.

— Tu būtu rīkojies citādi, pilsoni? — skaļi smiedamies, Diksmē vaicāja Morisam.

— Nē, — tas atbildēja, — atzīstos: es labāk pieļautu kļūdu, nekā ļautu izmukt tādam bīstamam cilvēkam, kāds ir Sarkanās Mājas bruņinieks.

— Un ko jūs būtu darījis? — jautāja Ženevjēva.

—. Ko es būtu darījis, pilsone? Es būtu rīkojies ļoti strauji, pilsone, — Moriss atbildēja, — es būtu noslēdzis Tanplas vārtus, piegājis klāt patru­ļai, sagrābis bruņinieku aiz apkakles un teicis: «Sarkanās Mājas bruņiniek, es tevi apcietinu kā nācijas nodevēju!" Un ja reiz es viņu būtu satvēris, tad vaļā viņš jau netiktu, par to es galvoju.

— Un kas tad būtu noticis? — Ženevjēva jautāja.

— Nekas cits, kā viņš un viņa līdzvainīgie būtu notiesāti un ap šo laiku jau būtu giljotinēti.

Ženevjēva notrīcēja un uzmeta kaimiņam bailīgu skatienu.

Bet pilsonis Morāns likās neievēroja šo skatienu; ar vislielāko omulību iztukšojis glāzi, viņš teica:

— Pilsonim Lendejam taisnība, citādi tas arī nevarētu būt; par nelaimi, tas nemaz nav noticis.

— Un vai zināms, kas ir noticis ar bruņinieku? — jautāja Ženevjēva.

— Acīm redzot, — Diksmē teica, — neteicis ne vārda un redzēdams, ka nodoms nav izdevies, viņš atkal būs atstājis Parīzi.