Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Un varbūt pat Franciju, — Morāns piebilda.

— Nekādā ziņā, — Moriss atbildēja.

— Kā? Viņš būs bijis tik neuzmanīgs un palicis Parīzē? — Ženevjēva iesaucās.

— Viņš nav izkustējies.

Šie ar lielu paļāvību izteiktie vārdi sacēla vispārēju izbrīnu.

— Tā nu gan ir tikai nojauta, ko jūs izteicāt, — Morāns teica.

— Nē, tas ir fakts, par ko es galvoju.

— O, atzīstos, — Ženevjēva piebilda, — ka es tam nevaru ticēt; tā būtu nepiedodama paviršība.

— Tu esi sieviete, pilsone, un tu sapratīsi, ka tādam raksturam, kāds ir Sarkanās Mājas bruņinieks, varbūt vēl ir kas cits, kas liek atmest visas domas par personīgo drošību.

— Un kas varētu pārvarēt bailes zaudēt dzīvību tik nejaukā kārtā?

— Ak, Dievs, kas tad cits, pilsone, kā mīla? — Moriss atbildēja.

— Mīla? — Ženevjēva atkārtoja.

— Katrā ziņā. Vai jūs nezināt, ka bruņinieks ir iemīlējies Antuanetē?

Atskanēja piespiesti, neticīgi un bailīgi smiekli.

Diksmē lūkojās Morisa sejā, it kā gribēdams lasīt viņa dvēselē.

Ženevjēva juta, ka acīs viņai sakāpa asaras un vieglas trīsas, kuras ievē­roja Moriss, pārskrēja pār visu miesu.

Pilsonim Morānam izlija vīns, kad viņš gribēja pielikt glāzi pie lūpām, un viņa bālums, droši vien, būtu dūries Morisam acīs, ja šai brīdī visa viņa uzmanība nebūtu pievērsta Ženevjēvai.

— Tu esi aizkustināta, pilsone? — Moriss piebilda.

— Vai tu neteici, ka bruņinieka izturēšanos sapratīs ikviena sieviete? Bet mīla uz mums, sievietēm, atstāj iespaidu vienmēr, pat tad, ja runā pretī mūsu pārliecībai.

— Un bruņinieka mīlai jābūt jo stiprākai, — Moriss teica, — jo kara­lieni viņš nekad nav redzējis.

— Es domāju, pilsoni Lendej, — teica ekstrēmo līdzekļu piekritējs, — tu par bruņinieku spried pārāk iecietīgi…

— Mans kungs, — varbūt ar īpašu nolūku lietodams šos nosodāmos vārdus, teica Moriss, — es mīlu ikvienu lepnu, drošsirdīgu raksturu; tas tomēr nekavē viņu apkarot, ka to ieraugu manu ienaidnieku rindās. Es vēl neesmu atmetis cerību kādreiz sastapties ar Sarkanās Mājas bruņi­nieku.

— Un tad?.. — Ženevjēva jautāja.

— Jā es satikšu… Es cinīšos pret viņu.

Vakariņas bija galā. Ženevjēva, pieceldamās pirmā, deva zīmi atstāt galdu.

Šai brīdī nosita pulkstenis.

— Divpadsmit, — mierīgi teica Morāns.

— Pusnakts? — iesaucās Moriss. — Jau pusnakts!

— Šis izsauciens man sagādā prieku, — teica Diksmē, — tas pierāda, ka mūsu sabiedrībā tu neesi garlaikojies, liek cerēt, ka mēs vēl redzē­simies. Šī ir krietna patriota māja, kas tev ir atvērta, un es ceru, tu drīz vien pārliecināsies, pilsoni, ka tā ir drauga māja.

Moriss palocījās un uzrunāja Ženevjēvu:

— Vai tu man ļausi atnākt, pilsone?

— Es ne tikai atļauju, bet lūdzu, — strauji atbildēja Ženevjēva. — Sveiki, pilsoni!

Un viņa iegāja savā istabā.

Moriss atvadījās no viesiem, īpaši sveicināja Morānu, kas bija viņam ļoti paticis, spieda Diksmē roku un aizgāja apskurbis, bet vairāk gan prie­cīgs, nekā bēdīgs par šā vakara dažādajiem notikumiem.

— Slikta sastapšanās! — ar asarām acīs teica jaunā sieviete savam vī­ram, kas to bija pavadījis viņas istabā.

— Tieši otrādi, — smaidīdams atbildēja Diksmē, — pilsonis Moriss Lendejs, visu atzītais, tīrais patriots, visu cienītais, populārais kādas sekci­jas sekretārs, ir ļoti dārga pazīšanās nabaga ādminim, kas tirgojās ar kon­trabandu.

— Tu tā domā, mans draugs? — bikli jautāja Ženevjēva.

— Es domāju, ka viņš uzspiedīs mūsu mājai patriotisma apliecību un uzticības zīmogu; man liekas: no šā vakara pat Sarkanās Mājas bruņinieks

.te justos drošībā.

Un Diksmē, uzspiedis jaunās sievietes pierei vairāk vairāk tēva nekā laulātā drauga skūpstu, atstāja viņu vienu mazā paviljonā, kurš bija nodots pilnīgi viņai, un atgriezās galvenā mājā, kuru apdzīvoja kopā ar visiem, kas nupat bija sēdējuši pie galda.

Bija pienācis maijs. Skaidrā diena lika plaši izplesties krūtīm, kas līdz šim bija elpojušas tikai auksto, miglaino ziemas gaisu, un arī uz Tanplas tumšajiem mūriem saule meta siltos, dzīvinošos starus.

Iekšējā pagalma vārtos, kuri atdalīja torni no dārza, jokoja'un smēķēja sardzes kareivji.

Bet par spīti jaukajam laikam, un lai gan cietumniecēm bija atļauts dārzā pastaigāties, trīs dāmas tomēr bija no tā atteikušās. Kopš karaļa nogalināšans karaliene spītīgi negribēja atstāt torni, lai nevajadzētu iet garām dzīvoklim otrajā stāvā, kur bija bija mitis viņas laulātais draugs. Svaigo gaisu kopš liktenīgās 21. janvāra dienas viņa iebaudīja uz torņa, kura uzrobi bija apbūvējuši ar treliņiem.

Dienesta nacionālie gvardi, kas bija brīdināti, ka trim sievietēm ir at­ļauts iziet, velti nogaidīja veselu dienu, kad viņas beidzot gribētu izmantot šo atļauju.

Ap pulkstens pieciem pa kāpnēm lejā nokāpa kāds vīrs un tuvojās sardzes seržantam.

— Tas esi tu, Tizona tēv? — nacionālgvards, kas likās bija sevišķi jau­kā garastāvoklī, jautāja.

— Jā, tas esmu es, pilsoni, atnesu tev jūsu drauga ierēdņa, pilsoņa Morisa Lendeja, Tanplas padomes atļauju, ka mana meita šovakar drīkst apciemot savu māti.

— Un kad tavai meitai ir jānāk, tu ej projām? — seržants teica.

— Ak, es to daru tik nelabprāt, pilsoni seržant. Arī es cerēju redzēt meitiņu, ko neesmu redzējis divus mēnešus, un viņu apskaut… kā to droši saka, apskaut kā tēvs apskauj meitu. Bet te, ej pastaigājies! Dienests, nolādētais dienests spiež mani aiziet. Man jāiet ar ziņojumu uz pašval­dību. Pie vārtiem mani gaida fiakrs ar diviem žandarmiem un tieši tai brīdī, kad jānāk manai nabaga Sofijai.

— Nabaga tēvs, — seržants teica:

Tā tēvuzemes mīlestība Spiež klusēt asins balsij, Cits vaid pret bargo pienācību, Cits gauži lūdzās…

— Saki taču, Tizona tēv, ja tu nejauši atradīsi atskaņu „balsij", tu man pateiksi? Šai brīdī man tās trūkst.

— Un tu, pilsoni seržant, ja atnāks mana meita apciemot nabaga māti, kas mirst, viņu neredzējusi, tu taču viņu ielaidīsi?

— Pavēle ir kārtībā, — atbildēja seržants, kas nebija neviens cits kā mūsu draugs Lorēns, — te man nav ko iebilst, ja tava meita atnāk, viņa var ieiet.

— Pateicos, drošsirdīgo Termopīl, — teica Tizons.

Un viņš aizgāja nodot ziņojumu, sev teikdams:

— Ak, kā priecāsies mana nabaga sieva!

— Vai nav tiesa, seržant, — teica kāds nacionālgvards, redzēdams Ti- zonu aizejam un dzirdēdams vārdus, ko tas teica aiziedams, — tas tomēr aizkustina sirdi? •

— Kas tāds, pilsoni Devo? — Lorēns jautāja.

— Nu, ja redz šo vīru, — atbildēja līdzjūtīgais nacionālgvards, — skar­bo seju, dzelžaino sirdi, nepielūdzamo karalienes apsargātāju, ejot projām ar asarām acīs, pa daļai no prieka, pa daļai no sāpēm, kas domā par to, ka viņa sieva yarēs apkampt meitu, ko viņš nedrīkst redzēt. Par tādām lietām nedrīkst domāt, seržant, tad kļūst pavisam bēdīgi.

— Taisnība, pilnīga taisnība, un tāpēc pat šis vīrs, kas aiziet ar asarām acīs, kā tu saki, par to nedomā.

— Par ko tad lai domā?

— Nu par to sievieti, pret kuru viņš izturas tik cieti un nežēlīgi, ka arī tā nav redzējusi savu bērnu trīs mēnešus. Viņš nedomā par viņas nelaimi, bet tikai par savu. Bez šaubām, šī sieviete ir karaliene, — zob­galīgi teica seržants, ka bija grūti saprast viņa vārdu nozīmi, — un katrā ziņā karalienei nav jāpiegriež tāda vērība kā vienkārša vīra sievai.