Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Dari, ko viņi prasa! — sauca sieviete.

— Bet iepriekš vismaz es gribu tev teikt, ap ko grozās lieta.

— Nu, kas tad ir? — gandrīz vai ar mežonīgu ziņkārību jautāja sie­viete.

— Tava meita bija šurp atvedusi kādu draudzeni.

— Jā, kādu strādnieci, tāpat kā viņa. Kareivju dēļ viņa negribēja iet viena pati.

— Šī draudzene tavai meitai iedeva vēstulīti, viņa nometa to zemē. Marija, garāmejot, pacēla. Protams, papīrītis ir pavisam nenozīmīgs, bet kam ir ļauni nolūki, tas katrā ziņā tur atradīs kādu nozīmi. Vai ierēdnis tev nav teicis, kas grib atrast, tas vienmēr kaut ko atradīs?

— Tālāk, tālāk!

— Nu tas ir viss: vai tu gribi, lai es nododu šo papīru, vai tu gribi, lai es upurēju vienu draugu, caur ko tu savu meitu tomēr atpakaļ ne­dabūsi?

— Dari, ko viņi prasa! — sieviete sauca. — Dari, ko viņi prasa!

— Bet apdomā, ka šis papīrītis kompromitē tavu meitu…

— Mana meita ir tāda pat godīga patriote kā es, — ļaunā sieviete teica. — Paldies Dievam, Tizoni ir diezgan labi pazīstami! Dari, ko viņi prasa!

— Ak! — karaliene nopūtās. — Ja es varētu tevi pārliecināt!

— Manu meitu, es prasu manu meitu! — nepacietīgi kājām sizdama, sauca Tizona kundze. — Dod man papīru, Antuanete!

— Te tas ir!

Karaliene pasniedza sievietei papīru, kuru tā, priecīgi saukdama, pacēla augšā:

— Pilsoņi, nāciet iekšā, man ir papīrs! Ņemiet to un dodiet manu bēr­nu!

— Jūs upurējat mūsu draugus, mās, — teica Elizabete.

— Nē, — sērīgi atbildēja karaliene, — es upurēju mūs, papīrs nevar kaitēt nevienam.

Pēc Tizona kundzes saucieniem Moriss un viņa kolēģis ienāca iekšā: viņa Šiem nodeva vēstulīti. Viņi to atvēra un lasīja: «Austrumos vēl no­modā kāds draugs!"

Bet, uzmetis skatienu papīram, Moriss sarāvās. Rokraksts viņam likās pazīstams.

„Lielais Dievs," viņš sev teica, „vai tas būtu Zenevjēvas rokraksts? Bet nē, tas nav iespējams, es esmu tikai muļķis! Tam ir gan līdzība, bet kādi sakari varētu būt Zenevjēvai ar karalieni?"

Viņš pagriezās un redzēja pret sevi vērstās karalienes acis. Arī Tizona kundze viņu aprija skatieniem.

— Jūs izdarījāt kaut ko labu, — viņš tai teica. — Un jūs, pilsone, izdarījāt cēlu darbu, — viņš sacīja karalienei.

— Tad sekojiet manam piemēram, — atbildēja Marija Antuanete, — sadedziniet šo papīru un jūs izdarīsit žēlsirdīgu darbu.

— Tu joko, austriete, — teica Agrikola, — lai mēs sadedzinātu papīru, kurš mums palīdzēs atklāt aristokrātu ligzdas? Nē, tas būtu pārāk muļķīgi!

— Jā, sadedziniet to, — teica Tizona kundze, — tas var iegrūst postā manu meitu.

— O, jā, tavu meitu un vēl daudzus citus, — atbildēja Agrikola, iz­ņemdams papīru Morisam no rokām, kas tiešām to būtu sadedzinājis, ja būtu viens pats.

Desmit minūtes vēlāk vēstulīte tika nodota pašvaldības locekļiem birojā. Tai pašā brīdī to atvēra un pārsprieda no visiem viedokļiem.

— «Austrumos vēl nomodā kāds draugs", — kāda balss teica. — Kādu velnu tas var nozīmēt?

— Nudien! — kāds ģeogrāfs atbildēja, — Loriānā, tas ir skaidrs! Lo- riātfa ir maza pilsēta Bretaņā, atrodas starp Vanu un Ķepu. Pie joda! Vajadzētu sadedzināt šo pilsētu, ja tas tiesa, ka tur mīt aristokrāti, kas ir nomodā par austrieti.

— Tas ir vēl bīstamāk, — kāds cits teica, — ka Loriānā, kas ir jūras osta, var nodibināt savstarpējo sadarbību ar Angliju.

— Es lieku priekšā, — teica kāds trešais, — lai uz Loriānu aizsūta komisiju un veic izmeklēšanu.

Morisam pastāstīja par šo apspriedi.

— Es nezinu, kur var atrasties austrumi, par kuriem runā, bet katrā ziņā tas nav Bretaņā.

Nākamajā rītā karaliene lūdza atļauju uziet uz torņa, lai kopā ar meitu un Elizabeti iebaudītu svaigo gaisu. Kā jau teicām, karaliene negāja dārzā, lai nevajadzētu iet garām istabai, kur bija ieslodzīts viņas vīrs.

Viņas lūgums tika ievērots, bet Moriss viņām sekoja un, paslēpies aiz mazās sarga būdiņas, kura bija augšā uz kāpnēm, nogaidīja, kādas sekas būs vakardienas vēstulei.

Sākumā karaliene kopā ar Elizabeti un meitu staigāja gluži vienaldzīgi, tad apstājās, kamēr abas princeses turpināja staigāšanu, pagriezās un uz­manīgi skatījās uz kādu māju austrumos, kuras logos parādījās vairāki cilvēki. Viens no šiem cilvēkiem rokā turēja baltu mutautiņu.

Savukārt Moriss izņēma no kabatas tālskati, un, kamēr viņš to pie­lāgoja, karaliene izdarīja asu kustību, it kā uzaicinādama logā stāvošās personas aiziet. Bet Moriss paguva ievērot vīrieša gaišos matus un bālo seju, kura cienīgais sveiciens bija |oti pazemīgs.

Aiz šā jaunā vīrieša, kas likās bija ne vairāk kā divdesmit piecus vai sešus gadus vecs, stāvēja dāma, ko viņš daļēji aizsedza. Moriss pagrieza tālskati pret viņu un, pazinis Ženevjēvu, sakustējās tā, ka kļuva redzams. Dāma, kas tāpat rokās turēja tālskati, tūliņ atkāpās un aizvilka sev līdzi jauno cilvēku. Vai tiešām tā bija Ženevjēva? Vai arī viņa bija pazinusi Morisu? Vai arī ziņkārīgais pāris bija aizgājis pēc karalienes mājiena?

Moriss vēl nogaidīja kādu brīdi, lai redzētu, vai jaunais vīrietis un dāma neparādīsies atkal. Bet redzēdams, ka logs palika tukšs, viņš pavēlēja sa­vam kolēģim Agrikolam ievērot vislielāko modrību, pats strauji noskrēja pa kāpnēm lejā un nostājās Portfuānas ielas stūrī, lai redzētu, vai ziņ­kārīgie atstās māju. Tas bija velti, neviens neparādījās.

Tagad viņš vairs nevarēja ilgāk pretoties aizdomām, kuras viņu nomāca kopš mirkļa, kad Tizona meitas pavadone bija liegusies parādīt savu seju. Tāpēc viņš tūliņ devās uz Veco Senžaka ielu, un savādo domu mocīts, iegāja Diksmē mājā.

Kad viņš ienāca, ģērbusies baltā rītakleitā, Ženevjēva sēdēja jasmīnu lapenē, kur parasti viņai tika atnestas brokastis. Kā parasti viņa saņēma Morisu, laipni smaidīdama, un lūdza izdzert tasi šokolādes kopā ar viņu.

Arī Diksmē, kas ienāca istabā, likās ļoti priecājās, redzēdams Morisu tik agrā rīta stundā savā mājā. Bet, pirms Moriss paņēma tasi šokolādes, ko viņš vienmēr pieņēma ar vislielāko sajūsmu par Diksmē veikaliem, tas prasīja, lai Lepletjē sekcijas sekretārs ietu apskatīties ar viņu darbnīcas. Moriss piekrita.

— Man tev jāsaka svarīga ziņa, mīļais draugs, — paņemdams Morisu pie rokas un vilkdams projām, viņš teica.

— Kāda politiska ziņa? — vēl arvienu nodarbināts ar savu ideju, jau­tāja Moriss.

— Kas tev nāk prātā? — smaidīdams atbildēja Diksmē, — vai tad mēs te nodarbojamies ar politiku? Nē, gods Dievam, tā ir veikalnieciska ziņa. Mans godājamais draugs Morāns, kā tev zināms, būdams labs ķīmi­ķis, ir atklājis noslēpumu, kā safjānu krāsot sarkanu un, proti, neaplūkošu,, ko līdz šim vēl neviens nebija pratis. To es gribu tev parādīt. Tev jāredz Morāns darbā, viņš ir īsts mākslinieks.

Moriss labi nevarēja saprast, kā var būt sarkanā safjāna mākslinieks. Bet viņš tomēr piekrita un pavadīja Diksmē pa darbnīcu, un atsevišķā darbnīcā redzēja pilsoni Morānu darbā — viņam bija zaļas acenes un darba svārks, un viņš likās nodarbināts ap to, kā pārvērst netīri balto aitādu purpura krāsā. Viņa delnas un rokas bija sarkanas līdz elkoņiem. Kā Diksmē to teica, viņam košenils prieku sagādāja līdz sirds dziļumam.

Nepārtraukdams darbu, viņš sveicināja Morisu ar galvas mājienu.