Aleksandrs Dimā (tēvs): SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Kā jums jau teicu, es biju viesos Rulas priekšpilsētā. Ap pusdien­laiku es izgāju no mājas, nezinādama, kas noticis, jo savas dienas es pava­du diezgan nomaļā mājā…

Jā, — teica Moriss, — acīmredzot kādā bijušā muižnieka mājā, kā­dā aristokrātu paslēptuvē. Atzīstieties pilsone, ka, skaļi lūgdama manu palīdzību, sirdī jūs zobojāties par to, ka es jūsu lūgumu izpildu!

— Nekādā ziņā, — viņa iesaucās, — kāpēc lai es to darītu?

— Tāpēc, ka republikānis, kā jūs redzat, kalpo jums par pavadoni un ar to nodod savu lietu.

— Jūs maldāties, pilsoni, — strauji atbildēja nepazīstamā, — es mīlu republiku tikpat stingri kā jūs.

— Ja jūs esat tāda laba patriote, pilsone, tad jums nav nekā ko slēpt. Kur jūs bijāt?

— Ak, mans kungs, nejautājiet man to! — lūdzās nepazīstamā.

Šajos vārdos skanēja tāda nepārprotama maiga kauna izteiksme, ka

Morisam nebija nekādu šaubu par viņas jūtu patiesumu.

„Katrā ziņā," viņš teica pats sev, „viņa būs bijusi pie mīļākā."

Un nezin kāpēc no šīs domas viņam sažņaudzās sirds. No šā brīža viņš klusēja.

Tā abi nakts ceļotāji sasniedza Vererijas ielu, ceļā sastapdami tikai dažas patruļas, kuras apmierināja Morisa nosauktā parole. Bet tagad viņi uzgrūdās patruļai, kuras vadītājs sagādāja dažas grūtības. Moriss tāpēc uzskatīja par nepieciešamu nosaukt savu vārdu un dzīves vietu.

— Labi, — atbildēja virsnieks, — tev ar to pietiek, bet pilsone?..

— Tā manas sievas māsa.

Virsnieks ļāva viņiem iet.

— Jūs tātad esat precēts? — jautāja nepazīstamā.

— Nē, kundze, kāpēc?

— Vai nebūtu bijis labāk, — viņa atbildēja smaidīdama, — ja jūs būtu uzdevis mani par savu sievu?

— Kundze, — Moriss teica, — tas ir svēts vārds, ar kuru nevar tik vieglprātīgi rotaļāties. Vēl man nav tas gods jūs pazīt.

Nepazīstamā klusēja, tagad savukārt sirds sažņaudzās viņai.

Tagad viņi gāja pa Marijas tiltu. Jo tuvāk jaunā sieviete nāca pie mēr­ķa, jo straujāki kļuva viņas soļi. Viņi pārgāja pāri Turnelas tiltam.

— Tagad mēs esam jūsu apkārtnē, — teica Moriss, kad viņi nonāca Senbernāras piekrastē.

— Jā, pilsoni, — atbildēja dāma, — bet šeit jūsu aizsardzība man vaja­dzīga vēl vairāk.

— Tiešām, kundze, jūs man liedzat kaut ko prasīt par jums un tai pašā laikā darāt visu iespējamo, lai uzbudinātu manu ziņkāri. Tas nav cēli. Veltiet taču man kaut cik uzticības. Domāju, ka es esmu to pelnījis. Vai drīkstu zināt, ar ko man bija gods runāt.

— Jūs runājat ar sievieti, kuru izglābāt no vislielākajām briesmām un kura jums būs pateicīga visu mūžu, — smaidīdama atbildēja nepazīstamā.

— Tik daudz es neprasu, kundze, esiet mazāk pateicīga, bet sakiet man savu vārdu.

— Neiespējami!

— Bet jūs to būtu teikusi pirmajam sekcionāram, ja jūs būtu aizvesta uz sargposteni.

— Nē, nekādā ziņā!

— Tad jūs ieslodzītu cietumā.

— Es biju gatava uz visu.

— Bet cietums tagad ir…

— Ešafots, es to zinu.

— Un jūs atzītu ešafotu par labāku?

— Jā, labāk ešafots nekā nodevība; jo tā būtu nodevība, ja es teiktu savu vārdu.

— Kā jau teicu, jūs liekat man, republikānim, izpildīt dīvainu lomu.

— Jūs izpildāt cēla cilvēka lomu. Jūs sastopat nabaga sievieti, ko ap­vaino; lai gan viņa pieder vienkāršai tautai, jūs viņu nenicināt; un, lai nenodotu jaunām apvainošanām, lai glābtu no bojāejas, jūs pavadāt viņu līdz pat nabadzīgākai pilsētas daļai, kur viņa dzīvo. Tas, lūk, ir tas, ko jūs esat izdarījis.

— Jums taisnība, šķiet, ka tas arī ir viss; es būtu arī tā domājis, ja nebūtu redzējis jūsu seju, ja nebūtu runājis ar jums. Bet jūsu skaistums, jūsu valoda liecina, ka piederat augstākai kārtai, un šī pretruna ar jūsu apģērbu un šo nožēlojamo kvartālu man to pierāda, ka aiz jums mīt kaut kāds noslēpums. Jūs klusējat; par to vairs nerunāsim. Vai mēs vēl esam tālu no jūsu dzīvokļa?

Šai brīdī viņi sasniedza Fosē Senviktora ielu.

— Vai jūs redzat mazo, melno māju? — norādīdama uz kādu celtni šaipus zooloģiskā dārza mūra, jautāja nepazīstamā. — Kad mēs to sa­sniegsim, jūs mani atstāsit.

— Labprāt, kundze, pavēliet! Es te esmu, lai jums paklausītu.

— Vai es esmu jūs aizkārusi?

— Nē, itin nemaz; bet tas jau jums būtu gluži vienaldzīgi.

— O, nē, jo es gribētu jums vēl kaut ko lūgt.

— Un kas tas būtu?

— Lai mēs šķirtos sirsnīgi un brīvi — kā draugi.

— Kā draugi? Kundze, jūs man parādāt pārāk daudz goda. Tas ir gan savāds draugs, kas nezina pat savas draudzenes vārdu un kam šī drau­dzene negrib pateikt savu adresi, acīmredzot, baidīdamās, lai neapgrūtina ar apmeklējumiem.

Nepazīstamā nolaida acis un klusēja.

— Ja man, starp citu, jums jāatklāj kāds noslēpums, — turpināja Mo­riss, — tad nedusmojaties tāpēc uz mani, jo tas būs noticis bez kāda nolūka.

— Mēs esam pie mērķa, — dāma teica.

Viņi atradās iepretī Vecajai Senžaka ielai, kuru ietvēra tumši nami, un šaurās ieliņas veda uz darbnīcām un ģērētavām, jo dažu soļu attālumā tecēja mazā Bjevra.

— Šeit? — jautāja Moriss, — šeit ir jūsu dzīvoklis?

— Jā.

— Tas ir neiespējami!

— Tā tas ir. Dzīvojiet sveiki, krietnais bruņiniek! Dzīvojiet sveiki, mans cēlais aizstāvi!

— Sveiki, kundze, — ironiski arbildēja Moriss, — bet sakiet, lai mani nomierinātu, vai tiešām jums vairs nedraud nekādas briesmas?

— Ne vismazākās.

— Tad es eju.

Moriss auksti palocījās un atkāpās divus soļus. Nepazīstamā kādu bridi palika nekustīga tai pašā vietā.

— Tā es negribēju no jums atvadīties, — viņa teica. — Sniedziet man savu roku, Morisa kungs!

Moriss tuvojās atkal un sniedza viņai roku. Viņš juta, ka viņa tam pirkstā uzmauca gredzenu.

— Ko jūs darāt, pilsone? Vai jūs neredzat, ka jūs zaudējat gredzenu?

— Ak, mans kungs, — viņa atbildēja, — cik tas ir netaisni no jūsu puses.

— Tikai nepateicības netikuma man vēl trūka, vai ne, kundze?

— Neatstājiet tā mani, mans kungs… mans draugs! Ko jūs gribat, ko jūs vēlaties no manis?

— Kā atalgojumu par pūlēm, vai nav tiesa? —' Moriss rūgti jautāja.

— Nē, — apburoši smaidīdama, atbildēja nepazīstamā, — bet gan tā­dēļ, lai jūs piedotu, ka es biju spiesta šo to no jums slēpt.

Tumsā Moriss skaistajās acīs redzēja asaru mirdzumu, savā rokā juta mīkstās rokas trīcēšanu, dzirdēja balsi, kura atkal skanēja lūdzošā iz­teiksmē un tūliņ viņa nepatika pārvērtās aizrautībā.

— Ko es vēlos? — viņš teica, — man ir jāredz jūs!

— Neiespējami!

— Un ja tas būtu tikai vienu reizi, vienu minūti, vienu sekundi?

— Es jums saku, ka tas ir neiespējami.

— Kā? — Morisa teica, — vai tā ir jūsu nopietnība, ka es nekad jūs nedrīkstēšu redzēt, nekad?

— Nekad! — kā sāpīga atbalss atteica nepazīstamā.

— O, kundze, jūs ar mani jokojat!

Un viņš pacēla skaisto galvu un sapurināja garos matus, kā dara vīrieši, kas grib izbēgt no varas, kura viņus nomāc pret savu gribu.

Nepazīstamā viņu uzskatīja ar neaprakstāmu izteiksmi. Bija redzams, ka viņa nevarēja atvairīt jūtas, kuras tai uzmācās.

— Vai jūs gribat man zvērēt ar savu godu, — pēc brīža viņa teica, ko pārtrauca tikai kāda nopūta, kuru Moriss velti pūlējās noslāpēt, — ka jūs aizvērsit acis, kad es jums to teikšu, un neatvērsit tās, iekams būs pagājušas sešdesmit sekundes?