Aleksandrs Dimā (tēvs): SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Es to zināju, ka mēs sapratīsimies pēc dažiem vārdiem, — virsnieks atbildēja, — tagad atbildi arī tu: kāpēc kliedza šī sieviete, un ko tu ar viņu domā darīt?

— Mēs viņu vedam uz sargposteni.

— Kāpēc jūs to darāt?

— Tāpēc, ka viņai nav pilsoņa kartiņas, bet pēdējais pašvaldības de­krēts pavēl apcietināt ikvienu, kas bez kartiņas parādās ielās pēc pulk- stens desmitiem. Vai tu nezini, ka tēvija ir briesmās un virs rātsnama plīvo melnais karogs?

— Virs rātsnama plīvo melnais karogs un tēvija ir briesmās, jo Fran­cijai virsū nāk 200000 vergu, bet nevis tāpēc, ka pēc pulkstens desmitiem uz ielas ir kāda sieviete. Bet vienalga, tāds ir pašvaldības dekrēts, un jūs darāt pareizi, pilsoni. Ja tu man būtu teicis to tūlīt, tad mana izskai­drošanās būtu īsāka un ne tik vētraina. Tas ir ļoti jauki, ja ir krietns patriots, bet nav slikti, ja tas ir arī laipns, un pilsoņiem jācienī virsnieks, kuru viņi paši sev izvēlējuši. Tagad ņemiet šo sievieti līdzi, ja jūs tā gribat, man nekas nav pretī.

— Ak, pilsoni! — sieviete, kas bija sekojusi sarunai vislielākās bailēs, satverdama jaunā cilvēka roku, tagad iesaucās, — neatstājiet mani šo rupjo, puspiedzērušo cilvēku vidū.

— Lai notiek, — atbildēja Moriss, — ņemiet manu roku un es jūs pavadīšu uz sargposteni!

— Uz turieni? — šausmās atkārtoja jaunā sieviete. — Kāpēc mani jā­ved uz sargposteni, ja es nevienam neesmu izdarījusi nekā ļauna?

— Jūs ved uz turieni, — atbildēja Moriss, — nevis tāpēc, ka jūsu būtu izdarījusi kaut ko ļaunu, bet gan tāpēc, ka jums nav pilsoņu kartiņas un dekrēts noliedz iziet ielās bez kartiņas.

— Bet es taču nezināju…

— Sardzē jūs satiksit krietnus ļaudis, pilsone, kas ievēros visus priekš­rakstus, no kuriem nemaz nav jābaidās.

— Ak, es nebaidos no apvainojumiem, — spiezdama virsnieka roku, atbildēja dāma, — bet gan no nāves. Ja mani aizved uz sargposteni, — es esmu pazudusi.

Šai balsi skanēja tādas bailes un cieņa, ka Moriss nodrebēja, it kā elektriskā strāva būtu iespērusi viņam sirdī.

Viņš pagriezās pret brīvprātīgajiem, kas sarunājās savā starpā, acīm­redzot ar nodomu atgūt pazaudētās priekšrocības. Viņi bija astoņi vīri pret vienu un kaunējās, ka bija tā priekšā piekāpušies, jo trijiem no vi­ņiem bija šautenes, bet pārējiem pistoles un šķēpi, kamēr Moriss bija apbruņots tikai ar zobenu. Cīņa varēja būt stipri nevienlīdzīga.

To saprata arī dāma, jo nopūzdamās ļāva galvai noslīdēt uz krūtīm.

Ar sarauktu pieri un vēl arvien ar zobenu rokā stāvēja Moriss, jo cil­vēka jūtas viņam pavēlēja aizstāvēt nepazīstamo, bet pilsoņa pienākums lika atstāt viņu savam liktenim.

Pēkšņi Bonanfāna ielas stūrī iemirdzējās vairāki ieroči un kļuva dzir­dami lēni patruļas soļi, kuri apstājās desmit soļu attālumā no brīvprātīgo grupas, un kaprālis iesaucās:

— Kas tur ir?

— Labais draugs, — atbildēja Moriss, — nāc tuvāk, Lorēn!

Uzrunātais paklausīja un ar saviem astoņiem vīriem pienāca klāt.

— Kā, tas esi tu, Moris? — kaprālis jautāja. — Ā, palaidni, kā tu gadījies uz ielas tik vēlā stundā?

— Tu redzi: es nāku no brāļu un draugu sekcijas.

— Jā, lai dotos uz māsu un draudzeņu sekciju. Mēs to zinām.

Klausies, mana skaistā, Pusnakti kad sit, Kāda roka maiga, Klusi mīļo vij. Slīdot atnāk ēna, Atraut aizbultņus, Kura līdz ar tumsu Noslēgusi jūs.

Hē, vai tā nav?

— Nē, draugs, tu maldies. Es nācu mājās no draugu un brāļu sekcijas, kad ieraudzīju šo pilsoni, kas gribēja atbrīvoties no brīvprātīgo pilsoņu rokām. Es steidzos klāt un jautāju, kāpēc viņi grib to apcietināt.

— Te es tevi pazīstu, — atbildēja Lorēns, — tāds jau franču bru­ņiniekiem ir raksturs. Bet kāpēc jūs gribējāt viņu apcietināt? — viņš jau­tāja brīvprātīgajiem.

— Mēs jau to teicām leitnantam, — atbildēja vadītājs, — tāpēc, ka viņai nav pilsoņa kartiņas.

— Tas arī ir liels noziegums!

— Tātad tu nezini par pašvaldības lēmumu? — brīvprātīgo priekšnieks jautāja.

— Jā, jā, bet ir arī cits lēmums, kas šo anulē.

— Kāds?

— Lūk, šis:

Pindu kalnos un kur Parnass, Amors pavēlējis stingri; Skaistums, jaunība un daiļums Katrā dienas laikā vingri Staigāt visur var bez pases. Pilsoni, ko tu saki par šo lēmumu? Man šķiet, tas ir ļoti jauks.

— Jā, bet tas neizšķir, man liekas, strīdu. Vispirms tas nav ierakstīts Padomniekā, otrkārt, mēs neatrodamies ne Pindu kalnos, ne Parnasā, bez tam, vēl diena neaust, visbeidzot, pilsone varbūt nav ne jauna, ne skaista, ne daiļa.

— Es deru par pretējo, — Lorēns teica. — Labi, pilsone, pierādi, ka man ir taisnība, pacel galvassegu un lai tad visi spriež, vai pret tevi var piemērot dekrēta noteikumus.

— Ak, mans kungs, — piekļaudamās Morisam, lūdzās dāma, — jūs mani aizstāvējāt pret saviem ienaidniekiem, aizstāviet tagad arī pret sa­viem draugiem!

— Jūs redzat, — brīvprātīgo priekšnieks teica, — viņa slēpjas, viņa katrā ziņā ir aristokrātu spiedze, slikta sieviete.

— Ak, — pavilkdama Morisu nomaļus, un pasizdama vaļā mēteli, kas ielas laternas gaismā ļāva redzēt kairo, jaunavīgo seju, kura liecināja, ka viņa ir augstāko kārtu dāma, jaunā sieviete teica:

— Uzlūkojiet mani, mans kungs, vai es esmu tāda, kā viņi tur runā.

Moriss bija apžilbināts. Vēl nekur viņš nebija redzējis tik skaistu seju

kā nepazīstamajai, kas tūliņ atkal ietinās mētelī.

— Lorēn, — viņš klusu teica savam draugam, — prasi, lai gūstekni ved uz tavu posteni; kā patru|as vadītājam tev uz to ir tiesības.

— Labi, — tas atbildēja, — es saprotu no pusvārda.

Tad, pagriezies pret nepazīstamo, teica:

— Nāc, skaistule, — un turpināja, — ja tu negribi pierādīt, ka uz tevi var attiecināt Amora dekrētu, tad tev ir jāiet mums līdzi.

— Kā, jāiet jums līdzi? — brīvprātīgo priekšnieks teica.

— Bez šaubām, mēs aizvedīsim nepazīstamo uz rātsnama posteni, kur mēs esam sardzē, un tur par viņu ievāksim sīkākas ziņas.

— O, nē, nē! — pirmās grupas priekšnieks ■ teica. — Viņa pieder mums un mēs to paturēsim.

— Ā, pilsoņi, pilsoņi, — Lorēns teica, — jūs mūs sadusmosit.

— Dusmojies, velns tevi lai parauj, mums ir vienalga! Mēs esam īstie republikas kareivji, un, kamēr jūs patrulēsit tikai ielās, mēs iesim izliet asinis uz robežas.

— Uzmanieties, pilsoni, ka jūs tās neizlejat agrāk, kas var viegli notikt, ja jūs nebūsit laipnāks!

— Laipnība ir aristokrātu tikums, bet mēs esam sankiloti, — brīvprā­tīgie atbildēja.

— Nerunājiet tādas lietas dāmas klātbūtnē, — Lorēns teica. — Viņa varbūt ir angliete. Neņemiet ļaunā, mans skaistais naktsputniņ, manu var­būt nepareizo apgalvojumu, — viņš piebilda, laipni pagriezdamies pret nepazīstamo.

Kāds dzejnieks skaisti teica, un mēs, kā atbalss vāja, Pēc viņa kiusi vārdus atkārtojam: Anglija kā gulbju ligzda Bezgalīgā dīķa vidū.

— Ā, tu sevi nodod, — brīvprātīgo priekšnieks teica, — ā, tu atzīsties, ka esi Pita radījums, Anglijas uzpirktais…

— Klusu, — Lorēns teica, — tu nekā nesaproti no poēzijas, mans draugs, tāpēc es runāšu ar tevi prozā. Klausies, mēs esam lēni un pa- cietigi nacionālie gvardi, bet mēs visi esam Parīzes bērni, tas nozīmē: ja mums sakarsē galvas, mēs priecīgi kaujamies.