Aleksandrs Dimā (tēvs): SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

Tad mierīgs un bezjūtīgs pieceļas Petions, pienāk pie loga. To atvēris, aplūko debesis, izstiepj roku ārā un, atvilkdams samirkušo roku, viņš saka:

— Līst, šonakt nekas nenotiks.

Pa šo atvērto logu iekšā iespiedās pēdējie torņa pulksteņa trīcējumi, kas nosita desmito stundu.

Lūk, kas bija noticis Parīzē dienu iepriekš un šodien; lūk, kas notika 10. marta vakarā, kas bija par iemeslu, kāpēc šai draudīgajai priekšvētras klusuma mājas un ielas pārvērtās mēmā kapsētā. Neskaitāmas nacionālās gvardes patruļas, bari šā tā apbruņoto pilsoņu no sekcijām, žandarmi, kas pārmeklēja katru aizdurvi un katru vaļēju mājas ieeju — tie bija Parīzes iedzīvotāji, kas uzdrošinājās parādīties ielās, tik stipri visi pārējie juta, ka tuvojas kaut kāda nezināma parādība.

Smidzināja auksts, smalks lietutiņš; tas pats lietus, kas nomierināja Pe- tionu un vēl vairāk pavairoja naktssargu slikto garastāvokli un noskaņo­jumu. Viņu sastapšanās vienmēr likās kā sagatavošanās cīņai, un tie lēnām un ne labprāt apmainījās parolēm, ja tumsā pazina cits citu. Tad viņi atkal turpināja savu gaitu, laiku pa laikam neuzticīgi lūkodamies apkārt, it kā baidīdamies, ka viņiem kāds varētu uzbrukt no mugurpuses.

Šai vakarā, kad Parīzi paralizēja tās paniskās bailes, kādas bija atkārto­jušās tik bieži, ka pie tām vajadzēja pat būt pieradušiem, šai vakarā, kur slepeni izvirzījās jautājums par mēreno revolucionāru nogalināšanu, kas bija balsojuši, lielākoties ar ierobežojumiem, par karaļa nāvi, bet tagad atkāpās karalienes nāves priekšā, kas bija cietumniece kopā ar saviem bērniem un māsīcu Tanplā, šai vakarā gar Sentonorē ielas mājām slīdēja, violetā kokvilnas mētelī ietinusies, galvu paslēpusi kapucē, kāda sieviete, kas, tiklīdz iznira kāda patruļa, slēpās kaktā vai vārtu nišā un palika ne­kustīga kā statuja, elpu aizturēdama, līdz kareivju soļi vairs nebija dzir­dami uz bruģa. Tad steigšus un nemierīgi viņa bēga tālāk, kamēr līdzīga sastapšanās viņai atkal spieda palikt nekustīgai.

Tā, piesardzīga un nepamanīta, viņa jau bija izgājusi lielāko Sentonorē ielas daļu, līdz beidzot Grenelas ielas stūrī viņa pēkšņi uzdūrās krietno brīvprātīgo baram, kurš bija dzīrojis labības tirgū un kura patriotismu par nākamām uzvarām bija sakarsējuši neskaitāmie tosti.

Nabaga sieviete iekliedzās un mēģināja bēgt pa Pavāru ielu.

— Ē, pilsone! — iesaucās brīvprātīgo priekšnieks, — tik stipra ir cil­vēka tieksme, lai viņam kāds pavēlētu, ka cienījamie patrioti saucās par priekšniekiem. — Kur tad tu gribi iet?

Bēgle neko neatbildēja, bet tikai steidzās projām.

— Šaut! — iesaucās vadītājs. — Tas ir pārģērbts vīrietis, aristokrāts, kas grib aizbēgt.

Ieroču žvadzoņa nedrošās, ļodzīgās rokās nabaga sievietei lika saprast, ka šo pavēli var izpildīt.

— Nē! — apgriezdamās un nākdama atpakaļ, viņa iesaucās, — nē, pilsoni, tu maldies, es neesmu vīrietis.

— Tad klausi manām pavēlēm un dod noteiktas atbildes, — atbildēja priekšnieks, — kurp tu ej, skaistā nakts klaidonīte?

— Es nekur neeju, pilsoni, es eju tikai mājās.

— Ak, tu nāc mājās?

— Jā.

— Pilsone, pieklājīgai sievietei tas ir mazliet par vēlu!

— Es nāku no mana slimā radinieka.

— Nabaga kaķīti, — ar roku izdarīdams kustību, no kuras dāma iz­bijusies pakāpās atpakaļ, priekšnieks teica: — bet kur ir tava kartiņa?

— Kāda vēl kartiņa? Ko tu gribi ar to teikt, un ko tu man prasi, pilsoni?

— Vai tu neesi lasījusi pašvaldības dekrētu, vai vismaz dzirdējusi par

to?

— Nē, ko tad nosaka dekrēts, ak, lielais Dievs?

— Vispirms vārdu Dievs vairs nelieto, tagad saka: Augstākā Būtne.

— Atvaino, es kļūdījos. Tas ir vecs ieradums.

— Slikts ieradums, aristokrātisks ieradums.

— Es mēģināšu laboties, pilsoni. Bet tu teici?..

— Es teicu, ka dekrēts noliedz parādīties ielās pēc pulkstens desmi­tiem vakarā bez pilsoņa kartiņas. Vai tev ir pilsoņa kartiņa?

— Ak, nē! Es nezināju, ka jāiziet ar šo kartiņu.

— Tad nāc ar mani uz tuvāko posteni, kur tu sniegsi nepieciešamo uzziņu kaptenim, un ja viņš būs ar to apmierināts, viņš ļaus diviem vīriem tevi pavadīt uz tavu dzīvokli; vai arī viņš tevi aizturēs, kamēr ievāks sī­kākas ziņas. Griezties pa kreisi, ātriem soļiem uz priekšu, marš!

No bailēm, kuras pārņēma gūstekni, brīvprātīgo priekšnieks redzēja, ka šis viņa lēmums sievietei bija ļoti nepatīkams.

— Ē-ē, — viņš teica, — es domāju, ka mēs esam sagūstījuši smalku laupījumu. Uz priekšu, uz priekšu, manu mazo muižniecīt!

Tūliņ viņš satvēra aizdomīgās roku, palika zem savas un, neskatoties uz viņas lūgšanos un asarām, vilka uz posteni pie Vienlīdzības pils.

Viņi jau atradās Seržantu barjeras tuvumā, kad pēkšņi, mētelī ietinies, Kruādcptišāna ielas stūrī parādījās jauns, liela auguma cilvēks tieši tai laikā, kad gūstekne, bailīgi lūgdamās, centās atdabūt sev brīvību. Bet priekšnieks, nemaz viņā neklausīdamies, nežēlīgi rāva to uz priekšu. Bailēs un sāpēs dāma skaļi iekliedzās.

Jaunais cilvēks redzēja šo cīņu, dzirdēja baiļu izsaucienus un ar vienu lēcienu atradās ielas otrā pusē mazā karapulka priekšā.

— Kas te notiek un ko jūs darāt ar šo sievieti? — viņš jautāja priekš­niekam.

— Iekams tu man prasi, parūpējies pats par sevi!

— Kas ir šī sieviete, pilsoni, un ko jūs gribat darīt ar viņu? — vēl pavēlošāk nekā iepriekš jautāja jaunais cilvēks.

— Bet, kas esi tu pats, ja tā vari mums jautāt?

Jaunais cilvēks atpogāja mēteli un k|uva redzama viņa militārā uni­forma ar mirdzošiem uzplečiem.

— Kā redzi, — viņš teica, — es esmu visrnieks.

— Virsnieks? Kādā karaspēka daļā?

— Pilsoņu gvardē.

— Kāda mums par to daļa? — teica kāds vīrs no pulka. — Vai mēs pazīstam pilsoņu gvardes virsniekus?

— Ko viņš saka? — pūļa cilvēka nevērīgā tonī jautāja kāds cits, vai pareizāk — kā parīzietis, kas sāk saīgt.

— Viņš saka, — jaunais cilvēks atbildēja, — ja pret virsnieku uzple­čiem nav nekādas cieņas, tad uzplečiem cieņu sagādās zobens.

Nepazīstamais jaunās sievietes aizstāvis paspēra soli atpakaļ un, atsitis vaļā mēteli, ielas laternas gaismā ļāva ieraudzīt mirdzošu, lielu un platu kājnieka zobenu. Tad ar strauju kustību, kas liecināja par labi ievingrinātu roku, viņš satvēra brīvprātīgo vadoni pie viņa karmaņolas apkakles un zobena galu pielika pie krūtīm.

— Vai tagad, — viņš noprasīja, — runāsim kā labi draugi?

— Bet pilsoni… — pūlēdamies atbrīvoties, teica priekšnieks.

— Es saku, ja tu vai tavi ļaudis izdarīs visniecīgāko kustību, es izurbšu zobenu cauri tavām krūtīm!

Pa to laiku divi karavīri vēl arvien turēja ciet sievieti.

— Tu man jautāji, kas es esmu, — jaunais cilvēks turpināja, — lai gan tev nav nekādu tiesību, jo tu nekomandē nekādas regulārā karaspēka patruļas. Tomēr es tev atbildēšu: mani sauca par Morisu Lendeju un 10. augustā es esmu komandējis bateriju. Esmu nacionālās gvardes leitnants un brāļu un draugu sekcijas sekretārs. Vai ar to tev pietiek?

— Ak, pilsoni leitnant, — atbildēja vadītājs, kas ar šausmām juta, ka zobena gals arvien stiprāk spiedās viņa krūtīs, — tas ir kaut kas cits. Ja tu patiesi tas esi, par ko uzdodies, tad esi krietns patriots…