Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Kundze, — Moriss teica nepazīstamajai, — jūs redzat, kas notiek un varat uzminēt, kas sekos, desmit vai divpadsmit viru piecas minūtes vēlāk kausies jūsu dē). Vai lieta, kurā ļaudis piedalīsies, ir to vērta, lai izlietu asinis?

— Mans kungs, — lūdzoši rokas sakrustodama, atbildēja dāma, — es jums varu teikt tikai tik daudz, ka apcietināšanai, ja jūs ļautu tai notikt, būtu tik sliktas sekas man un citiem, ka es mīļāk gribētu, lai jūs mani nonāvētu uz vietas un iemestu Sēnā.

— Labi, — atbildēja Moriss, — es visu uzņemos uz sevi.

Reizē viņš atbrīvoja nepazīstamās rokas un teica nacionālgvardiem:

— Pilsoņi, kā jūsu virsnieks, kā patriots un francūzis es jums pavēlu apsargāt šo sievieti. Ja šī banda saka kaut vienu vārdu, — pārmāciet to ar bajonetēm!

— Sagatavoties! — teica Lorēns.

— Augstais Dievs! — vēl ciešāk aizklādama seju ar kapuci un atbals­tīdamās pret stabu, iesaucās nepazīstamā, — sargi viņu!

Brīvprātīgie nostājās aizstāvēšanās pozīcijā.

Viens no viņiem pat izšāva no pistoles, kuras lode izurbās cauri jaunā leitnanta platmalei.

— Nolaist bajonetes, — sauca Lorēns, — un virsū!

Izcēlās cīņa, kuras laikā bija dzirdami vairāki šāvieni, kliedzieni un lās­ti. Bet neviens nenāca, jo, kā jau teicām, kaut neskaidri, visur domāja par nogalināšanu, un tagad domāja, ka apkaušana jau ir sākusies. Atvērās tikai divi vai trīs logi un tūlīt atkal aizvērās. Dažos mirkļos brīvprātīgie bija sakauti; divi no viņiem bija smagi ievainoti, pārējie četri stāvēja pie­spiesti pie mājas un katram uz krūtīm bija uzlikta bajonete.

— Es ceru, — teica Lorēns, — ka tagad jūs būsit rāmi kā jēri. Tev, pilsoni, Moris, es uzdodu aizvest šo sievieti uz sargposteni pie rātsnama. Tev par viņu jāatbild.

— Jā, gan, — Moriss atbildēja. — Un parole? — viņš klusu piebilda.

— Kā, parole? — kasīdams aiz auss, teica Lorēns.

— Tu taču nebaidies, ka es varu to izlietot nevietā?

— Lieto, kur gribi, tā ir tava darīšana. Paroli es tev teikšu un vēl dažus labus padomus; bet vispirms es gribu atkratīties no tiem zeļļiem. Vai jums diezgan? — viņš prasīja brīvprātīgajiem.

— Jā, tu žirondistu suns, — atbildēja vadītājs.

— Tu maldies, draugs, — mierīgi atteica Lorēns, — mēs esam vēl labāki sankiloti nekā tu, jo mēs piederam pie Termopilu kluba, kura pat­riotismu droši vien neviens nevarēs apstrīdēt. Ļaujiet pilsoņiem iet! — viņš teica nacionālgvardiem.

— Bet ja šī sieviete ir kāda aizdomīgā?

— Ja viņa tāda būtu, — mūsu cīņas laikā viņa būtu aizbēgusi, nevis gaidītu, kamēr mēs tiekam galā. Starp citu, mēs to dabūsim zināt, jo pa to laiku, kamēr mēs sadzersim par nācijas veselību, mans draugs viņu aizvedīs uz sargposteni.

— Mēs sadzersim? — jautāja priekšnieks.

— Katrā ziņā, man slāpst, un tuvumā es zinu labu lokālu.

— Bet kāpēc tu to neteici tūliņ, pilsoni? Mēs nožēlojam, ka apšau­bījām tavu patriotismu un tam par pierādījumu apskausimies nācijas un likuma vārdā.

— Apkampsimies, — Lorēns teica.

Un kā maigākie draugi nacionālgvardi un brīvprātīgie apskāvās savā starpā. Šai laikā bija izplatīta apkampšanās, kā arī nogalināšana.

— Tad iesim, draugi, — iesaucās abas daļas, — uz Tomasa di Luvra ielas stūri.

— Bet kas notiks ar mums? — žēlā balsī jautāja ievainotie, — vai jūs atstāsit mūs tepat?

— O, nē! — atbildēja Lorēns, — drošsirdīgos vīrus, kas krita cīņā par tēviju, mēs te neatstāsim. Mēs jums atsūtīsim palīdzību, bet līdz tam lai­kam dziediet marseljēzu, tā jūs izklaidēs:

Uz priekšu, tēvu zemes dēli, Jau pienākusi slavas diena!

Tad viņš tuvojās savam draugam Morisam, kas ar nepazīstamo stāvēja Pavāru ielas stūri, kamēr nacionālgvardi roku rokā ar brīvprātīgajiem aiz­gāja uz Vienlīdzības pils laukumu, un teica viņam:

— Es tev biju apsolījis labu padomu, Moris, nāc ar mums un nekom- promitē sevi, vazādamies ar šo pilsoni, kas izskatās, bez šaubām, skaista,

bet tomēr droši vien ir aizdomīga, jo skaista sieviete, kas ap pusnakti maldās ielās…

— Nespriediet par mani pēc ārējā izskata, mans kungs, — lūdzās dāma.

— Vispirms tā ir liela kļūda, ja tu saki „mans kungs", pilsone, vai tu mani saproti?

— Jā, jā, pilsoni! Ļauj tavam draugam izpildīt iesākto labo darbu un pavadīt mani līdz manam dzīvoklim un apsargāt ceļā.

— Moris, — teica Lorēns, — apdomā, ko tu dari! Tu kompromitē sevi!

— Es zinu, — tas atbildēja, — bet ja es atstāju šo sievieti vienu pašu, uz katra soļa viņu var apcietināt jauna patruļa.

— Ak, jā, — teica dāma, — bet ar jums, mans kungs, es gribēju teikt: ar tevi, pilsoni, es būšu glābta.

— Vai tu dzirdi — glābta? — Lorēns piebilda. — Viņa tātad ir lielās briesmās.

— Būsim taisnīgi, mīļais Lorēn, — atbildēja Moriss. — Viens no di­viem, vai nu viņa ir laba patriote vai aristokrāte. Ja viņa ir pēdējā, tad mēs jau izdarījām nepareizi, viņu pieņemdami. Bet ja viņa ir patriote, vai tad mūsu pienākums nav viņu apsargāt?

— Piedod, piedod, dārgais draugs, es ļaunojos uz Aristoteli, bet tava loģika ir neprātīga. Lūk, kā te saka:

īriss nozaga man prātu, Tagad grib vēl gudrību.

— Labi, Lorēn, — Moriss teica, — liec,,mierā Dorē, Parniju, Žan- tilbernāru, es tevi lūdzu! Runāsim nopietni: vai tu gribi teikt man paroli?

— Tu mani nostādi ļoti grūtā stāvoklī, Moris. Man vai nu jāupurē pienākums draugam, vai draugs — pienākumam. Tomēr man ir bailes, ka tev netiek upurēts pienākums.

— Izšķiries uz vienu vai otru pusi, draugs. Bet Dieva vārdā, izšķiries tūliņ!

— Tu neizlietosi to nevietā?

— Es tev to apsolu.

— Ar to nepietiek; zvēri!

— Pie kā man jāzvēr?

— Zvēri tēvijas altārim!

Lorēns noņēma cepuri un, pagriezis kokardi uz augšu, turēja to Morisa priekšā, bet Moriss, nemaz nepasmaidīdams, zvērēja improvizētā altāra priekšā.

— Labi, — teica Lorēns, — parole skan: Gallija un Lutēcija. Varbūt daži būs, kā jau esmu dzirdējis, kas teiks: Gallija un Lukrēcija. Bet tas vienalga, ļauj iet, arī tas skan romiski.

— Pilsone, — teica Moriss, — tagad es esmu tavs kalps. Pateicos tev, Lorēn.

— Laimīgu ceļojumu, — apklādams galvu ar tēvzemes altāri, tas atbil­dēja. Un, būdams uzticīgs savam līksmajam garastāvoklim, viņš aizgāja trallinādams:

Nu beidzot, dārgā Eleonora, Tu izjuti šo kairo grēku, Ko bijies, pēc tā ilgodamās. Vēl baudīdama bijies tu arvienu. Nu saki, kas tur bij'* tik šausmīgs?..

Kad Moriss palika vienš*ar jauno dāmu, brīdi viņš jutās samulsis. Bai­les, ka būs vīlies, brīnišķā skaistuma kairums un neskaidri apgarotā re­publikāņa sirdsapziņas pārmetumi kādu mirkli atturēja sniegt jaunajai sie­vietei roku.

— Kurp jūs ejat, pilsone? — viņš jautāja sievietei.

— Ak, mans kungs, ļoti tālu, — viņš saņēma atbildi, — līdz pat zoolo­ģiskajam dārzam.

— Labi, nāciet!

— Ļoli labi redzu, ka es esmu jums par nastu, — nepazīstamā atbil­dēja, — bet, ticiet man, ka es nebūtu prasījusi jūsu augstsirdību, ja nega- dītos tāda nelaime.

— Bet sakiet man vaļsirdīgi, — atbildēja Moriss, kas dāmas tuvumā aizmirsa republikas izstrādātās valodas vārdnīcu, — kā tas nākās, ka tik vēlā stundā jūs esat uz ielas? Jūs redzat, ka nevienu cilvēku vairs nemana.