Aleksandrs Dimā (tēvs): SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Un ja es zvēru, kas tad notiks?

— Es jums pierādīšu manu pateicību tā, kā ne vienam citam cilvēkam, kaut arī tas būtu darījis manā labā vairāk nekā jūs; tas, droši vien, nemaz nav tik viegli.

— Bet vai es varu zināt?..

— Nē; uzticieties man, tad jūs redzēsit!

— Tiešām, kundze, es nezinu, vai jūs esat eņģelis vai dēmons.

— Vai jūs zvērat?

— Tad es zvēru.

— Lai kas arī nenotiktu, jūs neatvērsit acis. Lai kas arī nenotiktu, sa­protiet mani pareizi, kaut arī jums būtu jāsaņem dunča dūriens.

— Bet ar šo prasību jūs nostādāt mani lielu grūtību priekšā.

— Zvēriet taču; jūs neriskējat daudz, man šķiet!

— Tad lai kas arī nenotiktu, es zvēru! — aizvērdams acis, teica Mo­riss. Bet viņš atvēra tās atkal un turpināja: — Ļaujiet man redzēt vēl vienu vienīgo reizi jūsu seju, tikai to es vēl lūdzu.

Ar smaidu, kurš nebija gluži brīvs no koķetērijas, jaunā sieviete pacēla mēteļa kapuci, un mēness gaismā, kas šai brīdī izlauzās cauri mākoņiem, Moriss atkal varēja redzēt ogļmelnās cirtas, skaisti izliektās, kā ar tušu zīmētās uzacis, mandeļveidīgās acis, svaigās, sārtās kā koraļļi lūpas, smalki veidoto degunu.

— Ak, jūs esat skaista, ļoti skaista, par daudz skaista! — Moriss ie­saucās.

— Aizveriet acis! — teica nepazīstamā.

Moriss paklausīja.

Jaunā sieviete satvēra viņa roku un pagrieza viņu sāņus. Pēkšņi likās, — viņa sejai tuvojās smaržīgs siltums, kāda mute pieskārās viņa mutei un lūpās ielika gredzenu, kuru viņš bija liedzies pieņemt.

Šī sajūta bija tik ātra kā doma, tik karsta kā liesma. Jaunais cilvēks to sajuta gandrīz vai kā sāpes, tik negaidīta tā bija, un tik dziļi tā ie­spiedās sirdī, ka nodrebēja visslēptākās cīpsliņas.

Strauji viņš izstiepa rokas.

— Jūsu zvērests! — jau labi tālā balss viņam atgādināja.

Moriss krampjaini uzspieda rokas acīm, lai nelauztu zvērestu. Viņš vai­rāk neskaitīja, viņš nedomāja neko; viņš bija mēms, nekustīgs un kājas viņam ļodzījās. Pēc dažiem mirkļiem viņš sadzirda troksni, it kā piec­desmit vai sešdesmit so)u attālumā tiktu aiztaisītas durvis; tad viss bija klusu.

Tagad viņš atvēra acis, skatījās apkārt, it kā nupat no miega pamodies, un, droši vien, būtu domājis, ka tiešām ir gulējis, ka viss notikušais ir bijis tikai sapnis, ja viņa lūpas nebūtu turējušas gredzenu, kurš liecināja, ka viss notikušais ir bijusi neapstrīdama īstenība.

Kad Moriss Lendejs atkal atguva apziņu un apskatījās apkārt, viņš re­dzēja tikai tumšās, šaurās ieliņas, kuras stiepās uz labo un kreiso pusi. Viņš pūlējās orientēties, bet viņa gars bija vēl pavisam samulsis; nakts bija tumša un mēnesi, kas bija uz mirkli parādījies, lai apgaismotu ne­pazīstamās seju, atkal pārklāja biezi mākoņi. Pēc kāda sāpīga nedrošības acumirkļa viņš devās uz savu dzīvokli Rulas ielā.

Kad Moriss sasniedza Sentavuā ielu, viņš ievēroja neparastu patruļu drūzmu, kas klīda apkārt pa Tanplas kvartālu.

— Kas ir noticis, seržant? — viņš jautāja steigā garāmejošam patruļas vadītājam, kas devās pārmeklēt Fontēnas kvartālu.

— Šodien gribēja aizvest Kapeta kundzi un viņas radus, pilsoni vir­sniek, — atbildēja uzrunātais.

— Kā tā?

— Kāda no bijušiem muižniekiem sastāvošā patruļa, kura, Dievs zina, kādā ceļā bija uzzinājusi paroli, bija saģērbusies kā nacionālās gvardes jēgeri un iespiedusies Tanplā, lai viņu aizvestu projām. Par laimi priekš­nieks sardzes virsniekam teica: „Mans kungs", un tādā veidā aristokrāts sevi nodeva.

— Va velns! Un nodevēji ir apcietināti? — jautāja Moriss.

— Nē, patruļa sasniedza ielu un tur izklīda.

— Vai ir vēl kādas cerības to saķert?

— Ja varētu dabūt rokā vismaz priekšnieku, garu, kalsnēju viru, ko bija ievedis gvardes vidū kāds pašvaldības kalpotājs. Kā mēs esam skrējuši pēc šā ļaundara! Bet viņš droši vien būs atradis kādas pakaļdurvis un izmucis.

Citā reizē Moriss būtu pavadījis visu nakti kopā ar patriotiem, kas vienmēr bija nomodā par republikas labklājību. Bet jau stundu mīles­tība pret tēviju nebija viņa vienīgā doma. Tāpēc viņš turpināja ceļu, pie kam ziņa, ko viņš nupat bija dzirdējis, pazuda to domu virpulī, ko viņš bija pārdzīvojis. Turklāt šie šķietamie aizvešanas mēģinājumi bija kļuvuši tik bieži, ka patrioti paši zināja, cik bieži tos izlietoja kā politisku līdzekli, tāpēc tas jauno republikāni ļoti maz uztrauca. Atgriezies mājās, Moriss atrada savu privātkalpotāju; šai laikā sulaiņu vairs nebija; Moriss, mēs teiksim, atrada savu privātkalpotāju, kas viņu gaidīja un kas gaidīdams bija iemidzis. Gulēdams tas nemierīgi šņāca.

Ar visu cienību, kāda jāizrāda sev līdzīgam, viņš to uzmodināja, lika novilkt sev zābakus, pēc tam, lai tas viņam netraucētu, aizsūtīja projām, apgūlās, un tā kā bija vēls un viņš jauns, par spīti rūpēm, kas nodarbināja viņa prātu, viņš aizmiga.

Kad Moriss atmodās, uz galda viņš atrada vēstuli. Adreses rokraksts bija smalks, krāšņs, bet viņam pilnīgi svešs, un zīmogs saturēja vienu vie­nīgu angļu vārdu „Nothing" — nekā.

Viņš atplēsa vēstuli, kura saturēja tikai dažus vārdus:

„Paldies! Mūžīga pateicība par mūžīgo aizmiršanu

Moriss pasauca sulaini. īstie patrioti vairs nezvanīja saviem ļaudīm, jo zvani atgādināja verdzību, starp citu, daudzi privātkalpotāji, stādamies darbā, to uzstādīja kā priekšnoteikumu par pakalpojumiem.

Apmēram pirms trīsdesmit gadiem Morisa sulainis kristībās bija dabūjis Žana vārdu; bet 1792. gadā ar paša personīgām pilnvarām viņš sevi pār­krustīja, jo Žana vārds atgādināja troni un viendievību, un tagad saucās Scevola.

— Vai tu zini, ko nozīmē šī vēstule? — Moriss jautāja.

— Nē, pilsoni.

— Kas tev iedeva vēstuli, Scevola? — Moriss viņam jautāja.

— Durvju sargs.

— Un kas to atnesa?

— Acīmredzot kāds ziņnesis, jo tur virsū nav nācijas zīmoga.

— Pasauc durvju sargu!

Durvju sargs atnāca, jo Moriss tā vēlējās, bet Moriss tika ļoti mīlēts no visiem kalpotājiem, taču durvju sargs bija izteicies, ka kuram katram citam īrniekam būtu licis pašam nākt pie viņa. Durvju sargu sauca Aris- tīds.

Moriss viņam jautāja. Sargs atbildēja, ka aptuveni astoņos no rīta kāds nepazīstams vīrietis atnesis vēstuli. Moriss varēja jautāt, cik viņam patika, uzstādīdams jautājumu dažādos veidos, durvju sargs neko vairāk nezināja. Moriss lūdza viņu pieņemt desmit frankus un, ja gadījumā vīrietis atnāktu vēlreiz, nemanot viņam sekot un ziņot, kur viņš iegājis. Pasteigsimies pa­teikt, ka par lielu apmierinājumu Aristīdam, ko šis priekšlikums pazemoja no sev līdzīgā puses, cilvēks vairs neatnāca.

Kad Moriss palika viens, dusmās viņš saburzīja vēstuli, nomauca ne­pazīstamās gredzenu no pirksta, nolika to pie vēstules uz naktsgalda un pagriezās pret sienu, lai atkal iemigtu. Bet pēc stundas viņš atmeta šīs ārprātīgās domas, noskūpstīja gredzenu un izlasīja vēstuli vēlreiz. Gredzens bija ar skaistu safīru. Vēstule, kā jau teikts — uz krāšņa papīra, kas jau no tālienes oda pēc aristokrātijas.

Kamēr Moriss nodarbojās ar šo apskatīšanu, atvērās durvis. Strauji viņš uzmauca gredzenu pirkstā, bet vēstuli paslēpa zem spilvena. Vai šī kautrī­ba liecināja par dzimstošo mīlestību? Vai arī tas bija patriota kauns, kas negrib, lai zinātu, ka viņam ir kādas attiecības ar cilvēkiem, kas ir tik negudri, ka raksta līdzīgas vēstules, kuru smarža vien varēja kompromitēt i to roku, kas rakstīja, un arī to, kas vēstuli atplēsa?