— īsti plūdi, — noteica Laperūzs.
— Tomēr mana pieredze liecina pavisam ko citu, jo no tās mazās pudelītes, kuru man iedeva jūsu draugs Žozcfs Balzāmo un kura bija tikai četras reizes lielāka par jūsu flakonu, man pietika, lai uz desmit gadiem es apturētu laika skrējienu.
— Pilnīgi pareizi, kundze, un vienīgi jūs esat pieskārusies šis mistikas būtībai. Cilvēkam, kas ir novecojis un pat pārāk novecojis, ir nepieciešams šāds kvantums, lai tūdaļ panāktu spēcīgu iespaidu. Turpretī trīsdesmit gadu vecai sievietei, kāda esat jūs, vai četrdesmit gadu vecam vīrietim, kāds biju es, kad mēs sākām lietot dzīvības eleksīru, vajag ieņemt tikai desmit pilienus paguruma periodos, un ar šo desmit pilienu palīdzību tas vai tā, kas viņus dzers, būs mūžīgi jauns un saglabās arī šiem gadiem atbilstošo skaistumu un enerģiju.
— Bet ko jūs saucat par paguruma periodiem? — jautāja Hāgas grāfs.
— Zināmus laika sprīžus, monsicur grāf. Dabīgos apstākļos cilvēka spēki pieaug līdz trīsdesmit piektajam mūža gadam.. Tad līdz četrdesmit gadiem tie stāv uz vietas. Sākot ar četrdesmit viņi sāk nemanāmi slīdēt uz leju, tā tas iet līdz piecdesmitajam; tad iestājas pagurums, kas top arvien straujāks, līdz beidzot iestājas nāve. Kultūras dzīves apstākļos, kad rūpes, dažādas kaislības un slimības novājina ķermeni, spēku pieaugums apstājas jau ap trīsdesmito gadu un ar trīsdesmit piekto jau sākas pagurums. Un, lūk, tad, vai tas būtu laucinieks vai pilsētas iedzīvotājs, ikvienam ir jāizmanto tas laiks, kad daba stāv uz vietas, lai uzsāktu cīņu ar spēku pagrimšanu. Tas, kurš zina šā eleksīra noslēpumu, kā to zinu es, pratīs apstādināt dabas parādību kauzālo norisi un aizkavēt to atkārtojošos secību. Tāds tad dzīvos tāpat, kā dzīvoju cs, mūžīgi jauns, vai vismaz pietiekami jauns, lai tam šinī pasaulē vēl kas būtu darāms.
— Bet sakiet, monsicur Kaliostro, — iesaucās grāfiene, — kādēļ tad jūs, kurš spējat pats izvēlēties savu vecumu, neesat izvēlējies divdesmitos, bet gan četrdesmitos gadus?
— Tāpēc, grāfienes kundze, — smaidīdams atbildēja Kaliostro, — ka man ir izdevīgāk būt četrdesmit gadus vecam, nobriedušam vīrietim, nekā divdesmit gadus vecam nenobriedušam un zaļam jauneklim.
— Ak tā! — novilka grāfiene.
— Jā, cienītā kundze, — turpināja Kaliostro, — divdesmit gadu vcci mēs patīkam trīsdesmit gadu vecām sievietēm, bet četrdesmit gadu vecumā mēs valdām par divdesmit gadu vecām sievietēm un sešdesmit gadu vccicm vīriem.
— Es padodos, monsicur, — teica grāfiene, — jo kā gan lai apstrīd dzīvu pierādījumu.
— Tātad man vairs nav nekādu cerību, — gaudās Tavernī, — es esmu jau nokavējis.
— Monsicur Rišeljē ir bijis veiklāks par jums, — naivā jūrnieka vaļsirdībā ierunājās Laperūzs, — es bieži esmu dzirdējis sakām, ka viņam esot sava recepte.
— Nu, to stāsta tikai sievietes, — smiedamies piebilda Hāgas grāfs.
— Sakiet, hercog, vai tas būtu pietiekams iemesls tam neticēt? — jautāja Dibarī.
Vecais maršals, kas gandrīz nebija spējīgs nosarkt, šoreiz nosarka, bet tūdaļ attapās.
— Vai jūs, kungi, gribat zināt, kāda bija mana recepte?
— Protams, mēs to gribam zināt.
— Mērenība, mani kungi.
— Oho! — atskanēja no visām pusēm.
— Jā, tā tas ir, — apstiprināja maršals.
— Ja es nebūtu redzējusi monsicur Kaliostro eleksīra iespaidu, cs būtu gatava apstrīdēt katru recepti. Tāpēc, burvja kungs, turaties, es ar saviem jautājumiem vēl neesmu galā.
— Lūdzu, kundze, jautājiet vien.
— Jūs apgalvojāt, ka, pirmo reizi lietojot dzīvības eleksīru, jums bija četrdesmit gadu?
— Jā, kundze.
— Un ka no tā laika, tas ir, kopš Trojas…
— Mazliet agrāk, kundze.
— Nu, kaut arī; un jūs esat saglabājis pusmūža izskatu?
— Jūs pati redzat.
— Bet tādā gadījumā jūs, monsicur, mums pierādiet vairāk, nekā jūsu teorēma to pieļauj, — ierunājās Kondorsē.
— Ko cs jums pierādu, monsicur marķīz?
— Jūs mums pierādāt ne tik vien mūžīgas jaunības iespējamību, bet arī dzīvības mūžīgumu. Tā kā jums kopš Trojas laikiem arvien vēl tikai četrdesmit gadu, tad jūs nekad neesat nomiris.
— Jums taisnība, monsicur marķīz, man pazemīgi jāatzīstas, ka cs patiesi nekad neesmu nomiris.
— Un tomēr jūs taču neesat neievainojams kā Ahilejs, kaut gan Ahilejs nebija gluži neievainojams, jo Pariss to nogalināja, iešaudams viņam bultu papēdī.
— Nē, kaut gan man ļoti žēl, cs neesmu neievainojams, — atbildēja Kaliostro.
— Tātad jūs varat tikt nogalināts, vai kā citādi mirt nedabīgā nāvē.
— Diemžēl, tā tas ir.
— Bet kā jūs šos trīsarpus tūkstošus gadu no visa tā esat varējis izvairīties?
— Tā tiešām ir bijusi mana laime, grāfa kungs, bet uzklausiet manus paskaidrojumus.
— Es klausos.
— Jā, jā, mēs klausāmies! — korī iesaucās viss viesu pulks.
Un ar neapšaubāmu interesi ikviens no klātesošajiem atbalstījās ar elkoņiem uz galda, lai klausītos.
Tad šinī klusumā atskanēja Kaliostro balss.
— Kāds ir pirmais dzīvības noteikums? — jautāja viņš, ar elegantu un brīvu žestu paceldams savas skaistās baltās rokas, kur katrs pirksts bija rotāts gredzeniem, starp kuriem Kleopatras dimants mirdzēja kā Polārzvaigzne. — Veselība, vai ne tā?
— Jā, protams, — atbildēja visi vienā balsī.
— Un pirmais veselības nosacījums ir…
— Kārtīgs dzīvesveids, — papildināja Hāgas grāfs.
— Jums taisnība, monsicur grāf, veselība ir atkarīga no dzīvesveida. Nu, lūk, kāpēc gan mans dzīvības eleksīrs navarētu parādīt vispareizāko dzīvesveidu?
. — Kas to lai zina?
— Jūs pats, grāf.
— Jā, protams, bet…
— Bet vai jums nebija vēl citu līdzekļu? — jautāja Dibarī.
— Pie šā jautājuma, kundze, mēs tūdaļ atgriezīsimies. Un tā, lūk, manu dzīvesveidu vienmēr noteica šie pilieni, un tā kā tie ir atradums, par ko cilvēki visos laikos ir sapņojuši, ko senatnē sauca par jaunības ūdeni, bet mūsu modernajos laikos par dzīvības cleksīru, tad es pastāvīgi saglabāju savu jaunību un veselību, un līdz ar to arī dzīvību. Tas ir skaidrs.
— Bet tomēr, grāf, viss reiz nolietojas, kaut arī tas būtu pats skaistākais ķermenis.
— Vai tas piederētu Parisam vai Vulkānam, — piezīmēja grāfiene.
— Jūs, monsicur Kaliostro, droši vien pazināt arī Parisu?
— Turklāt ļoti labi, kundze! Tas tiešām bija skaists puisis! Kaut gan visā visumā viņš nepelna, ka Homērs tam piegriezis tādu vērību, un nepelna, ka par viņu tik daudz domā sievietes. Pirmkārt, viņam bija sarkani mati.
— Sarkani! Cik pretīgi, grāf! — noteica grāfiene.
— Par nelaimi Helēna, kundze, bija citādās domās, — atbildēja Kaliostro. — Bet nu atgriezīsimies pie mūsu eleksīra.
— Jā, jā! — visi vienā balsī sauca.
— Tātad jūs, monsicur Tavernī, pastāvat uz to, ka viss nolietojas. Labi. Bet jums ir arī zināms, ka viss atjaunojas, viss atdzimst jeb atvietojas, kā jums patīk. Tam kā piemērs var noderēt svētā Hūberta duncis, kas tik daudz reižu ir mainījis savu asmeni un rokturi, un neskatoties uz visu to, tomēr ir un paliek svētā piederums. Vīns, kas glabājas Heidelbergas mūku pagrabos, ir vienmēr viens un tas pats vīns, kaut gan ik gadus milzīgajā mucā tiek liets klāt jauns spiedums. Šis Heidelbergas mūku vīns vienmēr ir dzidrs, stiprs un garšīgs, kurpretī tas, ko mēs ar Opimiju iepildījām māla krūkās, pēc simts gadiem, kad to gribējām nogaršot, nebija nekas cits kā biezumi, ko varbūt vēl varēja ēst, bet dzert nu nekādā ziņā!
Читать дальше