• Пожаловаться

Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. Город: RĪGA,, год выпуска: 1993, категория: Историческая проза / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

Aleksandrs Dimā (tēvs) KARALIENES KAKLAROTA

KARALIENES KAKLAROTA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «KARALIENES KAKLAROTA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Trešais un ceturtais sējums KARALIENES KAKLAROTA Aleksandrs Dimā (tēvs) Kopoti raksti piecpadsmit sējumos Romāns divās grāmatās RĪGA, „AEROEKSPRESIS" 1993 Izdevumu sagatavojusi informācijas un izdevējdarbības aģentūra "AEROEKSPRESIS" No franču valodas tulkojuši J. SAIVA (pirmo grāmatu) un J. GARCIEMS (otro grāmatu) Redaktors A. MUKĀNS Mākslinieks J. SĪMANIS Sastādītāji: G. ŠPAKOVS un S. SMOĻSKIS Ofseta papīrs. Formāts 60x90 1/16, 38 iespiedloksnes. Tirāža 16.000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības liccnzc Nr. 2-0116 Tipogrāfija "ROTA", Blaumaņa ielā 38/40 Priekšvārds Vispirms attiecībā uz mūsu romāna virsrakstu, lai mums būtu atļauts īsos vārdos vērsties pie mūsu lasītājiem. Nu jau būs divdesmit gadu, kopš mēs sarunājamies, un tās nedaudzās sekojošās rindiņas, es ceru, neizjauks mūsu veco draudzību, bet padarīs šīs saites vēl ciešākas. Kopš mūsu pēdējās tikšanās mēs atkal esam pārdzīvojuši vienu revolūciju. Es šo revolūciju paredzēju jau 1821./22. gadā, es aizrādīju uz tās cēloņiem, sekoju tās nobriešanai, aprakstīju tās norisi: vēl vairāk — pirms sešpadsmit gadiem es pateicu, ko es darīšu un ko es patiesi izdarīju pirms astoņiem mēnešiem. Lai man būtu še atļauts citēt pēdējās pravietiskās rindas no manas grāmatas: „Gallija un Francija". „Lūk, bezdibenis, kas aprīs pašreizējo valdību. Bāka, ko mēs aizdedzinām, apgaismo tikai tās bojāeju, jo, ja arī tā gribētu glābties, tas vairs nav iespējams: straume, kas to aizrauj, ir pārāk spēcīga, un vējš, kas to dzen, ir pārāk brāzmains. Tomēr tās pazušanas stundā mūsu cilvēcīgās atmiņas pārspēs mūsu pilsoņa stoieismu, tad atskanēs saucēja balss: "Nost ar karali, bet Dievs lai sargā karali!" Un šī balss būs mana balss. Vai es neesmu turējis savu solījumu? Vai vienīgā balss visā Francijā, kas uzdrošinājās teikt ardievas kādai cēlai draudzībai, vai šī balss, dinastijai sagrūstot, skanēja pietiekami stipri, lai to dzirdētu? Tātad šī revolūcija, kuru mēs paredzējām, mūs nebūt nepārsteidza. Mēs to apsveicām kā patālu, sengaidītu nenovēršamību; mēs necerējām, ka tā būs labāka, mēs domājām, ka tā būs sliktāka. Jau divdesmit gadus mēs rokamics tautu pagātnē un zinām, kas ir revolūcijas. Nerunāsim par cilvēkiem, kas tās taisījuši, ne arī par tiem, kas no tām kaut ko guvuši. Katra vētra saduļķo ūdeņus; katra zemestrīce paceļ virspusē apakšējos slāņus. Bet tad pēc dabas likumiem katra molekula atrod savu līdzsvara stāvokli: zeme nostabilizējas, ūdeņi noskaidrojas un debesis, kas uz mirkli bija satumsušas, met rāmajā ezeru spogulī savu mūžīgo zvaigžņu zeltaino atspīdumu. Un tā, lūk, mūsu lasītāji pēc 24. februāra mūs sastaps tādus pašus kā senāk: varbūt pierē pāris grumbiņu vairāk un sirdī daža jauna brūce. Bet tā nu tad arī būtu visa pārmaiņa, kas ar mums notikusi šajos pagājušajos astoņos briesmīgajos mēnešos. Tos, kurus mēs mīlējām, mēs mīlam vēl arvien; no tiem, no kuriem reiz baidījāmies, mēs vairs nebīstamies; un tos, kurus reiz nicinājām, nicinām vairāk nekā jebkad. Un tā, lūk, ne mūsos, ne mūsu darbos nekas nav mainījies; varbūt mūsu darbos, tāpat kā mūsos, viena otra grumbiņa vai brūcīte vairāk, tas arī ir viss. Līdz šim mēs esam sarakstījuši apmēram četrus simtus sējumu. Esam pārmeklējuši daudzus gadu simteņus un daudzas senaizmirstas personas no jauna izveduši publisko interešu dienas gaismā. Un, lūk, mēs prasām visai šai mūsu radīto personu kopai, vai mēs jebkad esam izvairījušies atsegt pagātnes noziegumus, netikumus un tikumus? Par karaļiem, par augstmaņiem un tāpat par vienkāršo tautu mēs esam teikuši vienmēr tikai patiesību, vai to, kas mums likās patiesības, un, ja mirušie spētu celt iebildumus, kā to var darīt dzīvie, tad tāpat, kā mēs nekad neesam atsaukuši savus vārdus dzīvo priekšā, mēs tos neatsauktu arī mirušo priekšā. Ir sirdis, kam katra nelaime ir svēta, katra neveiksme respektējama; vai runa ir par dzīvības vai troņa zaudēšanu, godbijība liek mums noliekties tiklab atvērta kapa, kā arī salauzta troņa priekšā. Kad mēs tagad uzrakstām mūsu grāmatas nosaukumu pirmajā lappusē, tad tā nav mūsu brīvā izvēle; nē, tas nozīmē, ka ir pienākusi tās stunda; hronoloģija nav pārliekama: pēc 1774. gada nāk 1784. gads un pēc „Žozefa Balzāmo" nāk „Karalicnes kaklarota". Aleksandrs Dima Bet lai apmierinās visjūtīgākās dvēseles: arī tādās lietās, ko šodien var iztirzāt pilnīgi atklāti, vēsturnieks lai ir rakstnieka cenzors. Nekā pārdroša par karalieni sievieti, nekā aizskaroša par karalieni mocekli. Vai tā bija cilvēcīga vājība, vai karalisks lepnums, mēs notēlosim visu, bet notēlosim tā, kā to darīja tie gleznotāji ideālisti, kas prata saskatīt visur daiļo; tā kā to darīja Eņģeļa vārdā nosauktais mākslinieks, kas savā vismīļā redzēja tikai svētu Madonnu; un kaut no vienas puses skan nekaunīgi pamfleti, bet no otras — slavas dziesmas, mēs savu ceļu iesim svinīgi, bezpartejiski, skumji, sekodami mūsu fantāzijas dzejiskai izdomai. Tā, kuras nedzīvo galvu bende parādīja tautai, ir nopirkusi sev tiesību nenosarkt nākotnes priekšā. 1848. gada 19. novembrī

Aleksandrs Dimā (tēvs): другие книги автора


Кто написал KARALIENES KAKLAROTA? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

KARALIENES KAKLAROTA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «KARALIENES KAKLAROTA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

—   Tātad man vairs nav nekādu cerību, — gaudās Tavernī, — es esmu jau nokavējis.

—   Monsicur Rišeljē ir bijis veiklāks par jums, — naivā jūrnieka vaļsirdībā ierunājās Laperūzs, — es bieži esmu dzirdējis sakām, ka viņam esot sava recepte.

—  Nu, to stāsta tikai sievietes, — smiedamies piebilda Hāgas grāfs.

—            Sakiet, hercog, vai tas būtu pietiekams iemesls tam neticēt? — jautāja Dibarī.

Vecais maršals, kas gandrīz nebija spējīgs nosarkt, šoreiz nosarka, bet tūdaļ attapās.

—   Vai jūs, kungi, gribat zināt, kāda bija mana recepte?

—   Protams, mēs to gribam zināt.

—   Mērenība, mani kungi.

—   Oho! — atskanēja no visām pusēm.

—   Jā, tā tas ir, — apstiprināja maršals.

—           Ja es nebūtu redzējusi monsicur Kaliostro eleksīra iespaidu, cs būtu gatava apstrīdēt katru recepti. Tāpēc, burvja kungs, turaties, es ar saviem jautājumiem vēl neesmu galā.

—   Lūdzu, kundze, jautājiet vien.

—           Jūs apgalvojāt, ka, pirmo reizi lietojot dzīvības eleksīru, jums bija četrdesmit gadu?

—   Jā, kundze.

—   Un ka no tā laika, tas ir, kopš Trojas…

—   Mazliet agrāk, kundze.

—   Nu, kaut arī; un jūs esat saglabājis pusmūža izskatu?

—   Jūs pati redzat.

—           Bet tādā gadījumā jūs, monsicur, mums pierādiet vairāk, nekā jūsu teorēma to pieļauj, — ierunājās Kondorsē.

—   Ko cs jums pierādu, monsicur marķīz?

—           Jūs mums pierādāt ne tik vien mūžīgas jaunības iespējamību, bet arī dzīvības mūžīgumu. Tā kā jums kopš Trojas laikiem arvien vēl tikai četrdesmit gadu, tad jūs nekad neesat nomiris.

—           Jums taisnība, monsicur marķīz, man pazemīgi jāatzīstas, ka cs patiesi nekad neesmu nomiris.

—           Un tomēr jūs taču neesat neievainojams kā Ahilejs, kaut gan Ahilejs nebija gluži neievainojams, jo Pariss to nogalināja, iešaudams viņam bultu papēdī.

—           Nē, kaut gan man ļoti žēl, cs neesmu neievainojams, — atbildēja Kaliostro.

—   Tātad jūs varat tikt nogalināts, vai kā citādi mirt nedabīgā nāvē.

—   Diemžēl, tā tas ir.

—           Bet kā jūs šos trīsarpus tūkstošus gadu no visa tā esat varējis izvairīties?

—           Tā tiešām ir bijusi mana laime, grāfa kungs, bet uzklausiet manus paskaidrojumus.

—   Es klausos.

—   Jā, jā, mēs klausāmies! — korī iesaucās viss viesu pulks.

Un ar neapšaubāmu interesi ikviens no klātesošajiem atbalstījās ar elkoņiem uz galda, lai klausītos.

Tad šinī klusumā atskanēja Kaliostro balss.

—   Kāds ir pirmais dzīvības noteikums? — jautāja viņš, ar elegantu un brīvu žestu paceldams savas skaistās baltās rokas, kur katrs pirksts bija rotāts gredzeniem, starp kuriem Kleopatras dimants mirdzēja kā Polārzvaigzne. — Veselība, vai ne tā?

—   Jā, protams, — atbildēja visi vienā balsī.

—   Un pirmais veselības nosacījums ir…

—   Kārtīgs dzīvesveids, — papildināja Hāgas grāfs.

—   Jums taisnība, monsicur grāf, veselība ir atkarīga no dzīvesveida. Nu, lūk, kāpēc gan mans dzīvības eleksīrs navarētu parādīt vispareizāko dzīvesveidu?

. — Kas to lai zina?

—   Jūs pats, grāf.

—   Jā, protams, bet…

—   Bet vai jums nebija vēl citu līdzekļu? — jautāja Dibarī.

—   Pie šā jautājuma, kundze, mēs tūdaļ atgriezīsimies. Un tā, lūk, manu dzīvesveidu vienmēr noteica šie pilieni, un tā kā tie ir atradums, par ko cilvēki visos laikos ir sapņojuši, ko senatnē sauca par jaunības ūdeni, bet mūsu modernajos laikos par dzīvības cleksīru, tad es pastāvīgi saglabāju savu jaunību un veselību, un līdz ar to arī dzīvību. Tas ir skaidrs.

—    Bet tomēr, grāf, viss reiz nolietojas, kaut arī tas būtu pats skaistākais ķermenis.

—   Vai tas piederētu Parisam vai Vulkānam, — piezīmēja grāfiene.

—   Jūs, monsicur Kaliostro, droši vien pazināt arī Parisu?

—   Turklāt ļoti labi, kundze! Tas tiešām bija skaists puisis! Kaut gan visā visumā viņš nepelna, ka Homērs tam piegriezis tādu vērību, un nepelna, ka par viņu tik daudz domā sievietes. Pirmkārt, viņam bija sarkani mati.

—   Sarkani! Cik pretīgi, grāf! — noteica grāfiene.

—    Par nelaimi Helēna, kundze, bija citādās domās, — atbildēja Kaliostro. — Bet nu atgriezīsimies pie mūsu eleksīra.

—   Jā, jā! — visi vienā balsī sauca.

—   Tātad jūs, monsicur Tavernī, pastāvat uz to, ka viss nolietojas. Labi. Bet jums ir arī zināms, ka viss atjaunojas, viss atdzimst jeb atvietojas, kā jums patīk. Tam kā piemērs var noderēt svētā Hūberta duncis, kas tik daudz reižu ir mainījis savu asmeni un rokturi, un neskatoties uz visu to, tomēr ir un paliek svētā piederums. Vīns, kas glabājas Heidelbergas mūku pagrabos, ir vienmēr viens un tas pats vīns, kaut gan ik gadus milzīgajā mucā tiek liets klāt jauns spiedums. Šis Heidelbergas mūku vīns vienmēr ir dzidrs, stiprs un garšīgs, kurpretī tas, ko mēs ar Opimiju iepildījām māla krūkās, pēc simts gadiem, kad to gribējām nogaršot, nebija nekas cits kā biezumi, ko varbūt vēl varēja ēst, bet dzert nu nekādā ziņā!

Un, lūk, tai vietā, lai sekotu Opimija piemēram, cs izpētīju tos principus, kādus lieto Heidelbergas mūki. Es saglabāju savu ķermeni, ik gadu ievadīdams tajā elementus, kuru uzdevums bija atjaunot novecojušos audus. Tādā kārtā ik rītu jauns un spēcīgs atoms manās asinīs, kaulos un audos aizvietoja kādu nolietojušos, irstošu molekulu.

Es atdzīvināju visus tos sārņus, līdz ar kuriem cilvēki nemanot zaudē visu savu ķermeņa masu; cs mobilizēju visus tos labos spēkus, ko Dievs ir devis cilvēka dabai, lai tā spētu cīnīties ar iznīcību, visus tos krietnos kareivjus, ko dzīvās radības lielais vairums samaitā, vai arī ļauj tiem panīkt bezdarbībā. Es turpretī liku viņiem nepārtraukti darboties, kas savukārt prasīja un atviegloja atjaunojoša stimulanta ievadīšanu ķermenī. Šo mana mūža neatlaidīgo studiju rezultāts bija tas, ka mans saprāts, ķermeņa elastība, mana sirds, dvēsele un nervi nekad nav atsacījušies pildīt savas funkcijas. Tā kā šinī pasaulē viss noris kauzālā secībā, un kādu akciju vissekmīgāk veic tic, kuri ar to patāvīgi nodarbojas, cs, protams, drīz vien iemanījos par jebkuru ccnu izvairīties no briesmām, kas mani apdraudēja manā trīstūkstoš gadu ilgajā mūžā. Līdz ar to esmu ieguvis tādu uztveres spēku, kas man katrā gadījumā un stāvoklī jau iepriekš liek nojaust par draudošajām briesmām. Tā, piemēram, jūs mani ne par ko neievedīsit mājā, kas draud sabrukt. O, nē! Es esmu redzējis pietiekami daudz celtņu, lai pēc pirmā acu uzmetiena redzētu, kas tur labs un kas tur slikts. Tāpat arī jūs mani nepiespiestu medīt kopā ar neveikli, kas neprot apieties ar savu ieroci. Sākot ar Ccfalu, kas nogalināja savu sievu Prokrīdu, un beidzot ar reģentu, kas izšāva princim aci, cs šādus neveikļus esmu redzējis tiku tikām. Karā cs nakad neieņemtu vienu vai otru vietu, kā to darītu kurš katrs cits, pirms nebūšu vienā mirklī apsvēris visas draudošās taisnes un parabolas, kas krustojas šinī fokusā. Jūs varbūt iebildīsit, ka nav iespējams paredzēt nomaldījušās lodes gaitu. Uz to es jums varu atbildēt, ka nekādi nav attaisnojams, ja cilvēks, kas ir izvairījies no miljoniem ložu, beidzot krīt par upuri kādai noklīdušai lodei. Mani kungi, nekratiet tik neticīgi galvas, jo cs pats esmu teiktā dzīvs pierādījums. Es nesaku, ka esmu nemirstīgs, cs tikai apgalvoju, ka zinu to, ko citi nezina, bet tas nozīmē izvairīties no draudošas gadījuma nāves. Tā, piemēram, ne par kādu naudu cs nepaliktu vienatnē, kaut tikai ceturtdaļu stundas, ar monsicur Delonē, kas šai brīdī domā, ka, ja tam izdotos ieslodzīt mani vienā no viņa Bastīlijas akmens maisiem, viņš ar badu pārbaudītu manu nemirstību. Tāpat arī es nepaliktu kopā ar monsicur Kondorsē, jo viņš pašreiz prāto ieliet manā glāzē tā gredzena saturu, kas viņam ir uz kreisās rokas rādāmā pirksta, bet šis saturs ir inde. Viņiem nav nekāda ļaunprātīga nolūka, tā ir vienkārši tikai zinātniska ziņkāre, lai vienkārši varētu pārliecināties, vai cs miršu.

Читать дальше

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «KARALIENES KAKLAROTA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «KARALIENES KAKLAROTA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS
STRELNIEKS OTONS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Отзывы о книге «KARALIENES KAKLAROTA»

Обсуждение, отзывы о книге «KARALIENES KAKLAROTA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.