Aleksandrs Dimā (tēvs) - KARALIENES KAKLAROTA

Un, lūk, tai vietā, lai sekotu Opimija piemēram, cs izpētīju tos principus, kādus lieto Heidelbergas mūki. Es saglabāju savu ķermeni, ik gadu ievadīdams tajā elementus, kuru uzdevums bija atjaunot novecojušos audus. Tādā kārtā ik rītu jauns un spēcīgs atoms manās asinīs, kaulos un audos aizvietoja kādu nolietojušos, irstošu molekulu.

Es atdzīvināju visus tos sārņus, līdz ar kuriem cilvēki nemanot zaudē visu savu ķermeņa masu; cs mobilizēju visus tos labos spēkus, ko Dievs ir devis cilvēka dabai, lai tā spētu cīnīties ar iznīcību, visus tos krietnos kareivjus, ko dzīvās radības lielais vairums samaitā, vai arī ļauj tiem panīkt bezdarbībā. Es turpretī liku viņiem nepārtraukti darboties, kas savukārt prasīja un atviegloja atjaunojoša stimulanta ievadīšanu ķermenī. Šo mana mūža neatlaidīgo studiju rezultāts bija tas, ka mans saprāts, ķermeņa elastība, mana sirds, dvēsele un nervi nekad nav atsacījušies pildīt savas funkcijas. Tā kā šinī pasaulē viss noris kauzālā secībā, un kādu akciju vissekmīgāk veic tic, kuri ar to patāvīgi nodarbojas, cs, protams, drīz vien iemanījos par jebkuru ccnu izvairīties no briesmām, kas mani apdraudēja manā trīstūkstoš gadu ilgajā mūžā. Līdz ar to esmu ieguvis tādu uztveres spēku, kas man katrā gadījumā un stāvoklī jau iepriekš liek nojaust par draudošajām briesmām. Tā, piemēram, jūs mani ne par ko neievedīsit mājā, kas draud sabrukt. O, nē! Es esmu redzējis pietiekami daudz celtņu, lai pēc pirmā acu uzmetiena redzētu, kas tur labs un kas tur slikts. Tāpat arī jūs mani nepiespiestu medīt kopā ar neveikli, kas neprot apieties ar savu ieroci. Sākot ar Ccfalu, kas nogalināja savu sievu Prokrīdu, un beidzot ar reģentu, kas izšāva princim aci, cs šādus neveikļus esmu redzējis tiku tikām. Karā cs nakad neieņemtu vienu vai otru vietu, kā to darītu kurš katrs cits, pirms nebūšu vienā mirklī apsvēris visas draudošās taisnes un parabolas, kas krustojas šinī fokusā. Jūs varbūt iebildīsit, ka nav iespējams paredzēt nomaldījušās lodes gaitu. Uz to es jums varu atbildēt, ka nekādi nav attaisnojams, ja cilvēks, kas ir izvairījies no miljoniem ložu, beidzot krīt par upuri kādai noklīdušai lodei. Mani kungi, nekratiet tik neticīgi galvas, jo cs pats esmu teiktā dzīvs pierādījums. Es nesaku, ka esmu nemirstīgs, cs tikai apgalvoju, ka zinu to, ko citi nezina, bet tas nozīmē izvairīties no draudošas gadījuma nāves. Tā, piemēram, ne par kādu naudu cs nepaliktu vienatnē, kaut tikai ceturtdaļu stundas, ar monsicur Delonē, kas šai brīdī domā, ka, ja tam izdotos ieslodzīt mani vienā no viņa Bastīlijas akmens maisiem, viņš ar badu pārbaudītu manu nemirstību. Tāpat arī es nepaliktu kopā ar monsicur Kondorsē, jo viņš pašreiz prāto ieliet manā glāzē tā gredzena saturu, kas viņam ir uz kreisās rokas rādāmā pirksta, bet šis saturs ir inde. Viņiem nav nekāda ļaunprātīga nolūka, tā ir vienkārši tikai zinātniska ziņkāre, lai vienkārši varētu pārliecināties, vai cs miršu.

Abas Kaliostro pieminētās personas negribot sakustējās.

— Atzīstieties gluži vaļsirdīgi, monsicur Delonē, mums še nav nekāda tiesas sēde, bez tam ari neīstenots nodoms netiek sodīts. Un jūs, monsicur Kondorsē, sakiet, vai jūsu gredzenā atrodas inde, ko jūs man labprāt būtu ļāvis nogaršot par godu jūsu mīļajai — zinātnei?

— Goda vārds! — pietvīcis iesmējās Delonē, — man jāatzīst, ka jums ir taisnība, monsicur grāf, tas bija muļķīgi. Un šī muļķība man ienāca prātā tieši tai brīdī, kad jūs atklājāt manas domas.

— Es nebūšu mazāk vaļsirdīgs kā monsicur Delonē, — teica Kondorsē. — Patiesi, cs iedomājos, ka, ja jūs nogaršotu to, kas atrodas manā gredzenā, es par jūsu nemirstību nedotu vairs ne plika graša.

Visapkārt galdam bija dzirdami izbrīnās saucieni.

Šī atzīšanās gan nepierādīja grāfa Kaliostro nemirstību, bet viņa atjautu.

— Tagad jūs paši redzat, — mierīgi turpināja Kaliostro, — ka es esmu uzminējis, un, lūk, tāpat tas ir ar visu, kas notiks. Dzīves pieredze man ir devusi spējas vienā acu uzmetienā noteikt to cilvēku pagātni un nākotni, ar kuriem cs saejos.

Šai ziņā manas spējas ir tik asas, ka pārvalda pat nedzīvo matēriju un dzīvniekus. Kāpjot karietē, es jau no zirgu izskata redzu, ka tic sāks skriet, un no kučiera sejas nolasu, ka viņš mani apgāzīs, vai tam notiks kāda cita klizma. Sēstoties kuģī, cs redzu, ka tā kapteinis ir vai nu nejēga, vai stūrgalvis, un vajadzības gadījumā namācēs vai arī negribēs kuģi pienācīgi vadīt. Tādos gadījumos cs atsakos tiklab no zirgiem, kā arī no kuģa. Es nenoliedzu gadījumu, cs to paralizēju. Tai vietā, lai to pieņemtu simtprocentīgi, kā parasti dara citi ļaudis, es atņemu tam deviņdesmit deviņus procentus no tā nejaušības un atlikumu neņemu vērā. To, lūk, man ir mācījusi mana trīstūkstoš gadu ilgā dzīve.

— Nu tad, manu mīļo praviet, — teica Laperūzs, kamēr visapkārt skanēja gan sajūsmas, gan arī vilšanās saucieni, — jums vajadzētu doties man līdzi, kad mēs tagad kāpsim kuģos, lai uzsāktu ceļojumu apkārt pasaulei. Ar to jūs man izdarītu sevišķu pakalpojumu.

Kaliostro neatbildēja.

— Monsicur maršal, — smiedamies turpināja jūrasbraucējs, - tā kā grāfs monsicur Kaliostro negrib šķirties no tik jautras kompānijas, kas arī labi saprotams, tad atļaujiet to darīt man. Piedodiet, monsicur Hāgas grāf, piedodiet, kundze, bet, lūk, pulkstenis jau sit septiņi, bet esmu apsolījis karalim pulkstens septiņos ar ceturksni sēsties karietē. Un nu, tā kā monsicur grāfs Kaliostro nevēlas redzēt manas abas flotes, tad vismaz lai viņš pasaka, kas man gadīsies pa ceļam no Versaļas līdz Brestai. No Brcstas līdz pat polam cs gan tikšu galā, tā ir mana darīšana. Bet, velns lai parauj! No Versaļas līdz Brestai man ir vajadzīgs padoms.

Kaliostro vēlreiz paskatījās uz Laperūzu, bet viņa skatienā bija tik daudz maiguma un skumju, ka visi klātesošie jutās pārsteigti. Vienīgi

vecais jūras vilks no visa tā nekā nemanīja. Viņš atvadījās no saviem galda biedriem. Sulainis palīdzēja viņam uzģērbt siltu zvērādas kažoku un Dibarī kundze iebāza viņam ķešā dažas pudeles vislabākā liķiera, kas tik labi noder ceļotājam. Bet par ko pats ceļotājs parasti nedomā, kamēr beidzot garajās naktīs, braucot ledainos vējos, tās viņam silti liek atcerēties tālos draugus.

— Nu, ko tur tik daudz, pavaicāsim gaišreģim, — smējās Laperūzs, — viņš taču sola jums vēl divdesmit gadu. Vai ne tā, monsieur Kaliostro? Ak, grāf, kāpēc jūs man agrāk nekā neteicāt par jūsu dievišķajiem pilieniem? Lai tas maksātu, ko maksādams, es būtu licis iekraut veselu tonnu kuģī „L'Astrolabe." Tāds, kungi, ir mana kuģa nosaukums. Kundze, atļaujiet vēlreiz noskūpstīt jūsu daiļo roku, kādu cs līdz manai pārbraukšanai droši vien vairs neredzēšu. Uz redzēšanos!

Un viņš izgāja.

Kaliostro vēl arvien klusēja, it kā paredzēdams nelaimi.

Kapteiņa soļi vēl dobji izskanēja uz kāpnēm, tad pagalmā atskanēja viņa jautrā balss, kad tas atvadījās no ļaudīm, kas bija sapulcējušies, lai redzētu viņu aizbraucam.

Tad zirgi sapurināja savas zvārgulīšiem greznotās galvas, karietes durvis ar spalgu troksni aizcirtās un riteņi aizdārdēja pa bruģi.

Laperūzs spēra pirmo soli tajā noslēpumainajā ceļojumā, no kura viņam vairs nebija lemts atgriezties.

Visi klausījās.

Kad nekas vairs nebija dzirdams, visu skatieni kā pēc burvja mājiena pievērsās grāfam Kaliostro.

Viņa vaibsti šinī brīdi izstaroja tādu apgarotības mirdzumu, ka visi nodrebēja.