Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

Šis savādais klusums ilga dažas minūtes.

Pirmais to pārtrauca Hāgas grāfs.

— Kāpēc jūs, monsicur, viņam nekā neatbildējāt?

Šis jautājums izteica visu klātesošo domas.

Kaliostro nodrebēja, it kā šie vārdi būtu uzmodinājuši viņu no transa.

— Tāpēc, ka man viņam būtu vajadzējis teikt: „Monsieur Laperūz, hercogam Rišeljē taisnība, ka viņš jums nesaka — uz redzēšanos, bet gan — ardievu!"

— Velns lai parauj, monsicur Kaliostro, vai jūs to sakāt par Lapc- rūzu?! — iesaucās hercogs nobālēdams.

— O, esat bez rūpēm, maršal, — žigli atteica Kaliostro, — ļaunā redzēšana neattiecas uz jums.

— Bet kas tad notiks ar šo Lapcrūzu, kas solīja skūpstīt manu roku? — iesaucās Dibarī.

— Viņš, kundze, ne tik vien vairs neskūpstīs jūsu roku, bet ari nekad vairs neredzēs tos, no kuriem viņš šovakar atvadījās, — teica Kaliostro, uzmanīgi vērdamies savā glāzē, kas bija pilna ar ūdeni un novietota tā, ka tajā izveidojās pienbalti gaišāki slāņi, ko ieslīpi šķērsoja apkārtējo priekšmetu ēnas.

No visām pusēm atskanēja izbrīnās saucieni.

Sarunas pašreiz bija kļuvušas tik dzīvas, ka ar katru minūti interese pieauga. Redzot, ar kādu svinīgu nopietnību un pat bažām klātesošie gan ar skatieniem, gan ar balsi griezās pie Kaliostro ar saviem jautājumiem, varēja domāt, ka viņi saņem kāda antīka orākula nemaldīgos pareģojumus.

Tad, dodams zīmi, ar visu piekrišanu piecēlās Favrs un uz pirkstgaliem devās palūkoties priekšistabā, vai kāds no kalpotājiem viņus nenoklausās.

Bet, kā mēs jau teicām, monsicur Rišeljē namā bija priekšzīmīga kārtība un monsicur Favrs sastapa priekšistabā tikai kādu vecu kam­barsulaini, kas pašaizliedzīgi, kā sargs atbildīgā postenī, sargāja parādes durvju ieeju svinīgajā deserta stundā.

Favrs atgriezās savā vietā, pamādams pārējiem galda biedriem, ka viņi ir vieni.

— Tādā gadījumā, — tcica Dibarī, pareizi sapratusi Favra mājienu, — pastāstiet mums, kāds liktens sagaida šo Lapcrūzu.

Kaliostro pakratīja galvu.

— Pastāstiet, pastāstiet, monsicur Kaliostro! — sauca vīrieši.

— Jā, jā, mēs ļoti lūdzam.

— Nu, labi, kā jau viņš pats teica, monsicur Laperūzs dodas braucienā ap zemeslodi, lai turpinātu Kuka ceļojumus, bet nabaga nelaimīgais Kuks, kā jūs paši zināt, tika nogalināts Sendviču salās.*

— Jā, jā, mēs to zinām! — apstiprināja gan saucieni, gan galvas mājieni.

— Viss liecina par pasākuma laimīgu izdošanos. Monsicur Laperūzs ir lielisks jūrnieks; bez tam vēl karalis Ludviķis XVI ir skaidri norādījis viņam ceļu.

— Jā, — pārtrauca to Hāgas grāfs. — Vai nav tiesa, monsicur Kondorsē, Francijas karalis ir labs ģeogrāfs?

— Labāks nekā karalim tas būtu vajadzīgs. Karaļiem vajadzētu pazīt visu tikai tā no virspuses. Tad viņi vieglāk vadāmi tiem cilvēkiem, kas pazīst dziļumus.

— Monsicur marķīz, — smaidīdams piezīmēja Hāgas grāfs, — tā ir laba mācība.

Kondorsē pietvīka.

— Ak nē, grāfa kungs, — viņš tcica, — tā ir tik vienkāršu vārdu spēle un filozofisks vispārinājums.

Tagad — Havaju salas

— Tātad viņš dodas ccjā? — iejaucās Dibarī, gribēdama nepieļaut jebkuru mēģinājumu pārtraukt sarunu par galveno tematu.

— Tātad viņš dodas ccļā, — atkārtoja Kaliostro. — Kaut gan jūs viņu redzējāt ļoti steidzamies, izbraukšana tomēr nenotiks tik drīz. Es redzu viņu pārāk ilgi aizkavējamies Brcstā.

— Žēl, — noteica Kondorsē. — Pašreiz ir īstais laiks, varbūt jau pat mazliet par vēlu, februāris vai marts būtu bijis izdevīgāks.

— Ak, novēliet viņam šos trīs mēnešus, monsicur Kondorsē, vismaz šai laikā viņš dzīvo, dzīvo un cer.

— Man šķiet, viņam ir labi izmeklēts virsnieku sastāvs? — Rišeljē vaicāja.

— Jā, — atbildēja Kaliostro, — otru kuģi komandē kāds izcils virsnieks. Es viņu redzu, viņš vēl ir jauns, uzņēmīgs un nelaimīgi pārdrošs.

— Kāpēc nelaimīgi?

— Nu, lūk, cs meklēju šo mūsu draugu gadu vēlāk un viņa vairs neredzu, — teica Kaliostro, uztraukts lūkodamies savā glāzē. — Vai kāds no jums nav monsicur Langlē pazina vai radinieks?

— Nē.

— Un neviens vinu nepazīst?

— Nē.

— Labi. Viņš mirs pirmais, es viņa vairs neredzu.

Visapkārt atskanēja murmināšana, kura pauda pārsteigumu un bailes.

— Bet viņš… viņš… Laperūzs? — vairākas balsis čukstēja.

— Viņš brauc, piestāj krastā, kāpj atkal kuģī. Gadu, divus gadus, viss iet labi. No vina saņem zinas.* Un tad…

— Un tad?'

— Paiet gadi.

— Un beidzot?

— Beidzot… okeāns trako, debesis apmākušās. Šur un tur redzami nezināmi krasti, rijīgi kā grieķu arhipelāga nezvēri. Viņi uzglūn kuģim, kas, straumes nests, krēslā maldās starp zemūdens klintīm. Beidzot vētra, kas mazāk bīstama nekā krasts, tad maldinošās ugunis. Ak, Laperūz, Lapcrūz! Ja tu varētu mani uzklausīt, es tev teiktu: „Tu brauc kā Kristofers Kolumbs, lai atrastu jaunas pasaules, bet , Laperūz, sargies no nezināmām salām!"

Viņš apklusa.

Un kamēr Kaliostro pēdējie vārdi vēl izskanēja gaisā, visi klātesošie juta sev pārskrienam aukstus drebuļus.

Pēdējās ziņas par Laperūza braucienu pārveda leitnants Leseps, kurš vienīgais no visas ekspedīcijas ļaudīm palika dzīvs.

— Bet kāpēc gan viņam to nepateikt! — iesaucās Hāgas grāfs, uz kuru šis cilvēks, kas tā prata pakļaut sev citu sirdis un prātus, bija atstājis ne mazāku iespaidu kā uz pārējiem.

— Jā, jā, — tcica Dibarī kundze, — kāpēc gan mēs, nevarētu sūtīt ziņnesi, lai viņu atgrieztu? Tāda cilvēka kā Laperūzs dzīvība, maršal, ir kurjera pūļu vērta.

Maršals saprata un piepacēlās, lai pazvanītu.

Šai brīdī Kaliostro izstiepa roku. Maršals atkal atslīga savā krēslā.

— Ak, vai, — tcica Kaliostro, — katrs brīdinājums būtu gluži veltīgs: cilvēks, kas paredz likteni, to nevar novērst. Ja Laperūzs būtu dzirdējis manus vārdus, viņš smietos tāpat, kā Priama dēli smējās par Kasandras pareģojumu. Bet ko nu par to runāt, jūs jau paši, monsieur Hāgas grāf, smejaties, un to pašu dara visa sabiedrība. Ak, neizliecieties, monsieur Favr, es nekad vēl neesmu atradis ticīgu auditoriju!

— O, mēs jums ticam! — iesaucās Dibarī un maršals Rišeljē.

— Es ticu, — nomurmināja Tavernī.

— Es arī, — pieklājīgi tcica Hāgas grāfs.

— Jā, — atbildēja Kaliostro, — jūs ticat, tāpēc ka runa ir par Laperūzu, bet tiklīdz mēs runātu par jums, jūs vairs neticētu.

— O!

— Es par to esmu pārliecināts.

— Es atzīstu, ka ticētu tikai tad, ja monsieur Kaliostro būtu teicis Laperūzam: «Sargieties no svešiem krastiem!" Tad viņš to arī būtu darījis un tas jau pavairotu viņa izredzes.

— Bet es jums, monsieur grāf, apgalvoju gluži pretējo: ja viņš būtu man noticējis, jūs paši redzat, cik mans atklājums būtu bijis tam mocošs. Briesmu brīdī, redzot savā priekšā nezināmus krastus, kas tam var kļūt liktenīgi, nelaimīgais, iedomādamies par manu pravietojumu, būtu izjutis tuvojamies liktenīgo un nenovēršamo nāvi, no kuras tam nekādi vairs nav iespējams izbēgt. Tās vairs nebūtu vienreizējas, bet gan tūkstoškārtīgas nāves mokas, ko viņš tādā gadījumā pārciestu, ja maldīšanās neziņā, kad visur valda izmisums, nozīmē tūkstoškārt mirt. Padomājiet tik, ja es viņam atņemtu cerību, bet tā ir vēl pēdējais mierinājums, ko nelaimīgais saglabā pat vēl zem bendes cirvja, kad jau viņš jūt zem tērauda asmens plūstam savas asinis. Dzīvība zūd, bet cilvēks vēl cer.