Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

— Un man? — jautāja Delonē.

— No Bastīlijas ieņemšanas.

— O, tad es esmu pilnīgi drošs.

Un viņš aizgāja smiedamies.

— Bet nu ir mana kārta, monsicur, — teica grāfiene Dibarī apjukusi.

— Jūs, daiļā grāfien, vairieties no Ludviķa XV laukuma.

— Tiešām! — iesaucās Dibarī. — Es jau viendien tur apmaldījos. Tas bija nepatīkams stāvoklis. Es todien biju galīgi pazaudējusi galvu.

— Nu, redzat, grāfien, bet ja jūs vēlreiz to pazaudēsit, jūs viņu vairs neatradīsit.

Dibarī kundze iekliedzās un steigšus aizbēga, lai piebiedrotos pārējiem viesiem salonā.

Kaliostro gribēja viņai sekot.

— Vienu mirklīti, — aizturēja viņu Rišeljē. — Vēl esam atlikuši Tavernī un es, kuriem, cienījamo mag, jūs vēl nekā neesat teicis.

— Monsieur, Tavernī mani lūdza viņam nekā neteikt un jūs, monsieur maršal, man nekā neesat prasījis.

— Es jums lūdzu to vēlreiz, — teica Tavernī, rokas saņēmis.

— Bet, lai pierādītu mums sava ģēnija spēku, vai jūs nevarētu mums pateikt kādu lietu, ko zinām tikai mēs abi.

— Un kas tā būtu? — jautāja Kaliostro smaidīdams.

— Nu, lūk, ko šis lāga Tavernī dara Vcrsaļā, ja viņš it mierīgi varētu dzīvot savā skaistajā muižiņā — Mezonrūžā, ko karalis pirms trim gadiem viņam nopirka.

— Tā lieta, monsieur maršal, ir pavisam vienkārša, — atbildēja Kaliostro. Pirms desmit gadiem monsicur gribēja nodot karalim Ludviķim XV savu meitu, Andrē jaunkundzi, bet viņam tas neizdevās.

— Hm! — norūca Tavernī.

— Tagad monsicur grib ieteikt karalienei Marijai Antuanetei savu dēlu Filipu Tavernī. Paprasiet viņam, vai es meloju.

— Goda vārds! — drebēdams iesaucās Tavernī, — lai mani velns parautu, ja šis cilvēks nav burvis.

— Cst, cst! — pamāja viņam maršals, — vecais draugs, nerunājiet tik familiāri ar velnu.

— Briesmīgi, tas ir briesmīgi, — murmināja Tavernī.

Viņš pagriezās, lai vēlreiz izlūgtos no Kaliostro klusuciešanu, bet viņš jau bija pazudis.

— Iesim, Tavernī, salonā, — tcica maršals, — citādi viņi padzers kafiju bez mums, vai arī mums tā būs jādzer auksta, un tas ir vēl sliktāk.

Abi devās uz salonu.

Bet salons bija tukšs: nevienam no viesiem nebija bijis dūšas vēlreiz skatīties vaigā briesmīgajam pareģim.

Lielajos lukturos dega sveces, traukā kūpēja verdoša kafija un kamīnā kurējās uguns.

Pēc visa tā nu vairs nebija nekādas vajadzības.

— Nudien, vecais draugs, liekas, ka šoreiz mums būs jādzer kafija divatā… Paskat', kur tad, pie joda, tu esi palicis?!

Rišeljē skatījās visapkārt, bet mazais večuks bija aizlaidies līdz ar visiem citiem.

— Nu, vienalga, — nomurmināja maršals smīnēdamsa, kā Voltēru romānu varonis, vienlaikus priecīgi saberzēdams baltās, izkaltušās rokas, kuru pirksti bija sētin nosēti ar gredzeniem, — toties esmu vienīgais, kas mirs savā gultā. Tā, lūk, — savā gultā! Es ticu jums, grāf Kaliostro. Savā gultā un, iespējams, ne tik drīz. Ei! Kambarsulaini pie manis! Un pilienus arī!

.

1784. gada ziemu, šo briesmoni, kas aprija sesto daļu no visiem Francijas iedzīvotājiem, ieslēgti siltajā, ērtajā Rišeljē ēdamzālē, mēs nemanījām, kaut gan tā plosījās aiz vārtiem.

Mazliet sarmas uz logu rūtīm ir tikai dabas rota,' kas papildina cilvēku greznību. Bagātnieks, kas ģērbies siltā kažokā vai atzvēlies savā karietē, vai ari savā siltajā siltajā dzīvoklī, vēl ietinies mīkstās plīša vai vates segās, redz, ka ziemai ir savi dimanti, pūderis un sidrabotas uzšuves. Bagātnieks caur savu logu stikliem redz sarmas mirdzumā dabas krāšņumu un laika grozības ir viņam tikai dekorāciju pārmaiņa, ko vada lielais un mūžīgais meistars — Dievs.

Un patiesi, kam nesalst, tas var apbrīnot kailos kokus un saskatīt daiļumu tukšos, sniega segā dusošos laukus.

Tas, kura nāsis kairina lieliski pagatavoto pusdienu smarža, var šad un tad pa vaļējo logu ieelpot aso ziemeļvēja svaigumu un mitrlcdaino sniega dzedrumu, kas atsvaidzina viņa domu rosību.

Tas, kurš pēc labsajūtā nodzīvotas dienas, ko miljoni viņa līdzpilsoņu pavadījuši mokās un grūtībās, un kurš vakarā apguļas zem baldahīna siltā un smalkiem palagiem klātā gultā, tas līdzīgi egoistam, par kuru runā Lukrēcijs un kuru ir padarījis nemirstīgs Voltērs, var teikt, ka viss iet labi šinī pasaulē, kas ir labākā no visām varbūtējām pasaulēm.

Bet tas, kam salst, neredz nekā no visas šīs krāšņās dabas, kas ir tikpat bagāta gan savā baltajā, gan savā zaļajā rotā.

Tas, kurš ir izsalcis, meklē zemi un bēg no debesīm, no šīm debesīm, kurā nav saules un silta smaida nelaimīgajiem.

Un tā, lūk, šai laikā, kad sākās mūsu stāsts, tas ir aprīļa mēneša vidū, Parīzē vien badā un aukstumā nīka trīssimt tūkstoši cilvēku. Šinī Parīzē, kur bija vairāk bagātnieku nekā jebkurā citā pilsētā, nekas nebija ticis darīts, lai neļautu nelaimīgajiem nomirt badā un aukstumā.

Šais četros mēnešos nežēlīgās debesis sadzina ļaudis no ciemiem pilsētā, kā parasti dzen vilkus no meža uz ciemiem.

Trūka maizes un trūka malkas.

Trūka maizes tiem, kas bija pārcietuši aukstumu, jo nebija malkas, ar ko maizi cept.

Visus sagatavotos krājumus Parīze bija aprijusi vienā mēnesī. Pilsētas galva, kuram bija uzticēta pilsētas apgāde, izrādījās tuvredzīgs un aprobežots cilvēciņš, kas nezināja, kā no divu jūdžu tālās apkārtnes nogādāt pilsētā divsimt tūkstošus asu sacirstas malkas.

Kad sala, viņš atrunājās ar to, ka zirgi nevarot pavilkt pa noledojušo ceļu; kad bija atkusnis, ka atkal trūkstot zirgu un ratu! Labais un humānais Ludviķis XVI, kas vienmēr pirmais ievēroja savas tautas materiālās grūtības, kaut gan tās sociālie trūkumi viņam pagāja garām nepamanīti, iesāka ar to, ka atvēlēja divsimt tūkstošus livru pajūgu īrēšanai, bet vēlāk pavēlēja tos vienkārši rekvizēt.

Tomēr patēriņš joprojām pārsniedza piegādāto daudzumu. Sāka normēt iepirkumu. Nevienam nebija tiesības saņemt no publiskā malkas laukuma vairāk par vezumu, bet drīz vien tikai pusvezumu malkas. Tad pie malkas laukuma vārtiem izauga garas gaidītāju astes, tāpat kā vēlāk tās izauga pie visām maiznīcām. Karalis iztērēja visu savu kabatas naudu nabagu dāvanām.

Viņš izlaida aizņēmumu par trim miljoniem un izlietoja to, lai atvieglotu nelaimīgo stāvokli, deklarēdams, ka bada un aukstuma priekšā ir jāaizmirst visas pārējās vajadzības.

Karaliene savukārt no saviem ietaupījumiem ziedoja piecsimt luidoru. Klosteri tika pārvērsti par patversmēm; pēc karalisko uzraugu pavēles bija jāatver slimnīcu, publisko celtņu un katra nama vārti, tāpat kā to darīja karaļpilī, lai nelaimīgie ļaudis varētu iekļūt pagalmos un sildīties pie lielajiem ugunskuriem.

Šādā kārtā cerēja izvilkt līdz pavasara atkušņiem.

Bet debesis bija nepielūdzamas! Katru vakaru pie debesīm iedegās vara sarkana komēta, kuras zvaigzne spīdēja salta un spokaina kā nāves laterna, un nakts sals pārvērta cietos ledus kristālos blāvo sniega masu, ko pusdienas saule bija drusku atkausējusi.

Pa dienu tūkstošiem strādnieku ar kapļiem un lāpstām rokā krāva sniega un ledus gabalus gar namu sienām. Šīs blāvās, slapjās grēdas līdz pusei aizsprostoja jau tā pārāk šaurās ielas. Smago kariešu slīdošie riteņi, ik uz soļa streipuļojošie un klūpošie zirgi lika gājējiem uz šīm ledus barikādēm meklēt glābiņu no trejādām briesmām — triecieniem, belzieniem un sabraukšanas.