Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

Šais otrās kamanās sēdēja divas sievietes, tik cieši satinušās kažokos, ka viņu sejas nemaz nebija redzamas. Jāpiebilst, ka būtu bijis pat grūti noteikt šo personu dzimumu, ja augstās frizūras, virs kurām šūpojās nelielo cepurīšu spalvu garnitūras, neliecinātu, ka sēdētājas ir dāmas.

No šīs frizūras lieliskās celtnes, ko saturēja vesels režģis pīnīšu, lenšu un mežģīņu, pa laikam nobira balts pūdera mākonis, kā vējš ziemā nobirdina no zariem sarmas kristālus.

Abas dāmas, sēdēdamas viena otrai līdzās tik cieši, cik vien sēdeklis to atļāva, sarunājās, nepievērsdamas nekādu vērību daudzajiem skatītājiem, kas viņās nolūkojās.

Bet mēs aizmirsām piebilst, ka, uz mazu brīdi pieturējušas, viņas no jauna turpināja savu ccļu.

Viena no viņām, lielāka augumā un cienīgāka pēc izskata, bija piespiedusi pie lūpām izrakstītu batista mutautiņu un, neskatoties uz ledaino vēju, kas pūta pretī ātri slīdošajām kamanām, turēja stingri savu augsti pacelto galvu. Scntkruādantēnas baznīcas pulkstenis nosita pieci un pār Parīzi sāka nolaisties nakts, turklāt vēl salta nakts.

Šai brīdī pajūgi jau gandrīz bija sasnieguši Sentdenī vārtus.

Dāma, kas otrā pajūgā turēja pie lūpām mutautiņu, pamāja priekšējiem braucējiem, kas, paskubinājuši savu melni, tūdaļ attālinājās no viņiem sekojošajām kamanām. Tad tā pati dāma pagriezās atpakaļ, kur brauca divi pārējie pajūgi, ko vadīja vienkārši ģērbies kučieris, un arī tie abi, paklausīdami viņiem zināmam mājienam, nogriezās un pazuda Sentdenī ielā.

Pirmās kamanas ar abiem braucējiem, kā mēs jau teicām, bija aizbraukušas tālu priekšā sievietēm un beidzot pazuda vakara krēslā, kas sabiezēja ap Bastīlijas kolosālo masīvu.

Otras kamanas, nobraukušas līdz Menilmontānas bulvārim, apstājās. Šai pusē gājēji, it īpaši krēslai iestājoties, bija reti, jo, kopš ziema bija

uzasinājusi zobus tiem trim vai četriem tūkstošiem klaidoņu un ubagu, kas pamazām bija pārvērtušies zagļos un laupītājos, šajos nomaļajos Parīzes iecirkņos neviens pilsonis neriskēja staigāt bez laternas vai bruņotas pavadības.

Tā pati dāma, kas jau līdz šim bija uzstājusies kā rīkotāja, ar pirkstu aizskāra kučiera plecu.

— Vēber, — viņa tcica, — cik daudz laika jums vajadzīgs, lai nogādātu kabrioletu zināmā vietā?

— Vai kundz nems kapriolet? — jautāja kučieris raksturīgā vācu akcentā.

— Jā, es gribu braukt pa ielām, lai redzētu ugunskurus. Tā kā ielas ir vēl dubļainākas nekā bulvāri, tad ar kamanām pa tām būtu slikta braukšana. Bez tam man ir mazliet vēsi. Droši vien arī jums, mīļā? — viņa jautāja savai ceļabiedrei.

— Jā, kundze, — tā atbildēja.

— Tātad jūs dzirdat, Vēber? Zināmā vietā ar kabrioletu.

— Lab, kundz, — tas atbildēja.

— Cik ilgs laiks jums ir vajadzīgs?

— Pusstund.

— Labi, paskatieties, mīļā, jūsu pulkstenī!

Jaunākā parakņājās savā somiņā un uzmanīgi palūkojās pulkstenī, jo, kā mēs jau minējām, sāka satumst.

— Bez piecpadsmit minūtēm seši, — viņa teica.

— Tātad bez piecpadsmit minūtēm septiņos, Vēber.

Un to teikusi, viņa viegli izlēca no kamanām, pasniedza roku savai ceļabiedrei un abas devās projām, kamēr kučieris godeienīgā izmisumā noplātīja rokas.

— Pārgalvīb', ach mein Gott, kād' pārgalvīb', — viņš nomurmināja pietiekami skaļi, lai viņa kundze to dzirdētu.

Abas jaunās sievietes iesmējās un, ietinušās savos kažokos, kuru apkakles sniedzās līdz ausīm, tās pārgāja pāri bulvārim, priecādamās, ka sniegs gurkst zem viņu silti oderētajām kurpēm.

— Andrē, jums ir labas acis, — tcica vecākā, kurai tomēr nevarēja būt vairāk par trīsdesmit vai trīsdesmit diviem gadiem, — pamēģiniet izlasīt uz stūra ielas nosaukumu.

— Šī, kundze, ir Kāpostu tilta iela, — atbildēja jaunākā.

— Kas tā par ielu, Kāpostu tilta iela? Ak, Dievs, mēs esam apmaldījušās! Kāpostu tilta iela! Man taču teica otrā pa kreisi. Bet jūs, Andrē, jūtat, cik še patīkami smaržo pēc ceptas maizes?

— Tas nav nekāds brīnums, — atbildēja otra, — mēs esam nostājušās pie kādas maiznīcas durvīm.

— Labi, tad paprasīsim, kur ir Sentkloda iela.

Un runātāja jau paspēra soli uz maiznīcas pusi.

— Ak, kundze, atļaujiet man! — iesaucās otra sieviete.

— Sentkloda iela, skaistulītes, — ierunājās kāda jautra balss, — jūs gribat zināt, kur ir Sentkloda iela?

Abas sievietes strauji apgriezās, lai redzētu runātāju, un ieraudzīja pie maiznīcas vārtiem atspiedušos puisi, kas tinās savā kamzolī, bet viņa kājas un krūtis par spīti ledainajam aukstumam bija kailas.

— Ak, Dievs, pliks cilvēks! — iesaucās jaunākā. — Vai tad mēs esam Āfrikā?

Un, paspērusi soli atpakaļ, viņa paslēpās aiz savas draudzenes.

— Jūs meklējat Sentkloda ielu? — turpināja maizniekzellis, pavisam nesaprazdams jaunākās dāmas baiļu žestu, jo, pieradis pie sava kostīma, viņš nespēja pat iedomāties, ka tas varētu būt iemesls šādai centrbēdzes kustībai.

— Jā gan, mīļais draugs, Sentkloda ielu, — atbildēja vecākā, ar pūlēm valdīdama smieklus.

— O, to nav grūti atrast, es jums parādīšu, — turpināja jautrais, miltiem aplipušais zēns, un, savienodams vārdus ar darbiem, sāka cilāt savas vājās, garās kājas, uz kurām kūļājās divas tupeles — platas kā laivas.

— Ak nē, nav vajadzīgs! — iesaucās vecākā dāma, kas, jādomā, daudz nebaidījās no tā, ka viņu kāds varētu ieraudzīt kopā ar šādu pavadoni, — norādiet mums tikai, uz kuru pusi meklējama iela, un mēs pašas to pēc jūsu norādījuma atradīsim.

— Pirmā iela pa labi, kundze, — atbildēja puisis, kautri atkāpdamies.

— Paldies, — reizē iesaucās abas sievietes. Un viņas teciņus devās norādītajā virzienā, aizsegdamas ar uzroci savas smejošās sejas.

Dzīvoklis, kurš, kā mēs ceram, ir palicis mūsu lasītāju atmiņā, jo mēs ceram, ka viņš jau pazīst Sentkloda ielu, kas austrumos iziet uz bulvāri, bet rietumos uz Svētā Ludviķa ielu. Un patiesi, viņš jau ir sastapies ar vairākām personām, kas šinī stāstā jau ir spēlējušas vai arī vēl spēlēs kādu lomu, ja pieskarsimies tam laikam, kad šinī ielā dzīvoja lielais fiziķis Žozefs Balzāmo ar savu Sibillu Lorenču un savu skolotāju — Altotasu.

1784. gadā, tāpat kā 1770. gadā, kad mēs turp mūsu lasītājus aizvedām pirmo reizi, Sentkloda iela bija kārtīga iela, tiesa gan — mazliet patumša,

bet tomēr jauka ieliņa, gan vēl maz apbūvēta, reti apdzīvota un vispār maz pazīstama. Bet tai bija svētā vārds un parasto Purva ielu raksturs. Un kā tāda savās trijās vai četrās mājās, kas uz šīs ielas atradās, tā deva patvērumu daudziem nabadzīgiem rantjē, daudziem tirgotājiem un daudziem pilnīgiem nabagiem, kurus draudžu pārvalde bija pavisam aizmirsusi.

Bez šīm trim vai četrām mājām bulvāra stūrī vēl pacēlās diezgan izskatīgs nams, ar kuru Sentkloda iela būtu varējusi lepoties, kā ar savu lepnāko celtni. Bet šī ēka, kuras augstie logi pāri mūra sētai svētku dienās ar savu lustru un sienas lampu sveču mirdzas atspulgu būtu varējuši apgaismot visu ielu, šī ēka bija visdrūmākā un visklusākā visā Sentkloda ielā.

Tās durvis nekad netika atvērtas, logu palodzes bija aizsegtas ar ādas spilveniem un uz logu rāmjiem un slēģu virām bija nogulusi tāda putekļu kārta, kuras vecumu fiziķi un ģeologi būtu mērojuši vismaz ar gadu desmitiem.