Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

Drīz vien sniega un ledus kaudzes pieņēma tādus apmērus, ka veikali vairs nebija redzami un visas ejas galīgi aizsprostotas. Vajadzēja tās aizvākt, bet šim darbam trūka spēka un vajadzīgo transportlīdzekļu.

Parīze atzina sevi par uzvarētu un ļāva ziemai pilnu vaļu. Tā pagāja decembris, janvāris, februāris un marts. Dažreiz divu vai trīs dienu ilgs atkusnis pārvērta par jūru visu Parīzi, kurā nebija vairs ne noteku, ne krituma. Šādā laikā pa dažām ielām citādi nevarēja tikt cauri kā tikai peldus. Tajās gāja bojā un noslīka daudz zirgu. Karietes neriskēja pa tām braukt, jo tur būtu peldējušas kā tvaikoņi.

Joprojām uzticīga savam raksturam, Parīze apdziedāja nāvi no atkušņa tāpat, kā viņa bija apdziedājuši bada nāvi. Rindām ļaudis gāja uz tirgu skatīties, kā zivju pārdevējas ar zābakos ielaistām biksēm un līdz joslas vietai atrotīliem brunčiem, gaiņāja zābakotos uzpircējus. Smiedamies un žestikulēdami šie ļaudis mīcījās pa purvu, kas bija viņu darba lauks. Bet tā kā atkušņi drīz pārgāja un tiem sekoja vēl asāks un niknāks sals un vakarējie ezeri rīt jau pārvērtās par slidenu kristālu, tad karietes drīz vien atvietoja kamanas, ko pa spoguļgludajām ielām vilka asi kalti zirgi vai stūma slidotāji. Ar vairāk pēdu biezu ledu pārklātā Sēna bija kļuvusi par sapulcēšanās vietu visādiem vaļas ļaudīm, kas tur, piekopdami ledus sportu, vingrinājās slidošanā, braukšanā ar kamaniņām un citās spēlēs, kamēr beidzot viņi kustoties dabūja siltumu kaulos, bet kad nokusušiem tiem vajadzēja mazliet atpūsties, viņi skrēja pie tuvākā ugunskura, lai sviedri uz viņu ādas nepārvērstos ledus garozā.

Bija paredzams, ka tai brīdī, kad ūdens ceļi tiks pārtraukti un zemes ceļi būs kļuvuši nelietojami, pilsētā vairs nepienāks pārtika, tad Parīze, šis milzīgais ķermenis, nonīks barības trūkumā, tāpat kā milzīgie Ziemeļjūras nezvēri, kas, iztukšodami savus medību rajonus, ir palikuši ieslēgti polārajos ledos, kur tie mirst bada nespēkā, kaut gan tie, tāpat kā viņu ēsma — mazākās zivis, būtu varējuši izspraukties caur ledāju spraugām un nokļūt mērenāko joslu auglīgākajos ūdeņos.

Šajā kritiskajā brīdī karalis sasauca savus padomniekus uz apspriedi. Tajā tika nolemts izsūtīt no Parīzes, tas ir, lūgt atgriezties savās provincēs visus bīskapus un abatus, bagātāko galvaspilsētas garīdzniecību, tāpat arī provinču pārvaldniekus un intendantus, kas bija izvēlējušies Parīzi par savu dzīvesvietu, un beidzot tiesnešus, kam labāk patika uzturēties sabiedrībā un apmeklēt Operu, nekā sēdēt savā, karaliskajām lilijām rotātajā tiesneša krēslā.

Patiesi, visi šie ļaudis savos ērtajos dzīvokļos patērēja daudz malkas un viņu virtuvju vajadzībām nācās piegādāt veselus kalnus pārtikas.

Bez tam vēl Parīzē bija sabraukusi visa provinces muižniecība, kas tika uzaicināta atgriezties savās pilīs. Bet pilsētas prefekts, monsicur Lenuārs, ziņoja karalim, ka visi šie ļaudis nekādā ziņā nav vainojami un tāpēc būs grūti pieprasīt viņu aizbraukšanu no Parīzes; ka, rēķinoties ar viņu pasīvo pretestību un ceļu slikto stāvokli, šī aizbraukšana noritēs ļoti gausi. Bez tam drīz var iestāties atkušņi, pirms no minētā rīkojuma būtu radies kāds taustāms labums. Pilsoņiem būtu vienīgi liekas neērtības un apgrūtinājumi.

Bet žēlsirdīgais karalis, kas bija iztukšojis visu savu kasi, un līdzjūtīgā karaliene, kas bija ziedojusi visus savus ietaupījumus, izpelnījās vissirsnīgāko tautas atzinību, un tā to izteica atjautīgā veidā, celdama pieminekļus, kas gan bija īslaicīgi, kā viss labais un ļaunais, un tā godināja Ludviķi XVI un karalienes žēlastību, ko tic bija parādījuši trūkum cietējiem. Kā senos laikos kareivji no iegūtajām trofejām cēla pieminekli vadonim, kas tos bija atsvabinājis no ienaidnieka, tā parīzieši kaujas laukā, kur tic cīnījās ar ziemu, cēla karalim un karalienei sniega un ledus obeliskus. Šai darbā piedalījās visi: strādnieks deva savas rokas, amatnieks — savu prasmi, mākslinieks — savu talantu, kamēr katrā lielākas ielas stūrī pacēlās slaidi, cieti un mākslinieciski veidoti obeliski. Tad atnāca kāds nabaga rakstnieks, ko karaliskā labdarība bija uzmeklējusi viņa jumtistabiņā, un kā savu artavu atnesa uzrakstu, ko bija diktējis nevis prāts, bet gan drīzāk viņa sirds.

Marta beigās iestājās atkusnis, bet grozīgs un pārejošs, ar sala starplaikiem, kas paildzināja parīziešu postu, bēdas un ciešanas, un saglabāja neskartus ledus monumentus.

Nekad vēl posts nebija bijis tik liels, kā šajā pēdējā laikā. īsie starplaiki, kad saule sūtīja savu dzīvinošo siltumu, lika vēl jo vairāk izjust dzedro nakšu stindzinošo saltumu. Lielās ledus kaudzes bija jau izkusušas un aiztecējušas uz Sēnu, kas izkāpa no saviem krastiem. Bet aprīļa pirmajās dienās uznāca ilgstošs sals un obeliski, kuriem saule jau bija izspiedusi nāves sviedrus, šie obeliski, pusizkusuši un deformēti, no jauna kļuva cieti un stabili. Bieza sniega kārta sedza krastmalas un bulvārus, kuros no jauna parādījās strauju rikšotāju vilktas kamanas. Bulvāros un krastmalās viņos vēl varēja noraudzīties ar patiku, bet ielās strauji auļojošās karietes un kabrioleti bija par šausmām visiem gājējiem, kas, nedzirdēdami to tuvošanos, ledus grēdu dēļ nevarēja no tiem laikā izvārīties un bieži vien, mēģinādami bēgt, paklupa zem ratu riteņiem.

Nedaudz dienās Parīze bija pilna ievainotu un mirstošu ļaužu. Te kāds, krītot uz glumā ledus, bija lauzis kāju, bet citam ar kabrioleta ilksi bija sadragātas krūtis, kad pajūgs, joņojot pa noledojušo ielu, vairs nebija varējis apturēt. Tagad policijai radās pietiekami daudz darba, lai pasargātu no riteņiem tos, kas bija paglābušies no bada, aukstuma un plūdu briesmām. Par nabadzīgo pilsoņu sabraukšanu bagātajiem uzlika naudas sodu. Tajos aristokrātijas valdīšanas laikos bija izstrādājusies pat sevišķa aristokrātiska maniere braukšanā: tā, piemēram, karaliskie prinči joņoja pilnos auļos bez brīdinājuma sauciena. Hercogi, pēri, muižniecība un Operas primadonnas laida pilnos rikšos. Mērenā riksī brauca prezidenti un baņķieri, bet zelta jaunatne savos kabrioletos brauca kā uz medībām: pakaļpusē stāvēja žokejs un, kad viņa kungs kādu gājēju bija aizķēris vai apgāzis, tas skaļi sauca: «Sargies!"

Un, lūk, šādos apstākļos, kā mēs nule aprakstījām, astoņas dienas pēc viesībām pie Rišeljē Versaļā, saulainā, bet dzestrā dienā redzēja tuvojamies Parīzei četras elegantas kamanas, kas, sākot no Elizejas laukiem, viegli slīdēja pa sausa sniega klāto Karalienes gatvi un bulvāru turpinājumu. Ārpus Parīzes, kur gājēju soļi ir reti, sniegs var ilgi saglabāt savu neskarto baltumu, turpretī Parīzē ik stundas simtiem tūkstošiem gājēju kājas drīz vien sadangā un samin dubļos ziemas mirdzošo mantiju.

Kamanas, kas līdz šim viegli bija slīdējušas pa sausa sniega klāto ceļu, apstājās vispirms bulvāra galā, tas ir, tur kur sniega vietā sākas dubļi. Pusdienas saulē gaiss bija kļuvis silts un iestājās īslaicīgs atkusnis. Mēs sakām īslaicīgs, jo dzidrās debesis solīja dzedru nakti ar to ledaini salto vēju, kas aprīlī notrauc pirmās lapas un pirmos ziedus.

Pirmajās kamanās sēdēja divi vīrieši, ģērbušies brūnas vadmalas ceļa kažokos ar dubultu apkakli. Vienīgā starpība viņu apģērbā bija tā, ka vienam bija zeltītas pogas un uzšuves, bet otram tās bija apvilktas ar zīdu.

Abiem šiem vīriešiem, kuru kamanas vilka spēcīgs melnis, izgrūzdams pa nāsīm biezus garaiņu mutuļus, sekoja otras kamanas, uz kurām abi braucēji šad un tad pameta pa skatienam, it kā tās uzmanītu.