— Tā ir taisnība! — daži klātesošie klusi piebilda.
— Jā, — noteica Kondorsē, — tas plīvurs, kas apsedz mūsu dzīves pēdējos brīžus, ir vienīgais reālais guvums, ko Dievs mirstīgajiem piešķīris.
— Lai nu būtu kā būdams, — ierunājās Hāgas grāfs, — bet ja man tāds cilvēks, kā jūs, sacītu: sargieties no tādas un tādas personas vai tādas un tādas lietas, es labprāt uzklausītu šo padomu un vēl pateiktos padoma devējam!
Kaliostro skumji pasmaidīja un pakratīja galvu.
. — Visā nopietnībā, — turpināja Hāgas grāfs, — pasakiet man par nākotni un es jums būšu pateicīgs.
— Jūs gribat, lai es jums pasaku to, ko cs negribēju atklāt Laperūzam?
— Jā, cs to gribētu.
Kaliostro sakustējās, it kā gribētu ko teikt, bet tad atkal apstājās.
— O nē, monsieur grāf, nē, to nevar.
— Bet es jūs ļoti lūdzu!
Kaliostro novērsās.
— Nē, nekad! — viņš nomurmināja.
— Pielūkojiet tik, — smaidīdams tcica grāfs, — tā jūs mani vēl padarīsit neticīgu.
— Labāk neticība, nekā nemiers.
— Monsicur Kaliostro, — tcica grāfs, — jūs aizmirstat vienu lietu.
— Un kāda tā būtu? — godeienīgi jautāja gaišreģis.
— Proti, ka ir daudz cilvēku, kas bez bažām var nelikties ne zinis par savu likteni, bet ir vēl citi, kuriem vajadzētu būt skaidrībā par savu nākotni, jo no tās ir atkarīgs nevien viņu pašu, bet vēl miljoniem citu cilvēku liktenis.
— Tad pavēliet man, jūsu augstība, — tcica Kaliostro. — Bez pavēles cs to nedarīšu.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Ka gaidu Jūsu Majestātes rīkojumu. Tam es paklausīšu, — klusā balsī teica Kaliostro.
— Monsicur Kaliostro, cs jums pavēlu pareģot manu nākotni! — ar cieņas pilnu žestu teica karalis.
Tai pašā mirklī, kad Hāgas grāfs bija atļāvis titulēt sevi par karali un tādā kārtā, dodams pavēli, pats anulēja savu inkognito, maršals Rišeljē piecēlās un, pazemīgi tuvodamies valdniekam, teica:
— Es pateicos jums, sirc, par to godu, ko Zviedrijas karalis ir prādljis manam namam. Lūdzu Jūsu Majestāti ieņemt goda vietu. Sākot no šā brīža tā pieder vienīgi jums.
— Ak, nu, paliksim vien, kur mēs esam, monsieur maršal, lai nezaudētu neviena vārda no tā, ko mums teiks monsicur Kaliostro.
— Karaļiem, sire, nemēdz teikt patiesību.
— Ak, bet es taču neesmu savā valstī. Ieņemiet, lūdzu, savu vietu, monsicur hercog, un nu, monsicur Kaliostro, lūdzu runājiet!
Mags pameta acis uz savu glāzi, no kuras dibena uz augšu pacēlās dzirkstis, it kā tā būtu pildīta ar šampanieti. Likās, ka ūdens viņa varenā gribas spēka iespaidā sāk mutuļot.
— Sirc, sakiet man, ko jūs vēlētos zināt, — teica Kaliostro, — esmu gatavs jums atbildēt.
— Sakiet man, kādā nāvē es miršu.
— Jūs kritīsit no lodes.
Gustava piere noskaidrojās.
— Ak, tātad cs miršu kaujā kā kareivis, — viņš teica. — Pateicos, Kaliostro, simtkārt pateicos. O, cs paredzu kaujas un Gustavs Ādolfs, tāpat arī Kārlis XII man ir devuši paraugu, kā mirst zviedru karaļi.
Kaliostro klusēdams nolieca galvu.
Hāgas grāfs sarauca uzacis.
— Kā! — viņš tcica, — vai tas nebūs kaujā, kad mani ķers liktenīgais šāviens.
— Nē.
— Tad kādā aplenkšanā? Tas arī ir iespējams.
— Nē, sirc, tā nebūs aplenkšana.
— Bet kur tad?
— Kādā ballē, sirc.
Karalis kļuva domīgs.
Kaliostro, kas bija piecēlies, atkal apsēdās un, galvu noliecis, abām rokām aizklāja seju.
Visi, kas bija sapulcējušies ap pareģi un Hāgas grāfu, sēdēja klusi un bāli.
Monsieur Kondorsē piegāja pie ūdens glāzes, kurā gaišreģis bija lasījis drūmo pareģojumu, viņš paņēma to aiz kājiņas, pacēla pie acīm un rūpīgi apskatīja mirdzošo kristāla trauku un tā saturu.
Bija redzams, ka šī intelliģcnta un vēsā pētnieka acs, smagajā, mirdzošajā kristālā mēģināja saskatīt kādas problēmas atrisinājumu, kas pēc viņa ieskata bija panākams ar tīri spekulatīviem prāta slēdzieniem.
Un patiesi, zinātnieks aprēķināja trauka dziļumu, staru laušanas leņķi un ūdens zaigošanu. Viņš, kas visur meklēja cēlonisko sakarību, jautāja sev, kāds pamats ir visām šīm šarlatāniskajām manipulācijām, ar ko pie viņa intelcģcntajiem galda biedriem ir panācis tādu iespaidu šis vīrs, kura īpatās spējas viņš nevarēja noliegt.
Acīmredzot, neatradis šīs problēmas atrisinājumu, viņš beidza pētīt stiklu un nolika glāzi atpakaļ uz galda, ap kuru sēdošie vēl nebija attapušies no pārsteidzošā Kaliostro pareģojuma iespaida.
— Arī es no savas puses lūgtu mūsu cienījamo gaišreģi kaut ko pavaicāt savam burvju spogulim, — viņš tcica. — Tikai par nelaimi es neesmu nakāds varens valdnieks, kas varētu pavēlēt, un manai sīkai dzīvībai nav nekāda sakara ar ļaužu miljoniem.
— Monsieur, — ierunājās Hāgas grāfs, — jūs varat pavēlēt zinātnes vārdā un jūsu dzīve nepieder vienīgi kādai tautai, bet visai cilvēcei.
— Pateicos, grāf, bet varbūt monsicur Kaliostro ir citādās domās.
Kaliostro saslēja galvu kā zirgs, kas dabūjis piešu dūrienu.
— Gluži otrādi, marķīz, — viņš atteica, un viņa ķermenis nodrebēja nervozā konvulsijā, ko klasiskajā senatnē, bez šaubām, būtu iztulkojuši kā viņā iemiesojušās dievības izpausmi, — gluži otrādi — jūs esat varens valdnieks zinātnes novados. Nu, redzēsim, skatieties man tieši acīs! Vai jūs visā nopietnībā vēlaties, lai es jums kaut ko pareģoju?
— Visā nopietnībā, monsicur grāf, — atbildēja Kondorsē, — es domāju, sirsnīgāk to nemaz nevar vēlēties.
— Tad ziniet, marķīz, — teica Kaliostro, stīvi vērdamies viņa acīs, — jūs mirsiet no indes, ko nesat savā gredzenā. Jūs mirsiet…
— O, bet ja nu cs to nometu? — pārtrauca viņu marķīzs.
— Nu, metiet!
— Tātad jūs atzīstat, ka tas ir viegli izdarāms.
— Nu, tad metiet, es jums saku!
— Jā gan, marķīz! — iesaucās Dibarī kundze. — Dieva dēl, metiet taču projām šo briesmīgo indi! Nu, metiet, kaut vienīgi tādēļ, lai reiz nebūtu taisnība šim nelaimes pravietim, kas mūs visus nomāc ar saviem pareģojumiem! Ja jūs to nometīsit, tad jūs no tās nemirsit. Un tā kā monsieur Kaliostro teic, ka tas notikšot, tad gribot negribot viņš šoreiz būs melojis.
— Grāfienes kundzei ir taisnība, — piebilda Hāgas grāfs.
— Bravo, grāfien! — iesaucās Rišeljē. — Nu, marķīz, metiet projām savu indi, tas būs jo labāk tāpēc, ka tagad, kad es zinu, ka jūsu rokā ir paslēpta kāda cilvēka nāve, man ikreiz būtu jānodreb, kad mēs saskandinām glāzes. Gredzens var nejauši atvērties…
— Un saskandinot abas glāzes taču ir tik tuvu viena otrai, — piezīmēja Tavernī. — Metiet, marķīz, gredzenu projām!
— Tas viss velti, — mierīgi noteica Kaliostro, — monsicur Kondorsē to neaizmetīs:
— Jā, tas ir tiesa, es to ncaizmetīšu, — tcica marķīzs, — un nevis tādēļ, lai izaicinātu likteni, bet tāpēc, ka man šo indi sagatavoja Kabanī. Un tā ir vienīgā pēc sava sastāva, kuru palīdzēja atrast gadījums un kādu tas varbūt nekad vairs nepagatavos. Lūk, tāpēc cs nešķiršos no šīs indes. Ja jums patīk, jūs, monsicur Kaliostro, varat sevi uzskatīt par uzvarētāju.
— Liktcns vienmēr atrod drošus palīgus, lai īstenotu savu gribu, — teica Kaliostro.
— Tātad es noindēšos, — teica marķīzs. — Labi, lai noliek tā. Jūs man pareģojat ļoti pieņemamu nāvi: mazliet indes uz mēles — un manis vairs nav. Tā vairs nav nekāda nāve, tā ir dzīve — mīnus nāve, kā mēs to izsakām algebrā.
Читать дальше