Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

— Es nerunāju par to, ko jums nāksies pārciest, — dzedri atteica Kaliostro, ar galvas mājienu likdams saprast, ka uzskata sarunu ar Kondorsē par izbeigtu.

— Monsicur, — teica marķīzs Favrs, pārliecies pār galdu, it kā gribētu tuvoties Kaliostro, — lūk, nu mums jau ir — kuģa bojāeja, šāviens, noindēšanās, ar vārdu sakot, man tīri vai siekalas saskrien mutē. Vai jūs nebūtu tik laipns pareģot arī man mūža galā tamlīdzīgu mazu nelaimīti?

— O, monsieur marķīz, — atteica Kaliostro, kuram Favra ironija lika iekaist, — būtu liela kļūda no jūsu puses, ja jūs iedomātos apskaust šos kungus, jo, pie mana muižnieka goda vārda, jums ir labākas izredzes.

— Labākas! — iesaucās Favrs smiedamies, — uzmanieties, jūs apsolāt par daudz: kas vēl var būt sliktāks par jūru, lodi un indi?

— Vēl atliek virve, monsieur marķīz, — galanti atbildēja Kaliostro.

— Kas!? virve?… Ko jūs man sakāt?

— Es saku, ka jūs tiksit pakārts, — atbildēja Kaliostro, ko bija sagrābušas pravieša dusmas, pār kurām viņš vairs nevaldīja.

— Pakārts! Velns lai parauj! — iekliedzās visa sabiedrība.

— Monsieur ir piemirsis, ka cs esmu muižnieks, — teica Favrs, kad bija mazliet nomierinājies, — bet ja gadījumā viņš būtu ar to domājis pašnāvību, tad varu iebilst, ka ccru līdz pēdējam dzīves brīdim saglabāt tik daudz cieņas pret sevi, lai neķertos pie virves, kamēr man ir vēl zobens.

— Es jums, monsicur, nekā neesmu teicis par pašnāvību.

— Tātad jūs runājat par notiesāšanu.

— Jā.

— Jūs, monsicur, esat ārzemnieks un tāpēc arī es jums to piedodu.

— Ko tad?

— Jūsu nezināšanu. Francijā muižniekiem nocērt galvu.

— To jūs, monsicur, varēsit nokārtot ar jūsu bendi, — teica Kaliostro, savu galda biedru satriekdams ar šo brutālo atbildi.

Vienu mirkli iestājās vispārīgs klusums.

— Vai zināt, ka cs patiesi drebu, — teica Delonē, — līdz šim visi ir dzirdējuši tik bēdīgas lietas, ka es neparedzu nekā laba, ja vilkšu lozi no tās pašas urnas kā viņi.

— Tad jūs esat prātīgāks nekā viņi, ja negribat taujāt par savu nākotni. Un jūs darāt pareizi, respektēsim Dieva noslēpumus, vai tie mums nestu sliktu vai labu.

— O, monsicur Delonē! — iesaucās Dibarī, — es cerēju, ka jums nebūs mazāk drosmes kā šiem kungiem.

— Es arī ceru, kundze, — atbildēja komendants palocīdamies.

Tad, pagriezdamies pret Kaliostro, viņš tcica:

— Nu, palūkosim, tagad būtu mana kārta, un es lūdzu, monsicur, izstāstīt manu horoskopu.

— Tas ir ļoti vienkāršs, — tcica Kaliostro, — cirvja zvēliens pa galvu un ar to viss ir beigts.

Zālē atskanēja baiļu kliedziens. Rišeljē un Tavernī lūdza Kaliostro mest mieru, bet vēl nebija apmierināta sievietes ziņkārība.

— Monsicur grāf, — tcica Dibarī, — klausoties jūsu vārdos, iznāk, ka vai visai pasaulei būtu jāmirst nedabīgā nāvē. Lūk, mēs še esam astoņi un no šiem astoņiem piecus jūs jau esat notiesājis.

— Ak, jūs taču saprotat, ka tas ir ar nodomu darīts un mēs par to varam tikai pasmieties, — tcica Favrs, piespiesti iesmiedamies.

— Protams, mēs tikai pasmicsimics, — vai nu tas izrādīsies patiesība, vai nē, — piebilda Hāgas grāfs.

— Ak, es labprāt pasmietos, — tcica Dibarī kundze, — jo ar savu gļēvulību negribētu darīt negodu visai mūsu sabiedrībai. Bet, ak vai, es esmu tikai sieviete un man nebūs tas gods tikt pielaistai jums līdzvērtīgā, kaut ari briesmīgā nāvē. Sievietes mirst savā gultā. Ak vai, un šādas, vecas, visu aizmirstas sievietes nāve ir sliktāka par kuru katru citu, vai nav tiesa, monsicur Kaliostro?

Viņa to tcica vilcinādamās, it kā gribētu pamudināt gaišreģi ne tik vien ar saviem vārdiem, bet ar visu savu izturēšanos apgalvot viņai pretējo, bet Kaliostro klusēja.

Beidzot sievietes ziņkārība izrādījās stiprāka par bailēm.

— Nu, runājiet, monsicur Kaliostro, — tcica Dibarī, — atbildiet taču man!

— Ko jūs, kundze, gribat, lai cs jums saku, jūs man nekā neesat jautājusi?

Grāfiene vilcinājās.

— Bet… — viņa iesāka.

— Vai jūs man jautājat, vai nē? — Kaliostro noprasīja.

Grāfiene brīdi cīnījās ar sevi, bet tad, klātesošo smaidošo seju iedrošināta, iesaucās:

— Nu, labi, es riskēšu, sakiet, kādā nāvē mirs Žanna Vobcrnjē, grāfiene Dibarī?

— Uz ešafota, kundze, — atbildēja drūmais mags.

— Vai tas, monsicur, būtu kompliments? — ar lūdzošu skatienu murmināja grāfiene.

Bet Kaliostro bija jau zaudējis pacietību un šo skatienu neievēroja.

— Kādēļ lai tas būtu kompliments? — viņš jautāja.

— Tāpēc ka, lai kāptu uz ešafota, vajag nokaut, nogalināt, vajag izdarīt kādu noziegumu, bet tas ir vairāk nekā ticams, ka cs kaut ko tādu nekad neizdarīšu. Tātad kompliments, vai ne tā?

— Ak, Dievs, jā, tāds pats kompliments, kā viss, ko tiku pareģojis.

Grāfiene iesmējās jautri un bezbēdīgi, bet uzmanīgs novērotājs būtu

pamanījis, ka viņas smiekli bija pārāk skaļi, lai tos varētu saukt par dabīgiem.

— Nu, monsicur Favr, — viņa tcica, — mums atliek tikai pasūtīt mūsu līķu vāģus.

— Ak, grāfien, tam jūsu dēļ nebūtu nekādas nozīmes, — atbildēja Kaliostro.

— Kāpēc, monsicur?

— Tāpēc, ka uz soda vietu jūs aizvedīs karietē.

— Fui, šausmas! — iekliedzās Dibarī. — Ak, jūs, necilvēk! Maršal, citreiz izvēlaties omulīgākus galdabicdrus, vai arī es pie jums vairs nebraukšu.

— Piedodiet, kundze, — teica Kaliostro, — bet jūs, tāpat kā visi citi, to pati gribējāt.

— Jā, tāpat kā visi citi, bet jūs taču man dosit mazliet laika, lai cs varētu izvēlēties sev biktstēvu?

— Tās būtu liekas pūles, kundze, — tcica Kaliostro.

— Kā tā?

— Pēdējais, kas kāps uz ešafota, garīdznieka pavadīts, būs…

— Kurš tas būs? — visi jautāja vienā balsī.

— Francijas karalis.

Un Kaliostro izteica šos vārdus tik drūmā un noslēpumainā balsī, ka līdzīgi nāves elpai pārlidoja pār klausītājiem un lika tiem nodrebēt līdz sirds dziļumiem.

Šoreiz klusums ilga vairākas minūtes.

Kaliostro pacēla pie lūpām glāzi, kuras ūdenī viņš bija lasījis visus šos asiņainus pareģojumus. Bet tiklīdz viņš to bija pielicis pie lūpām, tā ar riebumu atgrūda, it kā tas būtu vērmeļu kauss.

Līdz ar šo kustību viņa skatiens nejauši bija pievērsies Tavernī.

— O! — tas iesaucās, domādams, ka Kaliostro grib kaut ko teikt, — nesakiet, kas ar mani notiks, es… es jums to neprasu.

— Labi, — noteica Rišeljē, — tad es jautāšu tavā vietā.

— Jūs, monsicur maršal, varat būt pilnīgi mierīgs, jo no mums visiem jūs vienīgais mirsiet savā gultā.

— Un tagad, kungi, dzersim kafiju, — teica vecais maršals, sajūsmināts par labvēlīgo pareģojumu. — Pasniegt kafiju!

Visi piecēlās.

Bet pirms doties uz salonu, pie Kaliostro pienāca Hāgas grāfs.

— Monsicur, — viņš tcica, — es nedomāju bēgt no sava likteņa, bet sakiet man, lūdzu, no kā man būtu jāpiesargās?

— No mutes, sirc, — atbildēja Kaliostro.

Hāgas grāfs aizgāja.

— Un man? — jautāja Kondorsē.

— No olu kulteņa.

— Labi, turpmāk cs atsakos no olām.

Un viņš pasteidzās pievienoties grāfam.

— Un man? — jautāja Favrs, — no kā man būtu jābaidās?

— No kādas vēstules.

— Ļoti pateicos.