Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Mēs klusējām vēl ar lielāku bijību kā pirmoreiz, jo jutām, ka stāsts tuvojās noslēgumam, un Ledrī kungs taču bija teicis, ka viņam varbūt pat pietrūks spēka šo stāstu pabeigt. Bet viņš tūliņ atsāka:

— Bija pagājuši trīs mēneši kopš tā vakara, kad tika runāts par Solānžas aizbraukšanu, un no tā laika netika minēts neviens vārds par šķiršanos.

Solānža vēlējās dzīvokli Taranas ielā. Es to viņai noīrēju uz Solānžas vārda. Es viņu pat nepazinu ar citu, tāpat kā viņa mani pazina tikai ar Alberta vārdu. Es viņai kādā jauno meiteņu institūtā pagādāju skolotājas palīdzes vietu, lai viņu drošāk paslēptu no revolucionārās policijas va­jāšanas, kas bija kļuvusi aktīvāka kā jebkad.

Katru svētdienu un ceturtdienu mēs pavadījām kopā Tarana ielas ma­zajā dzīvoklītī: pa guļamistabas logu mēs redzējām to vietu, kur mēs pir­moreiz bijām sastapušies.

Katru dienu mēs saņēmām vēstules: viņa uz Solānžas, es uz Alberta vārda.

Šie trīs mēneši bija laimīgākie manā mūžā. Tomēr es nebiju pametis nodomu, kas man radās sarunā ar bendes palīgu. Es lūdzu un man atļāva izdarīt novērojumus par dzīvības pazīmēm pēc nāves soda izpildīšanas. Šie novērojumi man pierādīja, ka sāpes vilkās ilgāk par nāves sodu, un tām bija jābūt šausmīgām.

— A, lūk, ko es noliedzu, — iesaucās doktors.

— Vai jūs noliedzat, — atbildēja Ledrī kungs, — ka naža cirtiens mums dara sāpes pateicoties tikai nerviem, kas stiepjas visā mūsu miesā? Vai jūs noliedzat, ka kaklā saiet kopā visi augstākie nervi: simpātiskie, klejojo­šais nervs, beidzot mugurkaula smadzenes, kuras ir zemāko locekļu nervu avots? Vai jūs noliedzat, ka mugurkaula salauzšana rada šausmīgākās sā­pes, kādas vispār jāizcieš cilvēciskai radībai?

— Lai, — teica doktors, — bet šīs sāpes ilgst tikai dažas sekundes.

— O! savukārt es to noliedzu! — dziļā pārliecībā iesaucās Ledrī. — Un tomēr, ja tās ilgtu tikai dažas sekundes, šīs dažas sekundes personība, „es" vēl dzīvo. Galva dzird, redz, sajūt savu nāvi, un kas teiks, ka šo ciešanu īsais brīdis var attaisnot šausmīgo ciešanu spraigumu?

— Tātad, pēc jūsu domām, Satversmes sapulce, kas atzina par labāku giljotīnu, ir gaužām maldījusies, un ka tomēr labāk būtu bijis kārt?

— Bez šaubām, daudzi pakārtie tomēr vēl atgriezās dzīvē. Labi! Tie varētu pastāstīt, kādas sajūtas viņi ir pārdzīvojuši. Tā ir acumirklīga trieka, miegs bez kādām sevišķām sāpēm, kā liesma, kas nozib acīs un pamazām pārvēršas zilā krāsā, tad tumšā, līdz beidzot iestājas ģībonis. Tiešām, dok­tor, to jūs zināt labāk kā neviens. Cilvēks, kam ar pirkstiem smadzenes saspiež vietā, kur trūkst kādas galvas kausa daļas, nesajūt nekādas sāpes, viņš iemieg. Nu, lūk! Tas pats notiek, kad smadzenes saspiež asiņu saplū­dums. Tā pie pakārtā asinis saplūst smadzenēs pa artērijām, kuras šķērso kakla kaula kanālu, kuru nevar saspiest. Beidzot, kad tās grib doties pa vēnām, tās tiek aizturētas ar saiti, kura žņaudz kaklu un vēnas.

— Labi, — teica doktors, — bet atgriezīsimies pie novērojumiem. Man gribas drīzāk redzēt galvu, kas runājusi.

Man likās, ka es dzirdēju, kā Ledrī kungs smagi nopūtās. Viņa seju saredzēt nebija iespējams. Bija jau pavisam tumšs.

— Jā, — viņš teica, — es aizvirzījos no mana stāsta, doktor, atgrie­zīsimies pie novērojumiem.

Par nelaimi, novērošanas objektu man netrūka.

Tad nāves sodi tika izpildīti ārkārtīgi bieži. Katru dienu giljotinēja trīs­desmit vai četrdesmit cilvēkus, un uz Revolūcijas laukuma plūda tādas asiņu straumes, ka apkārt ešafotam bija jāizrok trīs pēdas dziļš grāvis.

Grāvis bija pārklāts ar dēļiem.

Kāds dēlis sagriezās zem astoņu vai desmit gadus veca zēna kājām, tas iekrita riebīgajā grāvī un noslīka.

Viegli saprotams, ka es sargājos teikt Solānžai, ar ko es nodarbojos tai laikā, kad viņu neredzēju. Starp citu, jāatzīstas, ka sākumā es sajutu lielu riebumu pret šīm cilvēku paliekām un baidījos, ka nogalinātajiem ar saviem novērojumiem es sagādāju jaunas ciešanas. Beidzot es sev teicu, ka šiem novērojumiem esmu nodevies tikai sabiedrības labā, un ja dienās es varēšu paziņot par manu pārliecību likumdevējiem, es varbūt panākšu nāves soda atcelšanu.

Novērojumos gūtos panākumus es pierakstīju.

Pēc diviem mēnešiem es biju novērojis visu, ko varēju novērot par dzīvības pretošanos pie nogalinātajiem. Es nolēmu šos novērojumus vēl padziļināt ar galvanisma un elektrības palīdzību.

Manā rīcībā nodeva Klamāras kapsētu un visu nogalināto galvas.

Mazo kapliču, kas atradās kapsētas stūrī, pārvērta par manu laborato­riju. Jūs zināt, ka padzinuši karali no pils, viņi arī Dievu padzina no baznīcas.

Tur man bija elektrības mašīna un trīs vai četri instrumenti, kurus sauc par uzbudinātājiem.

Ap pulkstens pieciem ieradās drausmīgais bēru gājiens. Ratos juku ju­kām gulēja rumpji un maisā, tādā pat nekārtībā, galvas.

Es ņēmu uz labu laimi vienu vai divas galvas un tāpat vienu vai divus rumpjus. Pārējos sameta kopējā bedrē.

Otrā dienā galvas un rumpji, ar kuriem es biju izdarījis mēģinājumus, tika pievienoti tās dienas līķiem. Šajos mēģinājumos gandrīz vai vienmēr man palīdzēja brālis.

Pie visas šīs saskaršanās ar mirušajiem mana mīla uz Solānžu tomēr ar katru dienu pieņēmās. Nabaga bērns no savas puses mani mīlēja ar visu sirdi.

Ļoti bieži es domāju viņu ņemt par sievu, ļoti bieži mēs pārrunājām to laimi, ko dotu tāda savienošanās. Bet lai varētu kļūt par manu sievu, Solānžai bija jāsaka savs vārds, un viņas vārds, emigranta, aristokrāta, izsūtītā vārds nesa sev līdzi nāvi.

Tēvs viņai jau vairākkārt bija rakstījis, lai pasteidzina braukšanu, bet viņa atbildēja par mūsu mīlu. Viņa lūdza tēvu piekrist mūsu precībām, kam viņš arī piekrita. Tātad no šīs puses viss gāja labi.

Tostarp, drausmīgo prāvu laikā, mūs sevišķi dziļi apbēdināja viena prā­va, kas bija drausmīgāka par visām citām.

Tā bija Marijas Antuanetes notiesāšana.

Iesākta ceturtajā oktobrī, šī prāva virzījās uz priekšu ļoti strauji: 14. oktobrī viņa nostājās revolucionārā tribunāla priekšā; 16. oktobrī pulks­tens četros no rīta viņa tika notiesāta; tai pašā dienā pulkstens vien­padsmitos viņa uzkāpa uz ešafota.

No rīta es saņēmu no Solānžas vēstuli, kur viņa man rakstīja, ka tādu dienu negribot pavadīt mani neredzējusi.

Pulkstens divos es ierados mūsu mazajā dzīvoklītī Taranas ielā, kur atradu Solānžu mirkstot vienās asarās.

Šis nāves sods arī mani bija dziļi satriecis. Manā jaunībā karaliene bija bijusi tik laba pret mani, ka viņas labsirdīgais tēls bija dziļi iespiedies man sirdī.

O, šo dienu es atcerēšos mūžīgi! Bija trešdiena: Parīze bija vairāk nekā drūma, tā bija šausmīga.

Kas attiecas uz mani, tad es sajutu savādu izmisumu, mani bija pār­ņēmusi kaut kāda nelaimes priekšnojauta. Es pūlējos uzmudināt Solānžu, 14* kas raudāja, noslīgusi manās rokās, bet man pietrūka mierinošu vārdu, jo mana sirds tāpat bija pilna bažu.

Kā parasti, mēs nakti pavadījām kopā. Tā mums šķita drūmāka nekā diena. Es atceros — suns, kas bija ieslēgts dzīvoklī zem mums, gaudoja līdz pulkstens diviem rītā.

Otrā dienā mēs uzzinājām, ka, paņēmis atslēgu sev līdzi, saimnieks bija izgājis. Uz ielas viņu apcietināja un aizveda uz revolucionāro tribunālu. Pulkstens trijos notiesāja un pulkstens četros izpildīja nāves sodu.