Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

— Nē! — atbildēja Kostaki.

— Vai tu nožēlo? — jautāja Gregoriska.

— Nē!

— Pēdējo reizi, Kostaki?

— Nē!

— Labi! Sauc palīgā Sātanu, es saucu Dievu, un redzēsim, kas paliks uzvarētājs.

Tai pašā acumirklī noskanēja divi kliedzieni. Dzelzs nošķindēja, šķiez- dams dzirkstis. Cīņa vilkās tikai vienu minūti, bet man tā likās vesela mūžība.

Kostaki krita. Es redzēju paceļamies briesmīgu zobenu, es redzēju, kā tas iegrima viņa miesās un viņu pienagloja pie svaigi izrakņātās zemes.

Ārkārtīgs, necilvēcīgs kliedziens satricināja gaisu.

Es piesteidzos klāt.

Gregoriska palika stāvus, bet tomēr ļodzījās.

Es pieskrēju un saturēju viņu savās rokās.

— Vai jūs esat ievainots? — es viņam jautāju.

— Nē, — viņš man teica, — bet tādās divkaujās, dārgā Hedviga, ne­nogalina ievainojums, bet gan pati cīņa. Es cīnījos ar nāvi, es piederu nāvei.

— Draugs, draugs, — es iesaucos, — ej projām! Ej projām no šejienes un dzīvība atkal atgriezīsies pie tevis!

— Nē, — viņš teica, — Hedviga, te ir mans kaps. Bet nezaudēsim laiku: paņem asinīm apslacīto zemi un uzliec virsū tai vietai, kur viņš ir iekodis. Tas ir vienīgais līdzeklis kā nākotnē glābties no šīs briesmīgās mīlas.

Drebēdama es paklausīju. Es pieliecos pie asiņainās zemes un ierau­dzīju pie tās pienagloto līķi. Svētais zobens viņam bija izdūries caur sirdi un tumšas asinis plūda no brūces, it kā viņš tikai nupat būtu miris.

Es mazliet apslacināju zemi ar asinīm un pieliku šausmīgo talismanu pie savas rētas.

— Tagad, mīļā Hedviga, — vājā balsī teica Gregoriska, — uzklausi manus pēdējos padomus. Atstāj šo pusi cik drīz vien varēdama. Visdro­šākais tev ir atrasties tālāk! Bazila tēvam es šodien nodevu manu pēdējo vēlēšanos, un viņš to izpildīs. Hedviga, skūpstu! Pēdējo, vienīgo, Hedviga! Es mirstu!

Un pēc šiem vārdiem Gregoriska nokrita blakus savam brālim.

Citos apstākļos un citā reizē, kapsētas vidū, vaļējā kapa tuvumā, blakus diviem gulošiem līķiem, es būtu kļuvusi ārprātīga. Bet es jau teicu: Dievs man deva spēkus samērā ar notikumiem, kuros es ne tikai noskatījos, bet arī darbojos līdzi.

Brīdī, kad es skatījos, meklēdama glābiņu sev apkārt, es ieraudzīju, kā atvērās klostera vārti, un Bazila vadībā, dziedādami mirušo dziesmas, divās rindās iznāca mūki.

Bazila tēvs atgriezās klosterī. Viņš bija paredzējis, kas ir noticis, un visa klostera ļaužu priekšgalā devās uz kapsētu.

Blakus diviem mirušajiem viņš atrada mani.

Pēdējos krampjos Kostaki seja bija sašķobīta.

Gregoriska seja, tieši otrādi, bija mierīga, gandrīz vai smaidoša.

Kā Gregoriska bija vēlējies, viņu apbedīja blakus brālim: kristīgais sar­gāja nolādēto.

Smerande, uzzinājusi par šo jauno nelaimi un to> kādu dalību tur ņē­musi es, gribēja mani redzēt. Viņa mani uzmeklēja Hango klosterī un no manām lūpām uzzināja visu, kas bija noticis šajā briesmīgajā naktī.

Es viņai par fantastisko notikumu izstāstīju visos sīkumos. Bet viņa ma­nī klausījās, kā bija klausījusies Gregorisku, bez izbrīnās, bez izbailēm.

— Hedviga, — viņa atbildēja pēc klusēšanas brīža, — lai cik savādi tas viss arī nebūtu, ko jūs man stāstījāt, tomēr jūs man stāstījāt tikai patiesību.

Brankovanu cilts ir nolādēta līdz trešajai vai ceturtajai paaudzei, un tas ir tāpēc, ka viens Brankovans ir nogalinājis priesteri. Bet lāsta robežas ir galā. Jo lai gan laulātā draudzene, jūs tomēr esat jaunava, un mūsu cilts izzudīs līdz ar mani. Ja mans dēls jums ir novēlējis miljonu, tad ņemiet to! Pēc manas nāves testamentā, ko uzrakstīšu, es jums veltīšu kādu daļu manu bagātību. Tagad sekojiet jūsu vira padomam. Dodaties, cik ātri vien varat, uz to zemi, kur Dievs neļauj norisināties līdzīgiem brīnumiem. Man nevajag nevienu, kas man palīdzētu raudāt par maniem dēliem. Ardievu, neprasiet vairs pēc manis! Mans nākamais liktenis pie­der tikai man un Dievam.

Apskāvusi un kā parasti noskūpstījusi mani uz pieres, viņa aizgāja un ieslēdzās Brankovanas pilī.

Pēc astoņām dienām es izbraucu uz Franciju. Kā Gregoriska bija ce­rējis, pa naktīm briesmīgais spoks mani vairs neapciemoja. Mana veselība ir uzlabojusies, un no šā notikuma es saglabāju tikai bālumu, kurš līdz kapam pavada tos, kurus kādreiz ir skūpstījis vampīrs.

Bālā dāma apklusa. Pulkstenis nosita pusnakti, un es uzdrošinos teikt, ka pats drošākais no mums nodrebēja līdzi svārstekļa vibrējumiem.

Bija laiks iet projām. Mēs visi atvadījāmies no Ledrī kunga.

Gadu vēlāk šis jaunais cilvēks nomira.

Šī ir pirmā reize, kad pēc viņa nāves man ir izdevība parādīt godu krietnam pilsonim, pazemīgam zinātniekam un godprātīgam cilvēkam it sevišķi.

Pēc tam es nekad vairs neesmu bijis Fontenejā.

Bet šīs dienas atmiņas atstāja uz mani dziļu iespaidu un šā vakara dīvainie nostāsti iespieda dziļas rievas manās smadzenēs. Un, astoņ­padsmit gadus ceļodams pa dažādām zemēm, tas ir, Šveici, Vāciju, Itāliju, Spāniju, Grieķiju, Angliju, Sicīliju, es savācu kopā visus šos nostāstus, kurus dažādās tautas atdzīvināja manām ausīm, un šodien nododu ma­niem pastāvīgajiem lasītājiem ar nosaukumu: „Tūkstots un viens s p o k s".

Tūkstots un viens spoks

I Diānas iela Fontenejā pie Rozes 369

II Seržanta Nomales iela 374

III Protokols 381

IV Skarona nams 388 V Pļauka Šarlotei Kordē 398

VI Solānža 405

VII Alberts 416 VIII Kaķis, durvju sargs un skelets 424

IX Sendenī kapenes 436

X Lartifajs 447

XI Matu sprādze 466

XII Karpatu kalni 473

XIII Brankovanas pils 481

XIV Divi brāļi 487

XV Hango klosteris 496

izdevumu sagatavojusi izdevējdarbība ); IM PAKS"

Tulkojis J.Garciems

Redaktors A.Mukāns Sastādītāji: S.Smoļskis, G.Špakovs, A.Katričs

Ofseta papīrs. Formāts 60x90 1/16 Tirāža 111 —7000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības licence Nr.