Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Es dzirdēju, kā pulkstenis nosita bez ceturkšņa deviņi.

Tad mani sagrāba savāda sajūta. Stindzinošas bailes pārskrēja pār visu miesu. Reizē ar bailēm kāds nepārvarams miegs padarīja smagus manus locekļus. Kaut kas nospieda krūtis, aizplīvuroja acis. Es izstiepu roku un atmuguriski iekritu gultā.

Tomēr mani jutekļi nebija tā iemiguši, lai es nevarētu dzirdēt soļus, kas tuvojās durvim. Tad man likās, ka durvis atvērās. Pēc tam es vairs neko neredzēju un nedzirdēju.

Tikai kaklā es sajutu asas sāpes.

Pēc tam es iegrimu pilnīgā letarģijā.

Ap pusnakti es pamodos, lampa vēl dega. Es gribēju piecelties, bet bija tik vāja, ka man to vajadzēja mēģināt otrreiz. Tomēr es uzvarēju šo vājību, un tā kā es sajutu kaklā tās pašas sāpes, kādas biju sajutusi miegā, es, balstīdamās pret sienu, pievilkos pie spoguļa un aplūkoju sevi.

Kaut kas līdzīgs matadatas dūrienam iezīmējās kakla artērijā.

Es nodomāju, ka mani miegā būs sakodis kāds insekts, un tā kā es biju noguruma nomākta, es apgūlos un aizmigu.

Nākamajā rītā es pamodos kā parasti un kā parasti gribēju piecelties, tiklīdz bija vaļā acis. Bet es sajutu tādu nespēku, kādu biju sajutusi tikai vienreiz manā dzīvē, kādudien pēc asiņošanas.

Es piegāju pie spoguļa un pārsteigumā sastingu: es biju ļoti bāla.

Diena bija sērīga un drūma. Es jutu kaut ko savādu: kur es atrados, tur man vajadzēja palikt, katra pārvietošanās bija nogurdinoša.

Nāca nakts, man atnesa lampu. Manas sievietes gribēja palikt, to es sapratu no viņu kustībām. Es pateicos: viņas izgāja.

Tajā pašā laikā kā vakar es sajutu tos pašus simptomus. Tad es gribēju piecelties un pasaukt palīgā, bet nespēju aiziet pat līdz durvīm. Es ne­skaidri dzirdēju, kā torņa pulkstenis nosita bez ceturkšņa deviņi. Noska­nēja soļi, atvērās durvis. Bet es nekā neredzēju un nekā nedzirdēju: tāpat kā vakar es atmuguriski iekritu gultā.

Tāpat kā vakar es sajutu asu dūrienu tai pašā vietā.

Tāpat kā vakar es pamodos pusnaktī, tikai biju vēl vājāka un vēl bālāka nekā vakar.

Otrā dienā šausmīgā apmātība atkārtojās.

Es jau biju nolēmusi noiet lejā pie Smerandas, lai cik vāja es arī ne­biju, kad viena no manām sievietēm ienāca un minēja Gregoriska vārdu.

Gregoriska gāja aiz viņas.

Es gribēju piecelties un viņu saņemt, bet nespēkā atkritu krēslā.

Mani ieraudzījis, viņš iekliedzās, un gribēja mesties man klāt, bet man vēl pietika spēka izstiept viņam pretī roku.

— Ko jūs te nākat? — es viņam jautāju.

— Cik žēl, — viņš teica, — es nāku atvadīties no jums! Es nāku jums teikt, ka es atstāju šo pasauli, kura man kļuvusi neizturāma bez jūsu mīlas un jūsu klātbūtnes. Es nācu, lai jums pateiktu, ka aizeju Hango klosterī.

— Manas klātbūtnes jums trūkst, Gregoriska, — es viņam atbildēju, — bet ne manas mīlas. Ak, es jūs mīlu vienmēr, un manas lielākās ciešanas ir tās, ka mana mīla pašlaik ir gandrīz vai noziegums.

— Tad es varu cerēt, ka jūs lūgsit par mani, Hedviga?

— Jā, vienīgi manas lūgšanas nebūs ilgas, — smaidīdama es piebildu.

— Tiešām, kas jums ir, un kāpēc jūs esat tik bāla?

— Man… Lai Dievs man ir žēlīgs un drīzāk sauc pie sevis!

Gregoriska pienāca klāt, paņēma manu roku, kuru man nebija spēka

atraut un, cieši manī lūkodamās, teica:

— Šis bālums nav dabīgs, Hedviga! No kā tas ceļas?

— Ja es jums to teiktu, Gregoriska, jūs iedomātos, ka es esmu traka.

— Nē, nē, sakiet, Hedviga, es jūs lūdzu! Mēs te esam tādā. zemē, kura nelīdzinās nevienai citai zemes virsū, tādā ģimenē, kura nelīdzinās ne­vienai citai ģimenei. Sakiet, sakiet visu, es jūs lūdzu!

Es viņam izstāstīju par savādo halucināciju, kas mani pārņēma tai stun­dā, kad vajadzēja mirt Kostaki. Par šausmām, sastingumu, ledaino aukstu­mu, par nespēku, kas mani guldīja gultā, par soļu troksni, kurus es likās dzirdēju; beidzot, par asām sāpēm, kurām sekoja bālums ar nemitīgi pie­augošo vājību.

Es iedomājos, ka Gregoriska manu stāstu uzskatīs par trakuma pazīmi, un runāju zināmā mērā nobijusies, bet es ieraudzīju, ka tieši otrādi: viņš tam piegrieza vislielāko vērību.

Kad es beidzu stāstīt, viņš kādu mirkli pārdomāja.

— Tātad jūs katru vakaru iemiegat bez ceturkšņa deviņos? — viņš jautāja.

— Jā, lai arī kā es pretotos miegam.

— Un jums liekas, it kā jūs redzat atveramies durvis?

— Jā, lai gan es tās aizšauju ar bultu.

— Un kaklā jūs sajūtāt asas sāpes?

— Jā, kaut gan kaklā paliek tik tikko saredzams ievainojums.

— Vai jūs varat atļaut, lai es to apskatu? — viņš vaicāja.

Es atmetu galvu viņam uz pleca.

Viņš apskatīja brūci.

— Hedviga, — pēc acumirkļa viņš jautāja, — vai jūs man uzticaties?

— Un jūs vēl to prasāt? — es atbildēju.

— Jūs ticat maniem vārdiem?

— Es ticu, tāpat kā svētajam Evaņģēlijam.

— Labi, Hedviga! Goda vārds, es jums zvēru, ka jums atlicis dzīvot tikai astoņas dienas, ja jūs nebūsit ar mieru šodien pat darīt to, ko es jums teikšu.

— Un ja es piekritīšu?

— Ja jūs piekritīsi, jūs varbūt būsit glābta.

— Varbūt?

Viņš klusēja.

— Lai kas tas arī nebūtu, Gregoriska, — es atbildēju, — es darīšu visu, ko jūs man pavēlēsit.

— Nu, labi! Klausieties, — viņš teica, — un it sevišķi nenobīstietics. Kā jūsu dzimtenē, tā Ungārijā un arī mūsu dzimtenē Rumānijā pastāv kāda ieraža.

Es nodrebēju, jo es atcerejos šo ieražu.

— Ak, — viņš teica, — jūs zināt, ko es gribu teikt?

— Jā, — es atbildēju, — Polijā es redzēju cilvēkus, kas bija pakļauti šim drausmīgajam liktenim.

— Jūs gribat teikt par vampīriem, vai ne?

— Jā, manā bērnībā es redzēju manam tēvam piederošā kapsētā atro- kam četrdesmit personas, kas bija mirušas piecpadsmitās dienās, un ne­viens nezināja viņu nāves cēloņus. Pie septiņpadsmit bija redzamas visas vampīrisma pazīmes, tas ir, viņus atrada svaigus, sārtus un līdzīgus dzī­vajiem. Pārējie bija viņu upuri.

— Un ko darīja, lai zemi atbrīvotu no viņiem?

— Viņiem iedūra sirdī, un pēc tam sadedzināja.

— Jā, tā parasti rīkojās. Bet mums ar to nepietiek. Lai jūs atsvabinātu no spoka, es vispirms pats gribu to pazīt, un, debesu vārdā, es viņu redzē­šu. Jā, un ja vajadzēs, es cīnīšos miesa ar miesu pret viņu.

— Ak, Gregoriska! — izbijusies es iesaucos.

— Es teicu, lai kāds tas ari nebūtu, un es to atkārtoju. Bet lai labi īstenotu šo drausmīgo piedzīvojumu, vajag^ ka jūs piekristu tam, ko es prasīšu.

— Sakiet!

— Esiet gatava ap pulkstens septiņiem! Noejiet lejā kapličā. Noejiet viena pati, jo jūsu vājību, Hedviga, katrā ziņā vajag pārvarēt. Tur mēs saņemsim kāzu svētību. Piekrītiet tam, mana mīļā; lai jūs aizstāvētu, man uz to vajag tiesības Dieva un cilvēku priekšā. Tad mēs uziesim augšā un redzēsim.

— O! Gregoriska, — es iesaucos, — ja tas ir viņš, viņš jūs nogalinās.

— Nebaidietie, mīļā Hedviga! Tikai piekrītiet!

— Jūs labi zināt, Gregoriska, ka es darīšu visu, ko jūs gribēsit.

— Tātad šovakar.

— Jā, dariet no savas puses, ko gribat, un es jums palīdzēšu, cik vien spēšu! Ejiet!

Viņš izgāja no istabas. Pēc stundas ceturkšņa es redzēju aulekšojam jātnieku uz klostera pusi. Tas bija viņš!