Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Triju mēnešu laikā Kostaki bija paguvis jau simtām reižu man pateikt, ka viņš mani mīl, un es viņu ienīdu. Triju mēnešu laikā Gregoriska man nebija teicis nevienu vienīgu vārdu par mīlu, un es jutu, ja viņš prasītu, es visa piederētu viņam.

Kostaki atmeta savas agrākās gaitas. Viņš vairs neatstāja pili. No va­doņa pienākumiem viņš bija atteicies par labu kādam leitnantam, kas lai­ku pa laikam atnāca pēc viņa pavēlēm un tad nozuda.

Arī Smeranda mani mīlēja ar kaislīgu draudzību, kuras izteiksme man iedvesa bailes. Viņa acīmredzot protežēja Kostaki un likās manis dēļ bija greizsirdīga vairāk nekā viņš pats. Bet tā kā viņa neprata ne poļu, ne franču, bet es savukārt nesapratu moldāvu valodu, viņa nevarēja izteikt visus pierādījumus par labu savam dēlam. Bet viņa bija iemācījusies fran­ču valodā trīs vārdus, kurus, pielikusi lūpas manai pierei, vienmēr atkār­toja:

„Kostaki mīl Hedvigu."

Kādudien es saņēmu šausmīgu ziņu, kura uzlika vainagu visām manām nelaimēm. Tie četri vīri, kuri nebija nogalināti kaujā, tika atbrīvoti. Viņi

devās uz Poliju, apsolīdami, ka viens no viņiem pēc trim mēnešiem at­griezīsies un paziņos par mana tēva likteni.

Kādurīt viens no viņiem tiešām parādījās. Mūsu pils bija ieņemta, no­dedzināta un nojaukta, bet tēvs, to aizstāvot, nogalināts.

No tā brīža es biju viena visā pasaulē.

Kostaki divkāršoja savus pierādījumus un Smeranda — maigumu. Bet šoreiz es aizbildinājos ar sērām pēc tēva. Kostaki uzstāja, teikdams, ka jo vairāk es esmu vientulīga, jo vairāk man vajag atbalsta. Viņa māte tāpat uzstāja, varbūt vairāk par citiem.

Gregoriska man bija stāstījis par moldāvu spējām apslēpt savas jūtas, ja viņi negrib ļaut tās nolasīt citiem. Tam viņš bija dzīvs piemērs.

Neviens nevarēja būt vairāk pārliecināts par kāda cilvēka mīlu, kā es biju pārliecināta par viņu. Un tomēr, ja man būtu prasījuši, uz ko balstījās šī drošība, es nebūtu varējusi pateikt. Neviens pilī nebija redzējis viņa roku pieskārāmies manai, viņa acis meklējot manas acis. Tikai greizsirdība Kostaki norādīja uz viņa sāncensi, kā mana vienīgā mīla man norādīja uz to, kas mani mīl.

Tomēr es atzīstos: šī Gregoriska pašsavaldīšanās spēja man sagādāja bažas. Es biju droša, bet ar to nebija diezgan: man vajadzēja pārlieci­nāties. Tad kāduvakar, kad es atgriezos savā istabā, pie durvīm, kuras, kā aprakstīju, bija aiztaisītas no iekšpuses, es izdzirdu vieglus klauvējienus. Pēc to maiguma es uzminēju, ka tas bija kāds draugs. Es tuvojos un jautāju, kas tur ir.

— Gregoriska, — kāda balss atbildēja ar tādu uzsvaru, ka man nebija nekādu šaubu.

— Ko jūs vēlaties? — drebēdama es jautāju.

— Ja jūs man uzticaties, — teica Gregoriska, — ja jūs man ticat kā goda vīram, izpildiet manu lūgumu.

— Kādu?

— Nodzēsiet uguni, it kā jūs būtu apgūlusies, un pēc pusstundas atve­riet man durvis.

— Atnāciet pēc pusstundas, — bija mana vienīgā atbilde.

Es nodzēsu uguni un gaidīju.

Sirds man strauji pukstēja, jo es sapratu, ka bija gaidāms kaut kas nopietns.

Pagāja pusstunda. Es dzirdēju vēl maigāku klauvējienu nekā pirmajā reizē. Starpbrīdī es biju atšāvusi bultas; tagad man atlika tikai atvērt dur­vis.

Ienāca Gregoriska un, nenogaidījusi, kamēr viņš man ko teiks, es aiz­taisīju durvis un aizšāvu bultas.

Kādu mirkli viņš palika klusu un nekustīgi stāvam, mādams, lai klusēju arī es. Tad pārliecinājies, ka nekādas briesmas nedraud, viņš mani aiz­veda plašās istabas vidū, bet, no manas drebēšanas juzdams, ka nostāvēt kājās es nevarēšu, sameklēja krēslu.

Es apsēdos vai, labāk teikt, atkritu krēslā.

— O, mans Dievs! — es viņam teicu, — kas noticis un kāpēc šī pie­sardzība?

— Tāpēc, ka mana dzīve, un arī jūsu, ir atkarīga no tā, ko mēs runā­sim.

Izbijusies es satvēru viņa roku. Visu laiku manī skatīdamies, viņš pielika manu roku pie lūpām it kā lūgdams piedošanu par tādu pārdrošību. Es nolaidu acis: tā bija piekrišana.

— Es jūs mīlu, — melodiskā, dziedošā balsī viņš teica, — vai jūs mīlat mani?

— Jā, — es atbildēju.

— Vai jūs esat ar mieru kļūt par manu sievu?

— Jā.

Ar dziļu laimes nopūtu viņš pielika roku pie pieres.

— Tad jūs neatsakāties man sekot?

— Es jums iešu līdzi visur!

— Jūs taču saprotat, ka mēs varam kļūt laimīgi tikai aizbēgdami.

— O, jā! — es iesaucos. — Bēgsim!

— Klusu! — viņš drebēdams iesaucās. — Klusu!

— Jums taisnība!

Drebēdama es tuvojos viņam.

— Lūk, ko es darīju, — viņš man teica, — lūk, ko es darīju un tik ilgi neatzinos, ka jūs mīlu. Es gribēju, ja reiz būtu drošs, ka jūs mīlat mani, lai nekas nevarētu stāvēt ceļā mūsu mīlai. Es esmu bagāts, Hedviga, bezgalīgi bagāts, bet tā kā esmu moldāvu muižnieks, man pieder zeme, ganāmpulki un vergi. Nu, lūk! Esmu pārdevis Hango klosterim par veselu miljonu zemi, ganāmpulkus un ciemus. Viņi man iedeva trīssimt tūkstošu franku vērtībā dārgakmeņus, simttūkstoš franku vērtībā zeltu, pārējo Vī­nes vekseļos. Vai ar miljonu pietiks?

Es viņam spiedu roku.

— Man pietiek ar jūsu mīlu, Gregoriska!

— Labi! Klausieties: rīt es iešu uz klosteri nokārtot pēdējās darīšanas ar klostera vecāko. Viņš man turēs gatavus zirgus. Deviņos vakarā, pa­slēpti simts soļu attālumā no pils, tie gaidīs mūs. Pēc vakariņām jūs uzie­sit augšā tāpat kā šodien. Tāpat kā šodien jūs nodzēsīsit uguni. Tāpat kā šodien es ienākšu pie jums. Bet rīt es neiziešu viens, jūs man sekosit. Mēs iziesim pa vārtiem, kuri atveras uz tīrumu, un atradīsim mūsu zirgus. Mēs aizlaidīsimies un parīt, dienai austot, būsim nojājuši trīsdesmit jūdžu.

— Un kas mēs būsim parīt?

— Mīļā Hedviga!

Gregoriska mani spieda pie krūtīm, mūsu lūpas sastapās.

O! viņš bija labi teicis: tas bija goda vīrs, kam es biju atvērusi manas istabas durvis. Bet viņš saprata pareizi: ja es viņam nepiederēju ar miesu, es viņam piederēju ar dvēseli.

Nakts pagāja, es nebiju aizmigusi nevienu mirkli.

Es redzēju sevi aizbēgam kopā ar Gregorisku: es jutu, kā viņš mani aizveda, kā bija aizvedis Kostaki. Tikai šoreiz šis drausmīgais, baiļu pil­nais, drūmais jājiens pārvērtās maigā un aizraujošā apskāvienā, kuram straujā joņošana pievienoja kaislu baudu, jo straujums pats par sevi ir bauda.

Ausa diena.

Es nokāpu lejā.

Man likās, ka Kostaki apsveicinājumā bija kaut kas vēl drūmāks nekā parasti. Viņa smaids vairs nepauda ironiju, bet draudus.

Kas attiecas uz Smerandu, tad viņa man izlikās tāda pati kā parasti.

Brokastojot Gregoriska pavēlēja sagatavot viņam zirgus. Kostaki šķiet nepievērsa nekādu vērību šai pavēlei.

Ap vienpadsmitiem Gregoriska atsveicinājās, paziņodams, ka atgriezī­sies tikai vakarā, un lūdza māti negaidīt viņu pusdienās. Tad, pagriezies pret mani, viņš lūdza savukārt pieņemt viņa atvainošanos.

Gregoriska izgāja.

Brāļa acis viņu pavadīja līdz tam brīdim, kad viņš atstāja istabu, un tai brīdi izšāva tādu naida liesmu, ka es nodrebēju.

Visa diena, kā jūs varat iedomāties, pagāja vienās bailēs. Ne ar vienu es nebiju dalījusies mūsu nodomos. Pat lūgšanās es neuzdrošinājos runāt par to ar Dievu, un tomēr man likās, ka šos nodomus zināja visi cilvēki. It kā katrs skatiens, kas bija vērsts uz mani, varēja iespiesties un lasīt manā sirdī.