Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

— Labi! Lai notiek, Gregoriska! — teica Kostaki, atkal sākdams runāt franču valodā. — Es viņu nevedīšu uz alu, bet tas nenozīmē, ka viņa nav mana. Viņa ir skaista, es viņu iekāroju, es viņu gribu.

Izteicis šos vārdus, viņš metās pie manis klāt un satvēra mani.

— Šo sievieti jāaizved uz pili un jānodod manai māsai. Te es viņu neatstāšu, — atbildēja mans aizstāvis.

— Zirgu! — moldāvu valodā iesaucās Kostaki.

Desmit bandīti pasteidzās izpildīt pavēli un pieveda savam kungam zir­gu-

Gregoriska paskatījās apkārt, satvēra aiz pavadas zirgu, un uzlēca tam mugurā, nepieskardamies kāpšļiem.

Kostaki ielēca sedlos tikpat viegli kā brālis, lai gan viņš vēl turēja rokās mani, un aizaulekšoja.

Gregoriska zirgs saņēma to pašu pamudinājumu un piekļāva savu kaklu un sānu Kostaki zirga sāniem.

Bija savādi redzēt šos divus drūmos, klusējošos jātniekus drāžoties vienu otram blakus. Kaut gan tie neskatījās viens uz otru, tomēr neizlaida nevienu mirkli no acīm. Bet zirgi izmisīgā skrējienā viņus aiznesa caur mežiem, klintīm un pāri bezdibeņiem. *

Mana atmestā galva man ļāva redzēt Gregoriska skaistās, uz mani cieši vērstās, acis. Kostaki to ievēroja, pacēla manu galvu, un es neredzēju neko citu kā viņa tumšo skatienu, kas likās mani gribēja aprīt. Es nolaidu plakstiņus, bet tas bija velti; caur plakstiņiem es turpināju redzēt viņa caururbjošo skatienu, kas spiedās man pat krūtīs un dūrās sirdī. Tad mani pārņēma dīvaina halucinācija: man likās, ka es biju Birgera balādes Leo- nora, ko uz zirga aizveda spoku bruņinieks, un kad jutu, ka mēs apstā­jamies, ar bailēm atvēru acis, tik stipri es biju pārliecināta, ka savā priekšā ieraudzīšu salauzītos krustus un atvērtos kapus.

Tas, ko ieraudzīju, nemaz nebija jautrāks. Tas bija četrpadsmitajā gad­simtā celtās moldāvu pils iekšējais pagalms.

Tad Kostaki ļāva man noslīdēt zemē un gandrīz vai tūlīt nolēca pats. Bet lai cik ātra arī nebija šī kustība, Gregoriska tomēr visu izdarīja vēl straujāk.

Kā Gregorisks bija teicis, pilī viņš bija pilnīgs kungs.

Ieraudzīdami piejājam jaunos cilvēkus un svešnieci, saskrēja mājkal­potāji. Lai gan viņi vienādi rūpējās kā par Kostaki, tā par Gregorisku, tomēr juta, ka pret pēdējo izrādīja lielāku vērību un dziļāku cieņu.

Parādījās divas sievietes. Gregoriska moldāviski viņām kaut ko pavēlēja un pamāja man, lai sekoju viņām.

Skatienā, kas pavadīja mājienu, bija tik daudz cienības, ka es nemaz nevilcinājos. Piecas minūtes vēlāk es atrados istabā, kura likās kaila un neapdzīvojama cilvēkam ar augstākām prasībām, bet, acīmredzot, skais­tākā visā pilī.

Tā bija liela četrstūraina istaba, mēbelēta ar saržas apsistu dīvānu, kas bija sēdeklis dienā un gulta naktī. Pieci vai seši ozola krēsli, liela lāde un vienā šīs istabas stūrī baldahīns — līdzīgs lielam un krāšņam baznīcas altārim.

Par priekškariem pie logiem un gultas nemaz nav jārunā.

Lai iekļūtu šajā istabā, bija jākāpj pa kāpnēm, kur nišās stāvēja trīs Brankovanu tēli, daudz lielāki par dabiskā cilvēka tēlu.

Pēc kāda brīža šai istabā ienesa manus čemodānus. Sievietes nepie­dāvāja savus pakalpojumus un es to no viņām arī neprasīju. Es nepār- ģērbos, bet, sakārtodama istabu, paturēju amazones tērpu, jo šis uzvalks stipri saskanēja ar manu saimnieku tērpiem, kuru viesmīlību man vaja­dzēja pieņemt.

Tiklīdz es biju paguvusi savest visu kārtībā, tā pie durvīm izdzirdu vieglus klauvējienus.

— Iekšā, — dabīgi es to teicu franču valodā, kas, jūs to zināt, mums, poļiem, ir gandrīz vai mātes valoda.

Ienāca Gregoriska.

— Ak, jaunkundz, cik es esmu laimīgs, ka jūs runājat franču valodā.

— Un es arī, kungs, — es viņam atbildēju, — esmu laimīga, ka runāju šajā valodā, jo tā man ļāva, apteicoties nejaušībai, novērtēt jūsu cēlo iztu­rēšanos pret mani. Šajā valodā jūs mani aizstāvējāt pret jūsu brāļa nolū­kiem, šajā valodā es jums izsaku manu sirsnīgāko pateicību.

— Pateicos, jaunkundz! Tas bija dabīgi, ka es ieinteresējos par sievieti tādā stāvoklī, kādā atradāties jūs. Es medīju kalnos, kad izdzirdu ne­pārtrauktus šāvienus. Es sapratu, ka notiek kāds bruņots uzbrukums, un tāpēc devos uz uguns joslu, kā mēdz teikt militārā valodā. Es pienācu laikā, pateicoties debesu žēlastībai. Bet atļaujiet jums jautāt, jaunkundz, kādos apstākļos tāda ievērojama sieviete kā jūs uzdrošinājās doties mūsu kalnos?

— Es esmu poliete, kungs, — es viņam atbildēju. — Mani divi brāļi krita cīņā pret Krieviju, bet mans tēvs, ko atstāju pilī, gatavu cīnīties pret ienaidnieku, tagad, bez šaubām, būs viņiem pievienojies, un es, bēgdama no šīm slepkavībām, meklēju patvērumu Sahastru klosterī, kur savā jau­nībā, gluži tādos pašos apstākļos, bija atradusi patvērumu mana māte.

— Jūs ienīstat Krieviju? Jo labāk, — teica jaunais cilvēks, — pilī tas jums nāks par labu. Mums jāsaņem visi spēki, lai izturētu priekšā stāvošo cīņu. Bet vispirms, tā kā es zinu, kas jūs esat, ziniet arī jūs, kas mēs esam: Brankovanu vārds nav gluži svešs, vai ne?

Es palocīju galvu.

— Mana māte ir pēdējā princese, kas nes šo vārdu, pēdējā slavenā valstsvīra atvase, ko nogalinja Kantimiri, šie nožēlojamie Pētera I galmi­nieki. Pirmā laulībā mana māte apprecējās ar manu tēvu Serbanu Vaivadi, tāpat princi, bet no mazāk slavenas cilts.

Mans tēvs bija audzināts Vīnē, tur viņš iemācījās cienīt civilizācijas priekšrocības. Viņš nolēma izaudzināt no manis eiropieti. Mēs ceļojām pa Franciju, Itāliju, Spāniju un Vāciju.

Manai mātei (tas gan nebija jāstāsta dēlam, to zinu labi, bet mūsu labklājības dēļ nepieciešams, ka jūs to zināt; es ceru, jūs pratīsit novērtēt šīs atklātības cēloņus) mana tēva pirmo ceļojumu laikā, kad es biju vēl pavisam bērns, bija nosodāmi sakari ar kādu partizānu vadoni. Tā, — smaidīdams piebilda Gregoriska, — pie mums sauc cilvēkus, kas jums uzbruka. Mana māte, kurai bija nosodāmi sakari ar grāfu Giordoki Kop- roli, pa pusei grieķi, pa pusei moldāvu, aizrakstīja tēvam vēstuli, kur visu viņam izskaidroja un prasīja šķiršanos. Šo prasību viņa balstīja uz to, ka viņa, būdama no Brankovanu cilts, negribot būt par sievu cilvēkam, kas ar katru dienu palika svešāks savā dzimtajā zemē. Bet, par laimi vai ne­laimi, tēvam nemaz nevajadzēja piekrist šai prasībai, kura jums var likties ļoti savāda, bet pie mums ļoti parasta un dabīga lieta. Tēvs nomira no aneirisma, no kura viņš cieta jau ilgāku laiku, un vēstuli saņēmu es.

Man neatlika neko citu darīt, kā izteikt mātei sirsnīgākos laimes vē­lējumus. Vēstule, kas paziņoja, ka viņa ir atraitne, aiznesa viņai šos novē­lējumus.

Šai vēstulē es, savukārt, prasīju atļauju turpināt ceļošanu, ko viņa arī neliedza.

Mans nodoms bija apmesties uz dzīvi Francijā vai Vācijā, lai neatrastos tā cilvēka tuvumā, kas mani nicināja. Bet tad nejauši es uzzināju, ka grāfs Giordoki Koproli esot nogalināts, un kā stāstīja, to izdarījuši mana tēva kazaki.

Es steidzos uz mājām. Es mīlēju māti, es sapratu, cik ļoti bija va­jadzīgs, lai visi viņas mīļie šai brīdī atrastos viņas tuvumā. Lai gan viņa nekad nebija mani mīlējusi sevišķi maigi, tomēr es biju viņas dēls. Kādurīt gluži negaidīts es ierados pilī.

Es ieraudzīju jaunu cilvēku, kuru sākumā noturēju par svešinieku un kurš, kā vēlāk uzzināju, bija mans brālis.