Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Mūsu priekšā jāja gids, nogūlies uz zirga, un dziedāja vienmuļīgu dzies­mu, kuras vārdos es klausījos ar neparastu ziņkāri.

Dziedātājs bija arī dzejnieks. Pēc izskata tas bija kalnu cilvēks, un tā jūs varat iedomāties viņa mežonīgo drūmumu un tumšo vienkāršību.

Lūk, dziesmas vārdi:

„Te Stāvi Jā, kur drūmi purvi,

Kur daudzu vīru asins lijis, jūs redzat kādu līķi guļam!

Tas nav Ilirijas dēls;

Tas nav laupītājs, kas naida pilns,

Ir krāpis maigo Mariju,

Un kāvis, plēsis, dedzinājis.

Un laupītājam aša lode

Kā auka cauri sirdij gāja,

Bet rīklē jatagans dzeļ dziļi.

Jau dienas trīs, o! noslēpums,

Zem priedes drūmas vientuļas

Tā asins zemi dzirdina Un paliek melns Ovigans bālais. Uz mūžiem viņa acis ciet, Ak, bēgsim, tie ir nelaimīgi, Kas purvā viņam staigā tuvu — Viņš vampīrs! Tumša meža velns Ap līķi tālu apkārt iet, Un kailā kalna virsotnē Pat drūmais ērglis aizlaidies."

Pēkšņi atskanēja šāviens un nosvilpa lode. Dziesma pārtrūka, nāvīgi ievainotais gids nogāzās bezdibenī, bet viņa zirgs trīcēdams apstājās un izstiepa gudro galvu pār bezdibeni, kur bija pazudis saimnieks.

Tai pašā brīdī sacēlās šausmīgs troksnis, un mēs redzējām, ka tur, kalna nogāzē, pacēlās trīsdesmit bandīti. Mēs bijām pilnīgi aplenkti.

Katrs satvēra savu ieroci, un, lai gan tas bija kaut kas negaidīts, mani pavadītāji kā rūdīti kareivji neļāvās sevi iebaidīt un atbildēja uz šāvieniem. Dodama piemēru, es izrāvu pistoli, bet saprazdama, ka pozīcijas bija neiz­devīgas, iesaucos: „Uz priekšu!" Un, iecirtuši zirgam sānos piešus, aizdrā- zos uz līdzenuma pusi.

Bet mums bija darīšana ar kalniniekiem, kas lēca no klints uz klinti kā īsti bezdibeņa velni, un lēkādami šāva, turēdamies visu laiku mums sānos.

Starp citu, mans manevrs bija paredzēts. Tai vietā, kur ceļš paplaši­nājās un izpletās līdzenums, desmit jātnieku priekšgalā mūs gaidīja jauns cilvēks. Mūs ieraudzījuši, viņi drāzās mums virsū no priekšas, kamēr tie,- kas mums sekoja, vēlās no kalniem sānos. Nogriezuši atkāpšanos, viņi mūs aplenca no visām pusēm.

Stāvoklis bija ļoti nopietns, un tomēr, no bērnības pieradusi pie kara skatiem, es neizlaidu no acīm nevienu sīkumu.

Visi vīrieši bija ģērbušies aitas ādās un galvās tiem bija ar dabīgām puķēm greznotās apaļās cepures, kā to dara Ungārijā. Rokās visiem bija garās turku šautenes, kuras viņi pēc izšaušanas sakratīja, šausmīgi klieg­dami, bet aiz jostas līks zobens un pāris pistoļu.

Viņu priekšnieks bija jauns cilvēks, aptuveni divdesmit divus gadus vecs, bāls, ar lielām tumšām acīm, cirtainiem matiem, kas sniedzās līdz pleciem. Viņš bija ģērbies kažokādām greznotos moldāvu svārkos, ap vidu apjozta ar zeltu un zīdu rotāta josta. Rokā viņam mirdzēja liks zobens un pie sāniem dzirkstīja divas pistoles. Cīņas laikā viņš izgrūda aizsma­kušas skaņas, kuras likās nemaz nepiederēja cilvēka valodai. Tās tomēr izteica viņa gribu, jo viņa viri tam paklausīja, noguldamies zemē, lai iz­vairītos no mūsu kareivju šāvieniem, un pieceldamies, lai šautu, nogali­nāja tos, kas bija palikuši stāvus, galīgi nokaudami ievainotos un, bei­dzot, pārvērta cīņu par kapāšanos.

Es redzēju, kā cits pēc cita krita mani aizstāvji. Bija palikuši vēl tikai četri, kas spiedās man apkārt, neprasīdami žēlastību, jo zināja, ka to ne­dabūs, bet domāja tikai, kā dārgāk pārdot savu dzīvību.

Tad jaunais virsnieks izgrūda vēl zīmīgāku saucienu par iepriekšējiem un ar zobena galu norādīja uz mums. Bez šaubām, tas nenozīmēja neko citu, kā apbērt ar ložu lietu pēdējo palikušo grupu un nošaut mūs visus kopā, jo tai pašā brīdī moldāvi pielika pie pleciem savas musketes. Es sapratu, ka pienākusi mūsu pēdējā stunda. Pēdējā lūgšanā es pacēlu acis un rokas pret debesīm un gaidīju nāvi.

Šai brīdī es redzēju, ka nevis gāja, bet gan drāzās, lēkdams no klints uz klinti, jauns cilvēks, kas apstājās uz liela akmens. No tā viņš varēja pārredzēt visu apkārtni, un kā tēls uz pjedestāla, viņš izstiepa roku pret kaujas lauku un izteica tikai vienu vienīgu vārdu:

— Diezgan!

Pēc šā sauciena visu acis pacēlās uz augšu, ikviens paklausīja jaunajam kungam. Tikai viens laupītājs pielika šauteni pie pleca un nospieda gaili.

Viens no mūsu cilvēkiem iekliedzās, lode viņam bija sadragājusi kreiso roku.

Viņš tūlīt pagriezās, gribēdams uzbrukt cilvēkam, kas to bija ievainojis. Bet pirms viņa zirgs paguva paspert četrus soļus, pār mūsu galvām kaut kas nozibsnīja, un nepaklausīgais laupītājs ar lodes sadragātu galvu no­gāzās.

Tik daudz saviļņojumu mani bija nogurdinājuši, es zaudēju samaņu.

Kad nācu pie samaņas, es gulēju zālē. Mana galva bija atbalstīta uz kāda cilvēka ceļiem, kura baltā un gredzeniem rotātā roka apņēma mani ap viduci. Manā priekšā, rokas sakrustojis un ar zobenu padusē, stāvēja jaunais moldāvu priekšnieks, kas bija vadījis uzbrukumu mums.

— Kostaki, — vecākā tonī un franču valodā runāja tas, kas mani at­balstīja, — raidiet projām savus ļaudis un ļaujiet man rūpēties par šo jauno sievieti.

— Brāli, brāli, — atbildēja tas, kuram bija teikti šie vārdi un kurš, kā likās, tikai ar grūtībām sevi valdīja, — brāli, sargies un neizved mani no pacietības! Es tev atstāju pili — atstāj man mežu. Jūs esat kungs pilī, bet te es esmu visvarens. Te pietiek ar vienu manu vārdu, lai piespiestu jūs paklausīt.

— Kostaki, es esmu vecākais! Tas nozīmē, ka esmu kungs visur: mežā un pilī, tur un te. O! manī plūst Brankovani karaliskās asinis, kas radušas pavēlēt, un es pavēlu.

— Jūs pavēliet, Gregoriska, jā, saviem kalpiem, bet maniem kareivjiem

ne.

— Jūsu kareivji ir vienkārši laupītāji, Kostaki… laupītāji, kurus es tūlīt likšu pakārt pie mana torņa robiem, tiklīdz viņi atteiksies man paklausīt.

— Nu, lai! Pamēģiniet viņus komandēt.

Tad es sajutu, kas tas, kas turēja manu galvu, lēnām atvilka ceļus un manu galvu novietoja uz akmens. Es viņam sekoju ar nemierīgām acīm un ieraudzīju, ka tas bija tas pats jaunais cilvēks, kas, tā sakot, burzmā nokrita no debesīm un ko es biju tikai pamanījusi, jo tajā pašā laikā paģību.

Tas bija divdesmit četrus gadus vecs cilvēks, liela auguma, ar lielām zilām acīm, kurās mirdzēja ārkārtīga noteiktība, stingrums. Viņa gaišie mati, norādīdami uz viņa slāvisko izcelsmi, kā ercenģelim Miķelim snie­dzās pat līdz pleciem, apņemdami viņa jauno un svaigo seju. Nicīgā smai­dā pavērtās lūpas ļāva redzēt divas balto pērļu rindas. Viņam bija ērgļa skatiens. Viņš bija ģērbies tādā kā melnā samta tunikā; mazā, ērgļa spal­vām greznotā kaprāļa cepurīte klāja galvu. Viņam bija cieši piegulošas bikses un izšūdināti zābaki. Viduci apjoza zobena siksna, pie kuras ka­rājās medību nazis. Kā laupītājam viņam bija līdzi divstobru karabīne, kuras precizitāti bandīti varēja ļoti labi novērtēt.

Viņš izstiepa roku, un šī izstieptā roka likās pavēlēja pat viņa brālim. Viņš pateica dažus vārdus moldāvu valodā. Šie vārdi uz laupītājiem atstā­ja lielu iespaidu.

Tad, savukārt, tāpat moldāviski runāja jaunais priekšnieks, un es uzmi­nēju, ka viņa vārdos jaucās kopā draudi un lāsti.

Bet uz šo garo un dedzigo runu vecākais atbildēja tikai ar vienu vārdu.

Laupītāji palocījās.

Viņš pamāja, un laupītāji sakārtojās rindās.