Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Mēs iebraucām Bernē.

Visas šīs zīmes nabaga sievietei bija liktenīgas. Bez apstājas viņa ru­nāja, ka grib atgriezties, un tomēr turpināja ceļu.

Vai nu garīgi nomocījusi sevi, vai arī slimība pieņēmās, bet, sasniegusi Tūnu, slimniece jutās tik slikti, ka ceļu viņai bija jāturpina nestuvēs. Tā tas bija ceļā no Handertāles uz Gemmi. Iebraucot Luešā, viņai piemetās sarkanā kaite, un vairāk kā mēnesi viņa bija kurla un akla.

Starp citu, viņas nojauta to nebija vīlusi. Tiklīdz viņa bija nobraukusi divdesmit jūdzes, tā viņas vīrs bija saslimis ar smadzeņu iekaisumu.

Slimība attīstījās tik strauji, ka, sajuzdams sava stāvokļa nopietnību, tai pašā dienā viņš izsūtīja jātnieku, lai tas brīdinātu sievu un uzaicinātu viņu

atgriezties. Bet starp Laufenu un Breitenbahu zirgs bija paklupis un jāt­nieks, nokritis un pret akmeni sadauzījis galvu, palika guļam kādā vies­nīcā, nevarēdams darīt neko citu, kā vien brīdināt par notikušo to, kas viņu bija sūtījis.

Tad aizsūtīja otru ziņnesi. Bet, bez šaubām, bija kaut kas liktenīgs ar viņam: Handertāles galā viņš pameta zirgu un paņēma gidu, lai pārietu Švalbahas līdzenumu, kas atdala Oberlandi no Valeja, kad ceļa vidū la­vīna, kas slīdēja no Atela kalna, aizrāva viņu sev līdzi bezdibenī. Gids, kā par brīnumu, bija izglābies.

Slimība pa to laiku attīstījās ar bīstamu straujumu. Bija spiesti noskūt slimniekam matus, kurus viņš audzēja ļoti garus un kuri neļāva likt ledu uz galvaskausa. No šā brīža nāvīgi slimais zaudēja visas cerības un kādā labākā brīdī sievai rakstīja:

„Mīļā Berta!

Es miršu, bet es negribu šķirties no Tevis pavisam. Pagatavo no ma­tiem, kurus man nogrieza un kurus noliku pie malas, sev rokassprādzi. Valkā to vienmēr, un man šķiet, ka tā mēs paliksim vienoti.

Tavs Frederihs."

Tad viņš nodeva šo vēstuli trešajam sūtnim, kam pavēlēja izjāt, tiklīdz viņš būs*miris.

Tajā pašā vakarā viņš nomira. Stundu pēc viņa nāves sūtnis izjāja un, būdams laimīgāks par iepriekšējiem, piektās dienas vakarā sasniedza Luešu.

Bet viņa sievu viņš atrada aklu un kurlu. Tikai pēc mēneša, pateicoties ūdens iedarbībai, sāka pazust šī nespējība. Un tikai otrā mēneša beigās uzdrošinājās viņai paziņot liktenīgo ziņu, kurai, starp citu, dažādās parā­dības viņu bija pilnīgi sagatavojušas. Viņa palika vēl vienu mēnesi, lai pilnīgi izveseļotos. Beidzot, pēc triju mēnešu prombūtnes, viņa aizbrauca uz Bālu.

Tā kā arī es beidzu ārstēšanos, un vājums, kas bija, starp citu, reima­tisms, pamazām pazuda, es viņai lūdzu atļauju braukt kopā ar viņu, kam viņa ar prieku piekrita, jo atrada cilvēku, ar kuru varēs izrunāties par visu, ko es biju pamanījis, lai gan tikai aizbraukšanas brīdī, bet ko es tomēr biju redzējis.

Mēs atstājām Luešu un piektās dienas vakarā jau bijām Bālē.

Nekas nebija sāpīgāks un drūmāks, kā nabaga atraitnes atgriešanās sa­vās mājās. Tā kā jaunie laulātie draugi bija gluži vieni pasaulē un virs miris, tad veikals bija slēgts, tirdzniecība apstājusies, kā apstājas kustība, kad aptur pulksteņa svārstekli. Aizsūtīja pēc ārsta, kas bija rūpējies par slimnieku, sameklēja dažādos cilvēkus, kas bija klāt viņa pēdējos brīžos, un no viņiem uzzināja, kā notika vienaldzīgās sirdīs jau gandrīz vai pie­mirstā cilvēka nomiršana.

Nabaga sieviete prasīja vismaz vīra matus, ko tas viņai bija novēlējis.

Doktors atcerējās, ka viņš tiešām bija pavēlējis tos nogriezt. Bārddzinis atcerējās, ka tos noskuvis, bet tas bija viss. Mati bija izkaisīti vējā, iz­svaidīti, pazaudēti.

Sieviete bija izmisusi: vienīgo mirēja vēlēšanos, lai viņa nēsātu vīra ma­tu rokassprādzi, nebija iespējams izpildīt.

Pagāja vairākas naktis, ļoti drūmas naktis. Tajās, pa māju klaiņodama, atraitne drīzāk likās bija ēna nekā dzīva būtne.

Tikko apgūlusies vai, drīzāk, tikko iemigusi, viņa sajuta, ka labā roka sāka sastingt, un viņa pamodās tikai tai brīdī, kad sastingums likās pār­ņēmis sirdi.

Sastingšana sākās rokas stilbā, tas ir, no tās vietas, kur vajadzēja at­rasties matu rokassprādzei un kur arī viņa juta tādu kā ļoti ciešas dzelzs rokassprādzes spiedienu. No rokas stilba, kā jau teicām, sastingums pār­ņēma visu miesu līdz pat sirdij.

Bija acīm redzams, ka mirušais tā izteica savu neapmierinātību, ka neiek ievērota viņa griba.

Atraitne saprata šīs zīmes, kas nāca no kapa. Viņa nolēma atrakt kapu, un ja vīra galva nebūtu noskūta pilnīgi kaila, salasīt tik daudz matu, lai izpildītu viņa pēdējo vēlēšanos.

Tā, nevienam nekā neteikusi par saviem nodomiem, viņa aizsūtīja pēc kapračiem.

Bet kapracis, kas bija apglabājis viņas vīru, bija miris. Jaunais kapracis, kas sāka izpildīt savu dienestu tikai pirms piecām dienām, nezināja, kur bija viņa kapa vieta.

Tad viņa, kas divas reizes bija redzējusi zirga un jātnieka parādības, domāja, ka viņai bija tiesības uz brīnumu, un viņa viena pati devās uz

kapsētu, apsēdās uz zaļā, ar simtgadu zāli apaugušā uzkalniņā un sauca sev palīgā jaunas zīmes, kurām viņa varētu pieķerties savos minējumos.

Uz kapsētas mūra bija uzgleznota danse macabrc. Viņas acis apstājās pie zobgalīgā un reizē drausmīgā Nāves tēla.

Tad viņai likās, ka Nāve pacēla savu izdilušo roku un ar kaulaino pirkstu parādīja uz kādu kapu neseno kapu vidū.

Atraitne gāja tieši uz šo kapu, un, kad viņa tur bija, viņai šķita, ka viņa skaidri redzētu, kā nāve ļāva nokrist savai rokai uz to vietu…

Tad viņa atzīmēja kapu, uzmeklēja kapraci, parādīja viņam vietu un teica:

— Rociet, tas ir te!

Es biju klāt pie šā darba. Man gribējās zināt šo brīnišķīgo notikumu līdz galam.

Kapracis kapu atraka.

Nonācis līdz šķirstam, viņš grasījās pacelt vāku. Sākumā viņš vilcinājās, bet mirušā vīra sieva viņa noteiktā balsī teica:

— Paceliet, tas ir mana vira šķirsts!

Viņš paklausīja, jo šī sieviete prata iedvest citiem to pārliecību, kāda bija viņai pašai.

Tas izrādījās pavisam brīnišķīgi, ko es redzēju savām acīm. Ne tikai tas bija viņas vira līķis, ne tikai tas bija, varbūt atskaitot brīnumu, tāds pats kā dzīvais, bet mati, noskūti pirms viņa nāves dienas, bija izauguši tik gari, ka tie stiepās kā saknes uz visām pusēm.

Tad nabaga sieviete noliecās pār līķi, kas likās bija nupat tikai iemidzis, noskūpstīja viņu uz pieres, nocirpa viņa garo, tik brīnišķīgi pēc nāves izaugušo matu kušķi, un lika pagatavot rokassprādzi.

No šīs dienas viņas sastingums mitējās. Tikai katrreiz, kad viņa atradās kādu briesmu tuvumā, viņa sajuta rokassprādzes maigu, draudzīgu spie­dienu — kā brīdinājumu būt uzmanīgai.

— Labi! Vai jūs ticat, ka šis mironis tiešām bija mironis? Ka šis līķis bija tikai līķis? Es tam neticu.

— Un — bālā dāma jautāja tik savādā balsī, ka mēs visi nodrebējām šai tumsā, kādā mēs atradāmies, — un jūs nemaz neesat dzirdējuši, ka šis līķis būtu kādreiz cēlies no kapa un jūs nekad neesat dzirdējuši, ka kaut vienam būtu bijis jācieš no viņa skatiena, no viņa pieskāriena?

— Nē, — teica Aljets, - es aizbraucu.

— Ak, — sacīja doktors, — jūs izdarījāt aplam, tik viegli apmierinā­damies. Lūk, Gregoriska kundze bija gatava padarīt jūsu labo, sirsnīgo Šveices Bālēs tirgotāju par Polijas, Valahijas vai Ungārijas vampīru. Vai jūs, dzīvodama Karpatu kalnos, — smiedamies turpināja doktors, — gadī­jumā neesat redzējuši vampīrus?