Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

— Tā viņš jums teica? — es izbrīnījies jautāju.

— Jā, un viņš man uzdeva nodot jums viņa pēdējo lūgumu.

— Man?

— Jums. Viņš teica, lai kādā stundā jūs arī nenāktu, lai es lūdzu… Ak, Dievs! Es nekad neuzdrošinātos jums teikt kaut ko tādu.

— Sakiet, labo sieviņ, sakiet!

— Nu, labi! Lai es jūs lūdzu, ka jūs aizietu uz Tiesas vietu (tā sauca vietu, kur kāra zagļus un laupītājus) un zem viņa miesām noskaitītu piecas reizes Tēvreizi un piecas reizes „Ave". Viņš man teica, ka jūs to neat­teiksit, abata kungs.

— Un viņam ir taisnība, jo es iešu.

— O, cik jūs esat labs!

Viņa paņēma manas rokas un gribēja tās noskūpstīt.

Es atsvabinājos.

— Lai paliek, labo sieviņ, — es viņai teicu, — saņemies!

— Dievs man palīdz, abata kungs, es nesūdzos.

— Vairāk viņš neko nav prasījis?

— Nē.

— Tas ir labi! Ja vajag izpildīt tikai šo viņa vēlēšanos, lai būtu miers viņa dvēselei, tad viņa dvēselei būs miers.

Es izgāju ārā.

Pulkstenis bija apmēram pusvienpadsmit. Tas notika pēdējās aprīļa die­nās. Ziemeļvējš bija vēl diezgan auksts. Tomēr debesis bija skaistas, seviš­ķi skaistas no gleznotāja viedokļa, jo mēness šūpojās tumšos mākoņu viļ­ņos un tāpēc apvārsnis šķita lielisks.

Es apgāju apkārt vecajiem pilsētas mūriem un sasniedzu Parīzes vārtus. Pēc pulkstens vienpadsmitiem tikai šie vārti bija vaļā.

Mana ceļojuma mērķis bija Esplanāde, kura kā šodien, tā senos laikos, pārvalda visu pilsētu. Tikai šodien no karātavām nav palicis citu zīmju, kā trīs mūra fragmenti, uz kuriem toreiz balstījās trīs stabi, kurus savā starpā vienoja sijas un karātavu šķērskoks.

Lai sasniegtu Esplanādi, kas atradās pa kreisi, kad nāca no Etānas uz Parīzi, un pa labi, kad nāca no Parīzes, vajadzēja paiet garām Ginē tor­nim, kurš likās kā vientuļš līdzenumā nostādīts pilsētas sargs.

Šis tornis, ko jums, Lenuāra kungs, vajag pazīt un ko Ludviķis XI gribēja uzspridzināt, tomēr bez panākumiem, ir saplaisājis no sprādzie­niem un šķiet skatās uz karātavām. No karātavām tas redz tikai pašu virsotni ar lielās acs melno dobumu bez zīlītes.

Dienā tur mitinās zvirbuji, bet naktī tā ir pūču pils.

Viņu kliedzienu un svilpienu pavadīts, pa ceļu, kurš bija šaurs, grūts, grumbuļains, dobuļains, ar krūmiem apaudzis, es devos uz Esplanādi.

Es nevaru teikt, ka man būtu bijis bail. Cilvēkam, kas tic Dievam, no nekā nav jābaidās, tomēr es biju saviļņots.

Citu neko nedzirdēju, kā tikai dzirnavu vienmuļo troksni priekšpilsētā, apogu un nakts pūču kliedzienus un vēja svilpošanu krūmos.

Mēness paslēpās aiz melna mākoņa, kura malas viņš izrotāja ar bāl­ganām bārkstīm.

Sirds man pukstēja strauji. Man šķila, ka es redzēšu nevis to, ko es gāju ieraudzīt, bet kaut ko pavisam negaidītu. Es kāpu arvien augstāk.

Zināmā augstumā uzkāpis, es sāku saskatīt karātavu augstāko galu, ko vaidoja trīs stabi un ozola šķērskoki, par kuriem es jau runāju.

Pie šiem ozola šķērskokiem pakar dzelzs krustus un pie tiem — uz nāvi notiesātos.

Kā kustīgu ēnu es pamanīju nelaimīgā Lartifaja miesas, kuras vējš šū­poja no vienas puses uz otru.

Pēkšņi es apstājos. Tagad es karātavas redzēju no augšas līdz apakšai. Es pamanīju kādu nenoteiktu ķermeni, kas atgādināja četrkājainu dzīv­nieku un kustējās.

Es apstājos un nogulos uz klints. Šis dzīvnieks bija lielāks par suni un druknāks par vilku.

Pēkšņi viņš pacēlās uz pakaļkājām, un es pazinu, ka šis dzīvnieks nebija nekas cits, kā tas, ko Platons sauc par dzīvnieku ar divām kājām, bet bez spalvām. Tas bija cilvēks.

Ko šis cilvēks varēja darīt tik vēlā stundā pie karātavām? Vai viņš te bija ieradies reliģiskos nolūkos — noskaitīt lūgšanas, vai ar kā bezdievis, lai izdarītu kādu negantību?

Katram gadījumam es nolēmu stāvēt klusu un nogaidīt.

Šai brīdī caur mākoņiem parādījās mēness un apgaismoja karātavas.

Tad es sāku skaidri redzēt cilvēku un visu, ko viņš darīja.

Šis cilvēks pacēla kāpnes, kuras gulēja zemē, tad atslēja tās pret stabu, cik vien varēdams tuvāk pakārtajam.

Tad viņš uzkāpa pa kāpnēm un izveidoja kaut ko kopēju ar pakārto, ka likās — dzīvais un mirušais apskāvās.

Pēkšņi atskanēja šausmīgs kliedziens. Es redzēju sakustamies divus ķer­meņus; es dzirdēju kādu sažņaugtā balsī saucam pēc palīga. Balss drīz vien kjuva nesadzirdama. Tad viens ķermenis atdalījās no karātavām, ka­mēr otrs, rokas un kājas kustinādams, turpināja karāties virvē.

Es nevarēju saprast, kas tur notika. Bet galu galā, vai tas bija cilvēka vai dēmona darbs, tur notika kaut kas ārkārtīgs, kāda lieta, kas sauca palīgā, kas prasīja palīdzību.

Es steidzos klāt.

Pakārtais, mani ieraudzījis, divkāršoja kustības, kamēr apakšā, zem vi­ņa, nekustīgi gulēja ķermenis, kas bija atdalījies no karātavām.

Vispirms es pieskrēju pie dzīvā. Es aši uzskrēju pa kāpnēm augšā, un ar nazi pārgriezu auklu. Pakārtais nokrita zemē, nolecu arī es.

Es sapratu, ka slīdošais mezgls arvien vēl žņaudza nabaga vīra kaklu. Es uzgūlos viņam virsū, lai saturētu, un ar pūlēm atsvabināju slīdošo mezglu, kas viņu žņaudza.

Izdarot šo atbrīvošanu, es ciešāk ieskatījos cilvēka sejā un, man par lielu brīnumu, es pazinu, ka tas bija bende.

Acis viņam bija izspiedušās, seja zila, žoklis gandrīz vai izgriezts. No krūtīm viņam izlauzās elpa, kura vairāk atgādināja gārgšanu nekā elpo­šanu.

Tomēr gaiss pamazām ieplūda viņa plaušās, un reizē ar to viņš atdzī­vojās.

Es viņu atbalstīju ar muguru pret akmeni. Pēc brīža viņš likās atguva sajēgu, nokāsējās, nokāsēdamies pagrozīja kaklu un sāka man lūkoties sejā.

Viņš bija pārsteigts ne mazāk par mani.

— O, abata kungs, tas esat jūs?

— Jā, es.

— Un ko jūs te gribat darīt? — viņš man jautāja.

— Bet ko jūs?

Viņš likās pārdomāja. Bende vēlreiz paskatījās apkārt, bet šoreiz viņa acis apstājās pie līķa.

— Ak, — viņš teica, slaucīdams lūpas, — iesim projām, abata kungs, iesim projām, Dieva vārdā es jūs lūdzu!

— Ejiet, ja gribat, mans draugs, bet man te jāizpilda pienākums!

— Te?

— Te.

— Un kas tas ir par pienākumu?

— Nelaimīgais, ko jūs šodien pakārāt, vēlējās, lai es karātavu pakājē noskaitu piecas reizes Tēvreizi un piecas reizes „Ave" — viņa dvēseles glābšanai.

— Viņa dvēseles glābšanai?! O, abata kungs, tas gan būtu kaut kas, ja jūs to glābtu. Viņš ir pats sātans.

— Kā, pats sātans?!

— Bez šaubām, vai jūs neredzējāt, ko viņš izdarīja ar mani?

— Ko viņš izdarīja ar jums? Un ko jūs darījāt?

— Viņš mani pakāra, nudien!

— Viņš jūs pakāra? Bet man likās, tieši otrādi, ka tas bijāt jūs, kas viņam izdarīja šo bēdīgo pakalpojumu?

— Jā, goda vārds! Un es domāju, ka es viņu biju reti jauki un pamatīgi pakāris. Bet izrādās, ka maldījos. Bet kāpēc viņš neizmantoja mirkli un nebēga?

Es piegāju pie miroņa un to pakustināju. Tas bija stīvs un auksts.

— Tāpēc, ka viņš ir miris, — es teicu.

— Miris! — atkārtoja bende. — Miris! Ak, tu velns! Tas ir vēl ļaunāk. Tad mums ir jābēg, abata kungs, mums jābēg.

Un viņš piecēlās.

— Nē, goda vārds! — viņš teica, — labāk vēl palikšu: viņš varētu vēl piecelties un skriet man pakaļ. Jūs, vismaz kā svēts cilvēks, mani aiz­stāvēsit.