Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Bet viens fakts pievērsa arī manu uzmanību šā laupītāja «varoņdar­biem". Viņa sieva, kas dzīvoja Etānas pilsētas nomalē, bija viena no uz­ticīgākajām grēku nožēlotājām. Noziegumi, kurus izdarīja viņas vīrs, krietnai un cienījamai sievai sagādāja lielas sirdssāpes un kā viņa laulātā draudzene tā sevi iedomājās atbildīgu Dieva priekšā. Tāpēc visu dzīvi viņa pavadīja lūgšanās un nožēlā, tā cerēdama mīkstināt sava vīra ne­gantību.

Kas attiecas uz viņu, es teikšu, tas bija laupītājs, kas nebijās ne no Dieva, ne no velna, bet uzskatīja, ka sabiedrība ir nepareizi iekārtota un ka viņš aicināts to labot. Lartifajs apgalvoja, ka viņš taisnīgi sadalīs bagā­tības, un tātad viņš ir tikai kādas sektas priekštecis, kura parādījās vēlāk un sprediķos to, ko viņš īsteno, tas ir, kopējo īpašumu.

Divdesmit reizes viņš bija sagūstīts un ieslodzīts cietumā, bet gandrīz vai vienmēr otrajā trešajā naktī cietumu atrada tukšu. Tā kā nezināja, kādā ceļā viņš prata izbēgt, runāja, ka viņš atradis zāli, ar kuru var pār­griezt dzelzi.

Tātad ap šo cilvēku saistījās kaut kas brīnišķīgs.

Kas attiecas uz mani, atzīstos: es par viņu domāju tikai tad, kad viņa sieva nāca sūdzēt grēkus, stāstīdama par savām bailēm un prasīdama pa­domu.

Jūs sapratīsit, ka es viņai ieteicu lietot visu savu iespaidu, lai atgrieztu vīru uz labiem ceļiem. Bet nabaga sievietes ietekme bija ļoti vāja. Viņai palika tikai mūžīgā griešanās pēc žēlastības, ko lūgšanās izteikt Dievam tam Kungam.

Ķesteris bija redzējis mani iemiegam. Bet, zinādams manis paradumus un to, ka pie manis atrodas baznīcas vārtu atslēgas, viņš pat neiedomājās mani pamodināt. Kas notika tovakar, bija noticis simtiem reižu.

Tātad es gulēju. Tad pēkšņi miegā es dzirdēju it kā divus trokšņus. Viens bija pulkstenis, kas nosita pusnakti; otrs — kādi soļi uz akmens plātnēm.

Es atvēru acis un gatavojos iziet no biktskrēsla, kad mēness staros, kas spīdēja pa loga rūtīm, es ieraudzīju cilvēku.

Tā kā šis cilvēks soļoja ļoti piesardzīgi, pēc katra.soļa uzmanīgi apkārt lūkodamies, es sapratu, ka tas nebija ne palīgs, ne ķesteris, ne dziedātājs, ne arī kāds cits ar baznīcu saistīts cilvēks, bet gan kāds iebraucējs ar ļauniem nolūkiem.

Nakts ciemiņš devās pie altāra. Tur nonācis, viņš apstājās un pēc brīža es izdzirdu šķiltavu sauso troksni. Es pamanīju dzirksteles, degļa gabals iekvēlojās un uz altāra sāka spīdēt sveces galiņa klīstošā gaisma.

Sveces gaismā es varēju labi vērot vidēja auguma cilvēku, kam pie jos­tas bija divas pistoles un duncis. Viņa sejas izteiksme bija vairāk zobgalīga nekā briesmīga, un, pametis pētījošu skatienu visapkārt, viņš pilnīgi no­mierinājās.

Pēc tam viņš izvilka no kabatas nevis atslēgu, bet gan tādu instrumentu saišķi, kuriem vajadzēja atslēgas aizvietot un kurus sauc par mūķīzeriem, bez šaubām, pēc slavenā Bosinjola vārda, kas lielījās, ka varot atslēgt visādas atslēgas. Ar šo instrumentu palīdzību viņš atvēra svētā vakar­ēdiena glabātuvi un vispirms izvilka krāšņu Indriķa II laikā kaltu zelta bi­ķeri, tad masīvo ostensuāru, kuru pilsētai bija dāvājusi Marija Antuanete, un, beidzot, divus apzeltīta sudraba dzērientraukus.

Tā kā tabernaklā vairāk nekas nebija atrodams, viņš to rūpīgi noslēdza, un nometās ceļos, lai attaisītu altāra apakšu, svēto piederumu glabātuvi.

Pēc piecām minūtēm bija atvērta svēto lietu glabātuve, kurai zaglis to­mēr salauza stikla šķērssienu. Viņš jau gatavojās pievienot ostensuāram tērpu un kroni, kad, negribēdams ļaut notikt zādzībai, es uzcēlos no bikts- krēsla un devos pie altāra.

Durtiņu troksnis lika pagriezties zaglim. Viņš saliecās uz manu pusi un pūlējās saredzēt baznīcas attālākos, tumsas apņemtos stūrus. Bet bikts- krēslu nesniedza gaisma, tā kā mani viņš ieraudzīja tikai tad, kad es ie­gāju drebošās sveces gaismas lokā.

Pamanījis cilvēku, zaglis atspiedās pret altāri, izrāva pistoli un vērsa pret mani.

Bet pēc melnā garā svārka, viņš drīz vien redzēja, ka es biju vienkārši nekaitīgs priesteris, kam aizsargs ir ticība un ierocis — vārdi.

Neskatoties uz pistoles stobru, es piegāju līdz altāra kāpnēm. Es jutu, ja viņš šaus uz mani, tad šāviens vai nu nesprāgs, vai arī lode ies sāņus. Roku es turēju uz medaljona un jutos Dievmātes mīlestības starojuma apņemts.

Nabaga vikāra mierīgums likās aizkustināja bandītu.

— Ko jūs gribat? — viņš teica balsi, kurai gribēja piešķirt cietu no­skaņu.

— Jūs esat Lartifajs? — es viņam vaicāju.

— Pie joda! — viņš atbildēja. — Kas tad cits viens pats uzdrošinātos ielauzties baznīcā?

— Nabaga nocietinātais grēciniek, kas lepojas ar savu noziegumu, — es viņam teicu, — vai tu nesaproti, ka šajā spēlē tu zaudē ne tikai savu miesu, bet arī savu dvēseli?

— Ha! — viņš atbildēja. — Kas attiecas uz miesu, es to esmu glābis tik daudzas reizes, ka pilnīgi ceru to glābt arī uz priekšu, bet kas attiecas uz dvēseli…

— Un kas ir ar dvēseli?

— Tā ir manas sievas darīšana: viņa ir svēta par diviem, un, glābdama savu dvēseli, viņa izglābs arī manu.

— Jums taisnība, jūsu sieva ir svēta sieviete, draugs, un viņa droši vien nomirs sāpēs, ja uzzinās, ka jūs izdarījāt to noziegumu, ko pašlaik gatavo­jaties darīt.

— O! o! Jūs domājat, ka mana nabaga sieva nomirs sāpēs?

— Es esmu par to pārliecināts.

— Skaties! Un es vēl kļūšu atraitnis, — smiedamies turpināja laupītājs, stiepdams rokas pēc svētajiem traukiem.

Bet es uzgāju trīs pakāpienus augstāk un saturēju viņa roku.

— Nē, — es viņam teicu, — jūs neizdarīsit Šo svētuma apgānīšanu.

— Un kas man to liegs?

— Es.

— Ar varu?

— Nē, ar pārliecināšanu. Dievs nav sūtījis savus kalpus, lai viņi lietotu varu, kas ir cilvēcīga lieta, bet pārliecināšanu — debesu tikumu, paraugu. Ne baznīcas dēļ jums nav jādara šā svētuma apgānīšana, bet jūsu dēļ: baznīca šos traukus varēs nopirkt, bet savus grēkus jūs nevarēsit izpirkt.

— Ak, jūs domājat, ka tas ir pirmo reizi, mans brašais draugs?

— Nē, es zinu labi, nav! Tas ir desmito, divdesmito, varbūt trīsdesmito reizi, bet vai tas ir svarīgi? Līdz šim jūsu acis bija ciet, tagad tās atvērsies, lūk, viss! Vai jūs dzirdējāt, ka bija cilvēks vārdā Pāvils, kas sargāja to drēbes, kuri apsmēja svēto Etjēnu? Nu, lūk! Šim cilvēkam, kā viņš pats teica, acis bija pārklātas ar zvīņām. Zvīņas nokrita, un viņš kļuva par svēto Pāvilu.

— Sakiet, abata kungs, vai svēto Pāvilu pakāra?

— Jā.

— Kāda nozīme viņam bija redzēt?

— Tas viņu pārliecināja, ka glābšana dažreiz nāk caur sodu. Šodien visi tur cieņā svētā Pāvila vārdu un debesīs viņš bauda mūžīgo svētlaimi.

— Cik viņš bija vecs, kad viņam atvērās acis?

— Trīsdesmit piecus gadus.

— Tas vecums man jau sen ir garām.

— Nožēlot nekad nav par vēlu. Vēl uz krusta Jēzus teica laupītājam: >r lūdz un es tevi glābšu.'*

— Ak tas! Tev tomēr ir žēl sudrablietu? — manī lūkodamies, teica laupītājs.

— Nē. Man žēl tavas dvēseles, un to es gribu glābt.

— Manu dvēseli! Tu man stāsti pasakas. Tu smejies par mani, ļoti slikti.

— Vai tu gribi, lai es pierādu, ka es domāju tikai par tavu dvēseli? — es viņam teicu.

— Jā, pierādi, tu man sagādāsi prieku.