Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Viņš ēda zupu, kad, darbu pabeiguši, ienāca strādnieki.

Viņu ieraudzījuši, tie apstājās uz sliekšņa, un, pasaukuši saimnieku, pa­ziņoja, ka viņi atstās viņa māju līdz pēdējam vīram, ja šis cilvēks te tur­pinās ēst.

Traktiernieks jautāja, ko šīs cilvēks ir izdarījis, ka visi viņu tā nosoda.

Viņam pateica, ka tas ir tas pats cilvēks, kas izpļaukājis Indriķi IV.

— Tad ej projām! — teica traktiernieks, virzīdamies uz viņa pusi, — un lai tas, ko tu ēdi, būtu tev inde!

Te bija vēl grūtāk pretoties nekā pie krodzinieka. Nolādētais strād­nieks, draudēdams saviem biedriem, piecēlās; tie atkāpās viņa priekšā ne­vis tāpēc, ka būtu nobijušies no viņa draudiem, bet tāpēc, ka viņš bija apgānījis svētumu.

Pilns niknuma viņš izgāja ārā un kādu laiku maldījās Sendenī ielās, lamādamies un lādēdamies. Tad apmēram desmitos viņš devās uz savu mēbelēto istabu.

Pavisam neparasti, bet mājas durvis bija slēgtas.

Viņš pieklauvēja. Dzīvokļu saimnieks parādījās pie loga. Tā kā bija tumša nakts, viņš nevarēja pazīt klauvētāju.

— Kas jūs esat? — saimnieks jautāja.

Strādnieks nosauca savu vārdu.

— Ak! — teica dzīvokļa saimnieks, — tas esi tu, kas iesita pļauku Indriķim IV! Uzgaidi!

— Ko! Kas man jāgaida? — nepacietīgi iesaucās strādnieks.

Tai pašā brīdī viņam pie kājām nokrita sainis.

— Kas tas ir? — jautāja strādnieks.

— Viss, kas tev te pieder?

— Kā! Viss kas man pieder!

— Jā, tu vari iet gulēt, kur tev patīk! Man nav ne mazākās patikas, ka māja sabrūk man virs galvas.

Saniknojies strādnieks pacēla bruģakmeni un trieca to vārtos.

— Pagaidi! — teica dzīvokļa saimnieks, — es pamodināšu tavus bie­drus, un tad mēs redzēsim…

Strādnieks saprata, ka viņš nevarēja gaidīt neko labu. Viņš aizgāja un, simts soļus tālāk ieraudzījis vaļējos vārtus, iegāja šķūnī.

Šķūnī atradās salmi. Viņš apgulās šajās cisās un aizmiga.

Bez ceturkšņa divpadsmitos viņam šķita, ka it kā kāds viņam pieskartos pie pleca. Viņš pamodās un sev priekšā ieraudzīja baltu tēlu, kas bija līdzīgs sievietei un kas māja viņam sekot.

Viņš iedomājās, ka tā bija kāda nelaimīgā, kas vienmēr piedāvā dzīvokli un prieku tiem, kas spēj samaksāt par dzīvokli un prieku. Un tā kā viņam bija nauda un viņš atzina par labāku pavadīt nakti zem jumta un gultā, viņš piecēlās un sekoja sievietei.

Kādu brīdi sieviete gāja gar Lielās ielas mājām, pa kreiso pusi, tad šķērsoja kādu ielu, pagriezās pa labi, visu laiku mādama strādniekam, lai viņš seko.

Šis, pieradis pie šādām nakts lietām, no piedzīvojumiem zinādams, kur dzīvo tādas sievietes kā šī, nepievērsa visam nekādu vērību un iegriezās ieliņā.

Ieliņa aizveda uz laukiem. Strādnieks iedomājās, ka sieviete apdzīvo kādu atsevišķu māju, turpināja viņai sekot.

Pēc desmit soļiem viņi izgāja pa spraugu kādā mūrī. Bet, pēkšņi, pa­cēlis acis, viņš sev priekšā ieraudzīja Sendenī abateju, tās milzīgos zvanus un no iekšpuses viegli apgaismotos logus. Tur pie uguns nomodā bija sargs.

Ar acīm viņš meklēja sievieti, bet tā bija nozudusi.

Viņš atradās kapsētā.

Strādnieks gribēja iziet atpakaļ pa spraugu. Bet šajā spraugā, viņam likās, stāvēja Indriķis IV — tumšs, draudīgs, rokas pastiepis pret viņu.

Spoks paspēra soli uz priekšu, bet strādnieks — soli atpakaļ.

Sperot ceturto vai piekto soli, viņš zaudēja zemi zem kājām un iegāzās bedrē.

Tad viņam likās, ka viņš redz ceļamies visus Indriķa IV priekštečus un pēctečus, visus vasaļus. Un viņam likās, ka viņi paceļ savus valdonības zižļus, bet citi savus taisnības zižļus, un sauc: „Nelaime svētuma apgānī­tājam!" Tad viņam likās, ka no šo taisnības un valdnieku zižļu pieskā­rieniem, kuri bija svina smagi un dedzināja kā uguns, viņam salūza visi locekļi.

Šai brīdī pulkstenis sita pusnakti un sargs izdzirda žēlu gaušanos.

Es darīju visu, ko spēju, lai nomierinātu nelaimīgo. Bet viņa prāts bija sajucis un, pēc triju dienu murgošanas, viņš nomira kliegdams: „2ēlaslī- bu!"

— Atvainojiet, — teica doktors, — bet es nevaru saprast jūsu stāsta slēdzienus. Gadījums ar strādnieku pierāda, ka, domādams par to, kas noticis dienā vai nomodā, vai mēnešsērdzības stāvoklī, viņš sāka klaiņot nakts laikā. Tā klaiņodams, viņš iegāja kapsētā un, skatīdamies gaisā nevis sev zem kājām, viņš iegāzās bedrē, un krītot dabīgi salauza sev locekļus. Jūs teicāt par kādu pareģojumu, kas vēlāk arī piepildījies, bet te es ne­redzu ne mazākās pareģošanas.

— Uzgaidiet, doktor, — teica bruņinieks, — notikums, par kuru pa­stāstīju, taisnība, ir vienkāršs fakts, bet ved tieši pie pareģojuma, par kuru tūlīt pastāstīšu, un tas jau ir noslēpums.

Šis pareģojums ir tāds.

Aptuveni 1794. gada 20. janvārī, pēc Fransuā I kapa izpostīšanas, at­vēra Filipa Garā meitas, Flandrijas grāfienes kapu.

Šie bija divi pēdējie kapi, kurus vajadzēja izrakt. Visas velves bija uz­lauztas, visi kapi tukši, visi kauli samesti bedrē.

Vienīgais kaps bija palicis nezināms. Tas bija kardināla Reca kaps, kas, kā tauta runāja, bija aprakts Sendenī.

Visas Valuā un Karolingu kapenes bija noslēgtas. Palika tikai Burbonu kapenes, kuras bija nodomāts aiztaisīt nākamajā dienā.

Sargs pēdējo nakti pavadīja baznīcā, kur nekas vairs nebija sargājams. Viņam atļāva gulēt, un viņš šo atjauju izmantoja.

Ap pusnakti viņu pamodināja ērģeļu un baznīcas dziesmas skaņas. Viņš pamodās, izberzēja acis un pagrieza galvu pret kora telpām, taču, uz to pusi, no kurienes plūda dziesma.

Tad, sev par lielu brīnumu, viņš ieraudzīja, ka kora telpu sēdekļus bija aizņēmuši Sendenī mūki. Viņš redzēja arhibīskapu, kas pie altāra noturēja dievkalpojumu. Viņš redzēja, ka žuburu sveces bija iedegtas, un zem žu­buru svecēm lielu zeltītu līķautu, ar kuru parasti pārklāj karaļu miesas.

Tai brīdī, kad viņš pamodās, mese beidzās un sākās apbedīšanas cere­monija.

Valdnieka zizli, kroni un taisnības zizli, uz samta spilventiņa novietotus, nodeva heroldiem, kas tos savukārt pasniedza trim prinčiem.

Tad, drīzāk slīdēdami nekā iedami, jo viņu soļu troksnis nemodināja baznīcā ne mazāko atbalsi, uz priekšu izgāja kambarkungi, paņēma mirušo un aiznesa uz Burbonu kapenēm, kuras vēl bija vaļā.

Tad tur nokāpa karaļa ieročnesējs, un, kad viņš bija tur nokāpis, viņš sauca heroldus izpildīt savu pienākumu.

Ieročnesējs bija viens, bet heroldi — pieci.

No kapeņu dibena ieročnesējs sauca pirmo heroldu, kas nokāpa, nes­dams piešus; tad otro, kas nokāpa, nesdams bruņucimdus; tad trešo, kas nokāpa, nesdams ģerboni; tad ceturto, kas nokāpa, nesdams zīmogotu bruņucepuri; tad piekto, kas nokāpa, nesdams kara tērpu.

Pēc tam viņš pasauca pirmo sulaini, kas atnesa karogu; tad nokāpa Šveices kapteiņi, gvardes strēlnieki un divi simti kambarkungu; augstākais staļļmeistars atnesa karalisko zobenu; pirmais kambarkungs Francijas ka­rogu; ordeņa lielmestrs, kuram garām nogāja visi pārējie mestri, savus baltos zižļus sviezdami kapenēs un sveicinādami trīs prinčus — kroņa, valdonības un taisnības zižļu nesējus; trīs prinči savukārt atnesa valdo­nības un taisnības zižļus un kroni.

Tad ieročnesējs skaļā balsī trīs reizes iesaucās:

— Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! Karalis ir miris, lai dzīvo karalis!