Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Sendenī kapenes

— Labi! Ko tas pierāda, doktor? — jautāja Ledrī kungs.

— Tas pierāda, ka orgāni, kas piegādā smedzenēm informāciju, kuru tie uzņem, var kaut kādu iemeslu dēļ sabojāties tiktāl, ka dod prātam nepatiesu atspoguļojumu, un tādā gadījumā cilvēks redz priekšmetus un dzird skaņas, kādas nemaz nepastāv. Tas ir viss.

— Tomēr, — bruņinieks Lenuārs teica godprātīga zinātnieka kautrīgajā balsī, — tomēr notiek parādības, kuras atstāj pēdas, dažus pareģojumus, kuri ir piepildījušies. Kā jūs to izskaidrosit, doktor, ka spoku sitieni uz to cilvēku miesas, kas tos dabūjuši, liek rasties tumšiem plankumiem? Kā jūs izskaidrosit, ka spoks varēja pareģot nākotni desmit, divdesmit un trīs­desmit gadus uz priekšu? Vai tas, kas nepastāv, var nonāvēt to, kas dzīvo, vai arī pareģot, kas būs?

— Ak, — teica doktors, — jūs gribat runāt par Zviedrijas karaļa spoku?

— Nē, es gribu runāt par to, ko pats redzēju.

— Jūs!

— Es.

— Kur?

— Sendenī.

— Kad?

— 1799. gadā, kapsētu apgānīšanas laikā.

— Ak! Jā, paklausieties, doktor! — teica Ledrī kungs.

— Ko? Ko jūs redzējāt, sakiet?!

— Lūk! 1793. gadā mani iecēla par Francijas pieminekļu direktoru, un kā tāds es biju klāt pie miroņu izrakšanas Sendenī abatejā, kuras vārdu apgaismotie patrioti bija aizvietojuši ar Fransrādas nosaukumu. Tagad, pēc četrpadsmit gadiem, es jums varu izstāstīt par savādām lietām, kas bija zīmīgas šai apgānīšanai.

Naids, kuru bija iedvesuši tautai pret karali Ludviķi XVI un kuru nespēja remdināt 21. janvāra ešafots, vērsās pret visu karaļu sugu: gribēja iznīdēt monarhiju līdz saknēm, ari monarhus viņu kapenēs, un sešdesmit karaļu pīšļus izkaisīt vējā.

Tur varbūt piejaucās klāt arī ziņkārība, vai tiešām lielās bagātības, par kurām runāja, ka tās apraktas dažos kapos, bija saglabājušās neaizskār- tas.

Tauta devās uz Sendenī.

No 6. līdz 8. augustam iznīcināja piecdesmit vienu kapu, divpadsmit gadsimtu vēsturi.

Tad valdība nolēma ievest kārtību, pati izrakt kapus un kļūt par vienīgo monarhijas mantinieci, kuru monarhijas pēdējā priekšstāvja Ludviķa XVI personā tā monarhiju bija sakāvusi.

Turklāt vēl vajadzēja iznīcināt karaļu vārdu, piemiņu un kaulus, va­jadzēja izsvītrot no vēstures četrpadsmit monarhijas gadsimtus.

Nožēlojamie muļķi! Viņi nesaprata, ka cilvēks dažreiz var mainīt savu nākotni… bet nekad — savu pagātni.

Kapsētā bija izrakta liela kopējā bedre, kādas rok nabagiem. Šai bedrē uz kaļķu paklāja vajadzēja samest, kā maitas, to kaulus, kas bija izvei­dojuši Francijā priekšzīmīgāko nāciju, sākot ar Dagobēru un beidzot ar Ludviķi XV.

Tā tautai bija dots apmierinājums, bet sevišķu prieku tas sagādāja li­kumdevējiem, advokātiem, skaudīgiem žurnālistiem, revolūcijas plēsīgajiem putniem, kuru acis aizskar viss lielais, kā viņu brāļu — nakts putnu — acis aizskar gaisma.

Kas nespēj radīt, to lepnums ir iznīcināšanā.

Mani iecēla par izrakšanas inspektoru. Tas man deva iespēju glābt labu skaitu vērtīgu lietu.

Sestdien, divpadsmitajā oktobrī, kamēr notika karalienes prāva, es liku atvērt Burbonu velves blakus apakšzemes kapličai un izvilku no zārka Indriķi Ceturto, ko nogalināja 1610. gada 14. maijā, piecdesmit septiņu gadu vecumā.

Kas attiecas uz Jaunā Tilta statuju, Boloņas Žana un viņa skolnieka šedevru, to izkausēja, lai varētu kalt vara naudu.

Indriķa Ceturtā ķermenis bija brīnišķīgi labi saglabājies. Sejas vaibsti, skaidri saredzami, bija tādi, kādus tos tautas mīlestība un Rubensa ota bija padarījušas nemirstīgus. Kad viņu ieraudzīja pirmo izejot no kapa un parādāmies dienas gaismā, līķa baltā tērpā, labi saglabājušos, saviļņojums bija liels, un velvēs tik tikko neatskanēja tik populārais Francijā: „Lai dzīvo Indriķis Ceturtais!"

Kad es redzēju šo cienību, es gribētu teikt, mīlestību, es liku ķermeni atbalstīt pret pilāru, un tur ikviens viņu varēja aplūkot.

Viņš bija tērpies, kā dzīvs būdams, tumšā samta kamzolī, uz kura iz­cēlās apkakle un baltās aproces; bikses bija līdzīgas kamzolim, arī no samta, tādas pašas krāsas zīda zeķes un samta kurpes.

Iesirmie mati ap galvu veidoja it kā oreolu, bet baltā, skaistā bārda klāja krūtis.

Tad sākās bezgalīga procesija — kā pie kāda svētā paliekām: sievietes pieskārās labā karaļa rokām, citi skūpstīja viņa mēteļa malas, citi, klusu murminādami, lika bērniem mesties ceļos.

„Ak, ja viņš vēl būtu dzīvojis, nabaga tauta nebūtu tik nelaimīga!"

Un viņas varētu piebilst: „Ne arī tik nikna, jo nelaime tautu dara mežo­nīgu."

Šī procesija turpinājās visu sestdienu 12. oktobrī, svētdien, 13. oktobrī, un pirmdien, 14. oktobrī.

Pirmdien rakšanu uzsāka pēc strādnieku pusdienām, tas ir, ap trijiem pēcpusdienā.

Pirmais līķis, kas ieraudzīja dienas gaismu pēc Indriķa IV, bija viņa dēls, Ludviķis XIII. Viņš bija labi saglabājies, lai gan sejas vaibsti bija iegrimuši, viņu varēja pazīt tikai pēc ūsām.

Tad nāca Ludviķis IV, ko bija viegli pazH pēc rupjajiem sejas vaib­stiem, kuri deva Burbonu raksturīgo sejas masku. Tikai viņš bija melns kā tinte.

Tad pēc šiem noteiktā kārtībā sekoja Marija Mediči, Indriķa IV otrā sieva; Austrijas Anna, Ludviķa XIII sieva; Marija Terēze, Ludviķa XIV sieva; un tad lielais dofins.

Visi šie ķermeņi bija sapuvuši. Tikai lielā dofina ķermenis bija tīrs no pūšanas.

Otrdien, 15. oktobrī, līķu izrakšana turpinājās.

Indriķa IV līķis arvien stāvēja atbalstīts pret pilāru un nolūkojās šai svētumu apgānīšanā, kas notika gan ar viņa priekštečiem, kā arī pēc­tečiem.

Trešdien, 16. oktobrī, tieši tajā brīdī, kad giljotīna Revolūcijas laukumā nocirta galvu Marijai Antuanetei, tas ir, pulkstens vienpadsmitos no rīta, no velvēm izvilka karaļa Ludviķa XV šķirstu.

Pēc senās ceremonijas viņš tika noguldīts pie ieejas velvē, kur gaidīja savu pēcteci, kas tur nekad viņam nepievienojās. Viņa šķirstu paņēma, aiznesa un attaisīja tikai kapsētā uz bedres malas.

Izvilkts no svina šķirsta, satīts veļā un saistīts, viņš sākumā likās labi uzglabājies. Bet, kad attina vaļā visas apsegas, kļuva redzami riebīgie pu­vekļi un izcēlās tik nelaba smaka, ka visi aizbēga un vajadzēja sadedzināt vairākas mārciņas pulvera, lai gaisu padarītu tīru.

Visu, kas bija palicis no Briežu Parka varoņa, Satorī kundzes, Pom- padūras un Dibarī kundzes mīļākā, iemeta bedrē, kur šis netīrās paliekas pārklāja ar nedzēstiem kaļķiem.

Es paliku pēdējais, lai aizdedzinātu ugunis un uzmestu kaļķus, kad iz­dzirdu šausmīgu troksni baznīcā. Cik ātri vien spēdams, es steidzos turp un ieraudzīju kādu strādnieku, kas ķepurojās savu biedru vidū, kamēr sievietes viņam rādīja dūres un draudēja.

Nožēlojamais bija pametis savu bēdīgo pienākumu, lai noskatītos vēl drūmākā izrādē: Marijas Antuanetes nāves sodā. Tad, apreibis no klie­dzieniem, kurus viņš dzirdēja un pats izkliedza, viņš atgriezās Sendenī un, tuvodamies Indriķis IV, kas bija atbalstīts pret pilāru, ko vienmēr aplenca ziņkārīgie, un, es teiktu, gandrīz vai pielūdzēji, viņš teica:

— Ar kādām tiesībām tu te stāvi, kad Revolūcijas laukumā cērt galvas karaļiem?

Tai pašā brīdī, ar roku sagrābdams aiz bārdas, ar labo viņš iesita pļau­ku karaļa līķim.

Līķis, sausi nograbēdams, nokrita, kā nogrāb kaulu maiss, ja to met zemē. Bārda palika viņam rokā. Visapkārt tūlīt sacēlās šausmīgs troksnis. Pret citu karali to varbūt vēl varētu uzdrošināties, bet pret Indriķi IV, pret tautas karali, tas bija apvainojums gandrīz vai visai tautai.