Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Pie augstākā garīdzniecības komisāra vārtiem kariete apstājās. Džons atvēra durtiņas, bet parādība jau atradās savā postenī aiz viņa. Tiklīdz es noliku kāju uz zemes, parādība metās man pa priekšu, iedama garām sulaiņiem, kas aizšķērsoja ieejas durvis, un lūkojās atpakaļ, vai es sekoju.

Mani sagrāba vēlēšanās uzprasīt kučierim to pašu, ko biju jautājis Džo­nam.

— Patrik, — es viņam jautāju, — kas tas bija par cilvēku, kas sēdēja tev blakus?

— Kas par cilvēku, jūsu augstība? — jautāja kučieris.

— Cilvēks, kas atradās jums blakus uz sēdekļa.

Patriks platām, izbrīnās pilnām acīm lūkojās apkārt.

— Labi, — es teicu, — esmu maldījies.

Un es iegāju iekšā.

Durvju sargs bija apstājies uz kāpnēm un gaidīja. Tiklīdz viņš ierau­dzīja, ka es kustos, viņš darīja to pašu, un iegāja iekšā man pa priekšu, it kā gribēdams mani pieteikt pieņemamajā zālē. Kad es biju iegājis, viņš ieņēma vietu pieņemamajā istabā, kā jau viņam pieklājās.

Kā Džonam un Patrikam, arī visiem pārējiem parādība bija neredzama.

Tad manas bažas pārvērtās bailēs un es sapratu, ka tiešām es kļūstu vājprātīgs.

Tikai, sākot ar šo vakaru, visi sāka ievērot pārmaiņas, kas notika ar mani. Ikviens man prasīja, kādas raizes mani nomācot.

Manu parādību es atradu uzgaidāmajās telpās.

Tāpat kā piebraucot, arī tagad tā skrēja man pa priekšu, uzkāpa uz sēdekļa, kopā ar mani atgriezās mājās, iegāja man līdzi istabā un atsēdās atzveltnes krēslā, kur tā bija sēdējusi iepriekšējā naktī.

Tad es gribēju pārliecināties, vai šī parādība bija kāda reāla un taustā­ma lieta, vai arī nē. Ar pārcilvēcīgu piespiešanos es gāju un atmuguriski apsēdos krēslā.

Es nekā nesajutu, bet manā priekšā spogulī es to redzēju stāvam man aiz muguras.

Tāpat kā iepriekšējā vakarā, es apgūlos, bet tikai pulkstens vienos nak­tī. Tiklīdz biju gultā, parādība apsēdās krēslā.

Otrā dienā tā pazuda.

Tā tas turpinājās veselu mēnesi.

Mēneša beidzamajā dienā parādība atmeta savas paražas un vairs ne­parādījās.

Šoreiz es neticēju, kā pirmo reizi, ka tā ir pilnīgi izgaisusi, bet gaidīju kādu drausmīgu pārvērtību, un, tai vietā, lai priecātos vai baudītu vien­tulību, es nākamo dienu gaidīju ar šausmām.

Nākamajā dienā, noskanot pēdējam sitienam pulkstens sešos, es iz­dzirdu vieglu čaukstoņu gultas aizkaros. Starp aizkariem un sienu es ie­raudzīju skeletu.

Šoreiz, draugs, jūs saprotat, tas bija, ja tā var izteikties, mirušā dzīvais attēls.

Skelets tur stāvēja nekustīgi, uzlūkodams mani iekritušām acīm.

Es piecēlos un dažas reizes pastaigāju pa istabu uz priekšu un atpakaļ. Skeleta galva sekoja visām manām kustībām. Skelets nenolaida acis no manis nevienu mirkli, lai gan ķermenis nekustējās.

Šai naktī man nebija drosmes apgulties. Es snaudu, vai drīzāk gan aizvērtām acīm paliku sēžot krēslā, kur parasti arī uzturējās tā parādība, kuru tagad sāku es nožēlot.

Dienā skelets pazuda.

Es pavēlēju Džonam pārvietot gultu un cieši aizvilkt priekškarus.

Noskanot sestajam sitienam, izdzirdu to pašu čaboņu, un redzēju sa­kustamies aizkarus. Tad pamanīju kaulaino roku pirkstgalus, kuri pastūma tos. Un atbīdīto aizkaru starpā skelets ieņēma to pašu vietu kā vakar.

Šoreiz es tomēr uzdrošinājos apgulties.

Galva, kas tāpat kā vakar bija sekojusi visām manām kustībā, paliecās pret mani, bet acis nevienu mirkli nebija novērstas un it kā sastinga virs manis.

Jūs varat iedomāties, kādu nakti es pavadīju. Nu, lūk, mīļais doktor, tā es esmu pavadījis divdesmit naktis. Tagad jūs zināt, kas man kaiš. Vai jūs uzņematies mani izārstēt?

— Es vismaz mēģināšu, — atbildēja doktors.

— Kā?

— Esmu pārliecināts, ka spoks, ko jūs redzat, pastāv tikai jūs iedomās.

— Kāda tam nozīme, vai tas pastāv tikai iedomās vai ne, ja es to redzu?

— Jūs gribat, lai arī es to redzētu?

— Neko vairāk es neprasu.

— Kad?

— Cik iespējams drīzāk. Rīt.

— Labi, rīt… Bet līdz tam laikam esat drošs! Slimais drūmi pasmaidīja.

Nākamajā dienā, septiņos no rīta, doktors iegāja sava drauga istabā.

— Nu! — viņš jautāja. — Kur ir skelets?

— Tas pazuda, — vājā balsī atbildēja otrs.

— Labi, mēs nokārtosim, ka šovakar tas vairs neparādīsies.

— Dariet tā!

— Jūs sakāt, ka viņš parādās, kad pulkstenis nosit seši?

— Vienmēr!

— Apstādināsim svārstekli. Un viņš to izdarīja.

— Ko jūs gribat darīt?

— Es gribu, lai nezinātu, cik ir pulkstenis.

— Labi.

— Tagad slēģus mēs paturēsim noslēgtus, un logiem aizvilksim priekšā aizkarus.

— Kāpēc tā?

— Vienmēr ar to pašu nolūku, lai jūs nezinātu, cik ir pulkstenis.

— Dariet tā!

Slēģi bija aiztaisīti, aizkari aizvilkti, un iededza sveces.

— Džon, sagatavojiet brokastis un pusdienas, jo mēs negribam, lai mums tās pasniedz noteiktās stundās, bet gan dodiet tad, kad es pasaukšu.

— Vai jūs saprotat, Džon? — teica slimais.

— Jā, kungs.

— Tad padodiet mums kārtis un domino un atstājiet mūs vienus. Prasītās lietas atnesis, Džons mūs atstāja.

Doktors sāka izklaidēt slimnieku, cik labi vien varēdams: drīz runā­dams, drīz spēlēdams. Bet viņš bija izsalcis un pazvanīja, lai pasauktu sulaini.

Džons, kas zināja, ar kādu nolūku tika zvanīts, atnesa brokastis. Pēc brokastīm spēli uzsāka atkal un to pārtrauca jauns doktora zvans. Džons ienesa pusdienas.

Abi ēda, iedzēra, baudīja kafiju un atkal uzsāka spēli. Diena, pavadīta divatā vien, likās ļoti gara. Doktors domās rēķināja, cik varēja būt pagājis, un domāja, ka liktenīgai stundai jau sen vajadzēja būt garām.

— Nu! — pieceldamies viņš teica, — uzvara!

— Kā uzvara? — jautāja slimais.

— Bez šaubām! Tagad pulkstenis ir vismaz astoņi vai deviņi, un skelets nav parādījies.

— Paskatieties jūsu kabatas pulkstenī, doktor, jo tas ir vienīgais, kas mūsu mājās iet, un, ja tā stunda būs garām, nu tad, tāpat kā jūs, es ticēšu uzvarai.

Doktors paskatījās pulkstenī, bet nekā neteica.

— Jūs esat maldījies, doktor, vai ne, — teica slimnieks, — ir tieši seši.

— Jā, un tad?

— Tad, lūk, skelets nāk iekšā.

Un slimnieks, dziļi nopūzdamies, atkrita spilvenā.

Doktors skatījās uz visām pusēm.

— Kur jūs to galu galā redzat? — viņš jautāja.

— Parastā vietā, ejā pie manas gultas, starp aizkariem.

Doktors piecēlās, atvilka gultu, iegāja ejā, un nostājās pie aizkariem tajā vietā, kur bija jāstāv skeletam.

— Un tagad, — viņš teica, — vai jūs to vēl vienmēr redzat?

— Viņa ķermeņa apakšu es vairs neredzu, jo jūs man to aizslēpāt, bet es redzu viņas galvaskausu.

— Kur?

— Augšpus jūsu labā pleca. Izskatās, it kā jums būtu divas galvas, viena dzīva, bet otra mirusi.

Doktors, kaut arī viņš neticēja, negribot nodrebēja.

Viņš pagriezās, bet nekā neredzēja.

— Mans draugs, — atgriezdamies pie slimnieka, viņš drūmi teica, — ja jums jāraksta kāds testaments, rakstiet!

Un viņš izgāja laukā.

Deviņas dienas vēlāk, iegājis sava kunga istabā, Džons atrada to mi­rušu.

Bija pagājuši tieši trīs mēneši, kopš bandītam bija izpildīts nāves sods.