Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Svētuma zaimotājs atradās vislielākajās briesmās, kad es piesteidzos pa­līgā.

Tiklīdz viņš redzēja, ka pie manis var rast atbalstu, viņš paļāvās manai apsardzībai. Bet, viņu aizsargādams, es tomēr gribēju, lai viņš tiktu sodīts par nepieklājīgo darbu.

— Bet, bērni, — es teicu strādniekiem, — atstājiet šo nožēlojamo. Tas, ko viņš ir apvainojis, atrodas diezgan labā stāvokli tur augšā, lai Dievs viņa dēļ pienācīgi sodītu šo nožēlojamo.

Tad, atņēmis viņam bārdu, kuru viņš bija noplēsis un visu laiku turēja rokās, es viņu padzinu no baznīcas, paziņodams, ka viņš vairs neskaitās mans strādnieks. Biedru draudi un izsmejošo saucieni viņu pavadīja līdz pat ielai.

Baidīdamies no jauniem apvainojumiem pret Indriķi IV, es pavēlēju, lai viņu aiznes uz kopējo bedri. Bet līdz turienei viņu pavadīju ar cienību. Tai vietā, lai iesviestu kā citus karaļu kaulu glabātuvē, viņu nolaida, viegli noguldīja, rūpīgi novietodami vienā no kaktiem. Tad bijīgi uzklāja viņam virsū nevis kaļķus, bet gan zemes kārtu.

Dienai beidzoties, strādnieki aizgāja, palika tikai sargs. Tas bija droš­sirdīgs cilvēks, ko es tur novietoju bailēs, lai pa nakti kāds neielaužas baznīcā vai nu izdarīt jaunas nelietības, vai zādzības. Šis sargs gulēja die­nā un palika nomodā no septiņiem vakarā līdz septiņiem rītā.

Visu nakti viņš pavadīja stāvus vai pastaigājās, kad kļuva auksti, vai apsēdās pie ugunskura, kas dega pie vārtu tuvākā pilāra.

Kapličā viss liecināja par nāvi, un postījumi darīja šo nāves tēlu vēl šausmīgāku. Pagrabs bija vaļā, un plienakmens, ar ko parasti aizvēla kapu caurumus, bija piesliets pie sienas. Sadauzītie tēli klāja baznīcas grīdas akmeņus. Šur un tur uzlauztie šķirsti bija uzcēluši augšā mirušos, kas bija sagatavojušies tikai uz Pastaro dienu. Tomēr tas viss mudināja cilvēku prātu, ja tas bija stiprs, uz pārdomām; ja vājš — uz bailēm.

Par laimi, sargs nebija gars, bet organizēta matērija. Viņš uz šīm dru­pām skatījās ar tādām pat acīm, kā būtu skatījies uz nocirsto mežu vai nopļauto lauku, un nodarbojās ar stundu skaitīšanu, klausīdamies vien­muļajā torņa pulkstenī, vienīgā lietā, kas vēl bija dzīva pamestajā kapličā.

Brīdī, kad nosita pusnakti un kad pēdējais veserīša sitiens vibrēja baz­nīcas tumšajā dziļumā, viņš izdzirda kliedzienus, kuri nāca no kapsētas puses. Tie bija palīgā saucieni, garas vaimanas, sāpīgas žēlabas.

Pēc pirmā pārsteiguma brīža viņš apbruņojās ar kapli un devās uz vār­tiem, kuri savienoja baznīcu ar kapsētu. Bet, atvēris šos vārtus un pilnīgi noskaidrojis, ka šie kliedzieni nāca no karaļu bedres, viņš neuzdrošinājās doties tālāk, aiztaisīja vārtus un atsteidzās uz viesnīcu, lai modinātu mani.

Sākumā es negribēju ticēt, ka no karaļu bedres varētu nākt kāds troks­nis. Bet tā kā es dzīvoju iepretī baznīcai, sargs atvēra logu un klusumā, kuru traucēja tikai rudenīga vēsma, es tiešām sadzirdēju garas žēlabas, kas man nešķita tikai vēja gaudošana.

Es piecēlos un pavadīju sargu līdz baznīcai. Tur nonākuši un aiz sevis aiztaisījuši vārtus, mēs dzirdējām vēl skaidrāku gaušanos, par kuru sargs bija runājis. Nu vieglāk bija izšķirt, no kuras puses nāca žēlabainās ska­ņas, jo kapsētas vārti, nepietiekami stipri aiztaisīti, bija pavērusies. Gau- šanās tiešām nāca no kapsētas.

Mēs aizdedzinājām divas lāpas un devāmies pie vārtiem. Bet trīs reizes, šiem vārtiem tuvojoties, gaisa strāva, kas plūda uz āru, mums nodzēsa lāpas. Es sapratu, ka tā bija kā grūti pārejama aiza, bet ka, reiz tikuši kapsētā, mēs vairs nesastapsim nekādas grūtības. Bez lāpām es vēl aiz­dedzināju lukturi. Lāpas nodzisa, bet lukturis izturēja. Mēs pārgājām aizu un, nokļuvuši kapsētā, aizdedzinājām lāpas, kuras tagad vējš saudzēja.

Bet līdz ko mēs tuvojāmies, troksnis kļuva arvien klusāks, un brīdī, kad mēs atradāmies uz bedres malas, tas bija gandrīz vai pilnīgi noklusis.

Mēs pacēlām lāpas pār plašo bedri un ieraudzījām kaulu vidū, uz kaļķu un zemes caurumainās kārtas, ķepurojamies kādu bezveidīgu būtni.

Šī būtne bija līdzīga cilvēkam.

— Kas jūs esat un ko jūs te darāt? — es jautāju ēnai.

— Ak, vai! — ēna murmināja, — es esmu tas nožēlojamais strādnieks, kas iepļaukāja Indriķi IV.

— Bet kā tu tur tiki? — es jautāju.

— Vispirms izvediet mani ārā, Lenuāra kungs, jo es mirstu, un tad jūs dabūsit zināt visu.

No tā brīža, kad sargs uzzināja, ka viņam bija darīšana ar dzīvo, bailes, kas viņu sākumā bija sagrābušas, pazuda. Viņā jau paguva pacelt kāpnes, kuras gulēja kapsētas zālē, un turēja stāvus, gaidīdams manu pavēli.

Es viņam pavēlēju nolaist kāpnes bedrē un uzaicināju strādnieku kāpt augšā. Tiešām, viņš aizvilkās līdz kāpnēm. Bet, nonācis tik tālu, ka va­jadzēja celties kājās un kāpt uz šķērskokiem, viņš ievēroja, ka viena kāja un roka viņam bija salauzta.

Mēs nometām viņam auklu ar slīdošo mezglu; viņš novietoja šo auklu zem padusēm. Otru auklas galu es turēju rokās; sargs pakāpās lejup da­žus kāpš|us un, pateicoties šim divkāršam atbalstam, galu galā mēs izvil­kām dzīvo no mirušo sabiedrības.

Ticis ārā no bedres, viņš paģība. Mēs viņu aiznesām pie uguns, no­guldījām uz salmiem, tad es aizsūtīju sargu pēc ķirurga.

Sargs atgriezās ar doktoru, pirms vēl ievainotais bija paguvis nākt pie samaņas, un tikai operācijas laikā viņš atvēra acis.

Kad pārsējums bija izdarīts, es pateicos ķirurgam, un, tā kā es gribēju zināt, kādos dīvainos apstākļos zākātājs iekļuvis karaļu bedrē, es savukārt aizsūtīju projām arī sargu. Tas neko labāku nevēlējās, kā pēc tādu pār­dzīvojumu nakts aiziet nogulēties, un es ar strādnieku paliku viens. Es apsēdos uz akmens netālu no salmiem, uz kuriem viņš gulēja, pretī uguns­kuram, kura drebošās liesmas apgaismoja daļu baznīcas, pārējo atstādams dziļā tumsā, kas izlikās vēl jo tumšāka tāpēc, ka tā daļa, kur mēs atradā­mies, bija ļoti labi apgaismota.

Tad es izjautāju ievainotajam, un, lūk, ko viņš pastāstīja.'

Atlaišana viņu maz uztrauca. Kabatā viņam vēl bija nauda, un līdz šim viņš bija redzējis, ka par naudu var iegūt visu.

Tā viņš ieradās krogā.

Krogā viņš sāka tukšot pudeli, bet, dzerot trešo glāzi, viņš redzēja ie­nākam saimnieku.

— Vai jūs drīz beigsit? — šis jautāja.

— Un kāpēc? — atbildēja strādnieks.

— Tāpēc, ka esmu dzirdējis, ka tu esi iecirtis pļauku Indriķim IV.

— Nu un kas!? Jā, tas esmu es! — nekaunīgi atbildēja strādnieks. — Un tad?

— Tad?! Es negribu dot dzert tādam nelietim kā tu, kas izsauks lāstus pār manu māju.

— Tava māja! Tava māja ir domāta visiem, un kamēr maksāju, atrodos tikpat kā savās mājās.

— Jā, bet tu taču nemaksāsi.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tavu naudu negribu. Tā kā tu nemaksāsi, tu nebūšu savās mājās, bet pie manis. Un tā kā tu būsi pie manis, man būs tiesības tevi izsviest pa durvīm.

— Ja būsi stiprākais.

— Ja es nebūšu stiprākais, es pasaukšu manus zēnus.

— Labi, pasauc, lai es redzu!

Krodzinieks pasauca. Iepriekš brīdināti, pēc viņa sauciena ienāca trīs puiši, katras ar nūju rokā, un strādnieks, lai cik arī viņš nepretojās, bija spiests aiziet, ne vārda neteikdams.

Izgājis laukā, viņš kādu laiku maldījās pa pilsētu un ap pusdienlaiku iegāja pie traktiernieka, kur mēdza ēst strādnieki.