Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Vakarā es izgāju ārā. Es apciemoju divus vai trīs draugus, tad atgriezos mājā, kur es iegāju, pateicoties galvenai atslēgai.

Tā kā man nebija uguns, lēni kāpu pa kāpnēm, baidīdamies sadauzīties. Sasniedzis pēdējo kāpienu, es dzirdēju, kā sulainis sarunājās ar manas sievas istabmeitu.

Izdzirdis savu vārdu, kļuvu uzmanīgs un dzirdēju, kā sulainis izstāstīja •par manu šodienas un vakardienas piedzīvojumu. Galā viņš piebilda:

— Kungs kļūst vājprātīgs. Istabā bija tik daudz melno kaķu un liesmas spīdumu, cik to tagad ir manā rokā.

Šie daži vārdi mani satrauca: vai parādība bija patiesa, varbūt tikai acu māns? Ja parādība bija patiesa, tad man bija darīšana ar kaut ko pār­dabisku; ja parādība bija tikai acu māns, ja es iedomājos redzam to, kas nemaz nav, kā to teica sulainis, tad tiešām es sāku kļūt vājprātīgs.

Jūs sapratīsit, mīļais draugs, ar kādu baiļu pilnu nepacietību es gaidīju pulkstens sešus. Nākamajā dienā, aizrunādams, ka kaut kas jānokārto, es paturēju sulaini savā istabā. Noskanēja seši, kamēr viņš bija man līdzās. Pie pēdējā sitiena es izdzirdu to pašu troksni un ieraudzīju kaķi.

Viņš bija apsēdies man blakus.

Kādu brīdi es nekā neteicu, cerēdams, ka sulainis pamanīs dzīvnieku un sāks runāt pirmais. Bet viņš gāja un nāca un, kā likās, nekā neredzēja.

Es izmantoju brīdi, kad viņam, lai izpildītu manu pavēli, bija katrā ziņā jāiet gandrīz vai virsū kaķim, un teicu:

— Nolieciet zvaniņu uz galda, Džon!

Viņš atradās gultas galvgalī, zvaniņš atradās uz kamīna. Lai pārietu no manas gultas galvgaļa līdz kamīnam, bija jāiet tieši virsū dzīvniekam.

Tā viņš arī gāja. Bet tai brīdī, kad viņš pacēla kāju, lai uzliktu to virsū kaķim, tas ielēca man klēpī.

Džons to neredzēja, vai vismaz izlikās neredzam.

Atzīstos, ka auksti sviedri man parādījās uz pieres, un vārdi — „Kungs kļūst vājprātīgs!" — šausmīgi atbalsojās manās domās.

— Džon, — es viņam teicu, — vai tu man uz ceļiem neko neredzi?

Džons mani uzlūkoja. Tad, it kā kaut ko apņemdamies, viņš teica:

— Jā, kungs, es redzu kaķi.

Es uzelpoju.

Es paņēmu kaķi un teicu:

— Tādā gadījumā, Džon, iznes to ārā, es lūdzu!

Viņš izstiepa rokas man pretī. Es tajās ieliku dzīvnieku. Tad pēc manas zīmes viņš izgāja.

Es mazliet nomierinājos. Vēl desmit minūtes es lūkojos sev apkārt kā izbailēs, bet, nepamanījis nevienu dzīvu radību, kas piederētu kādai dzīv­nieku sugai, es nolēmu apskatīties, ko Džons izdarījis ar kaķi.

Tā es gāju no istabas ar nodomu viņam uzprasīt, kad, uzspēris kāju uz sliekšņa, izdzirdu skaļus smieklus manas sievas ģērbjamajā istabā. Uz pirkstgaliem es pienācu tuvāk un sadzirdēju Džona balsi.

— Mana mīļā, — viņš teica istabmeitai, — kungs nemaz nekļūst traks: viņš jau ir traks. Viņa trakums ir tas, ka viņš redz melnu kaķi un liesmas spīdumu. Šovakar viņš man prasīja, vai es neredzu melnu kaķi viņam klēpī.

— Un ko tu atbildēji? — jautāja istabmeita.

— Nudien, es atbildēju, ka to redzu! — teica Džons. — Nabaga cil­vēks, es negribēju viņam runāt pretim. Nu, uzmini, ko viņš darīja?!

— Kā es to varu uzminēt?

— Nu, re'! Viņš paņēma iedomāto kaķi no klēpja, uzlika man uz ro­kām, un teica: „Nes projām! Nes projām!" Es drošsirdīgi aiznesu kaķi, un viņš bija apmierināts.

— Bet ja tu aiznesi kaķi, tad kaķis taču bija?

— Bet nē! Kaķis bija tikai viņa iedomās. Bet ko tas būtu līdzējis, ja es viņam būtu to teicis? Būtu iemesls mani atlaist. Bet nu nē, es te jūtos labi, un es te palieku. Viņš maksā divdesmit piecas mārciņas, lai es redzē­tu kaķi: es to redzu. Lai maksā trīsdesmit, un es redzēšu divus.

Man pietrūka drosmes klausīties tālāk. Es nopūtos un atgriezos savā istabā.

Istaba bija tukša…

Otrā dienā, sešos, kā parasti, mans biedrs atradās man blakus un pazu­da tikai nākamajā dienā.

— Ko lai saka, draugs? — turpināja slimais, — visu mēnesi tā pati parādība atjaunojās katru dienu un es jau sāku aprast ar tās klātbūtni, tad, trīsdesmitajā dienā pēc nāvessoda izpildīšanas, pulkstenis nosita seši un kaķis vairs neparādījās.

Es iedomājos, ka no kaķa esmu ticis vaļā, un no prieka negulēju. Nā­kamās dienas rītā, ja tā var teikt, es centos it kā dzīt laiku uz priekšu. Es nevarēju sagaidīt liktenīgo stundu. No piektās stundas līdz sestajai es nenolaidu acis no pulksteņa. Es sekoju, kā rādītājs virzījās no minūtes uz minūti. Beidzot tas sasniedza skaitli XII. Kļuva dzirdamas pulksteņa trī­sas. Beidzot veseris nosita pirmo, otro, trešo, ceturto, piekto, beigās — sesto sitienu!..

Pēc sestā sitiena durvis atvērās, un es redzēju ienākam durvju sargu, ģērbušos tā, kā mēdz ģērbties Skotijas lordleitnanta sulaiņi.

Mana pirmā doma bija, ka lordleitnants man atsūtījis kādu ziņu, un pastiepu roku nepazīstamajam.

Bet viņš, kā uzrādījās, nepiegrieza nekādu vērību manai kustībai, jo novietojās man aiz krēsla.

Man nemaz nevajadzēja pagriezties, lai viņu ieraudzītu: es atrados tieši pretim spogulim. Un tajā es viņu redzēju.

Es piecēlos un staigāju. Viņš man sekoja ik uz soļa.

Es atgriezos pie galda un pazvanīju.

Sulainis parādījās, bet viņš neredzēja durvju sargu, tāpat kā nebija redzējis kaķi.

Es viņu aizsūtīju projām un paliku viens ar šo savādo personu, ko es tagad aplūkoju pēc savas patikas.

Viņš bija ģērbies formastērpā, ar zobenu pie sāniem, izšūdinātā vestē, cepuri padusē un mati tam bija zem tīkliņa.

Pulkstens desmitos es apgūlos. Tad, lai pēc iespējas labāk pavadītu nakti, viņš apsēdās krēslā iepretī manai gultai.

Es pagriezu galvu pret sienu; bet tā kā nespēju aizmigt, divas vai trīs reizes es pagriezos atpakaļ un divas vai trīs reizes nakts lampiņas gaismā es viņu redzēju tai pašā krēslā.

Viņš tomēr negulēja.

Beidzot es ieraudzīju pirmos dienas gaismas starus, kas ieslīdēja manā istabā caur slēģu šķirbām. Es pēdējo reizi pagriezos pret šo vīru: viņš bija pazudis.

Līdz vakaram es no parādības biju atbrīvojies.

Vakarā pie augstākā garīdzniecības komisāra bija pieņemšana. It kā lai sagatvotu apģērbu svinībām, bez piecām minūtēm sešos es pasaucu sulaini un pavēlēju aizbultēt durvis.

Viņš paklausīja.

Pie pēdējā sitiena sāku cieši lūkoties uz durvīm: tās atvērās un ienāca durvju sargs.

Es tūlīt steidzos pie durvīm: durvis bija ciet, bulta nemaz nebija pa­kustējusies. Es pagriezos: durvju sargs stāvēja aiz mana krēsla, bet Džons gāja un nāca, par viņu nelikdamies ne zinis.

Bija acīm redzams, ka viņš nemaz nemanīja cilvēku, tāpat kā viņš ne­bija redzējis dzīvnieku.

Es apģērbos.

Tad notika kaut kas dīvains: mans jaunais galda biedrs ar vislielāko uzmanību sāka palīdzēt Džonam, turklāt tā, lai Džons neievērotu, ka vi­ņam kāds palīdz. Ja Džons turēja manu uzvalku pie apkakles, parādība to turēja pie stērbelēm. Ja Džons man pasniedza bikses, turēdams pie jostasvietas, parādība tās turēja aiz starām.

Es vēl nekad nebiju redzējis pakalpīgāku sulaini.

Pienāca aizbraukšanas stunda.

Tad, lai sekotu man, durvju sargs izgāja vispirms, izslīdēja pa istabas durvīm, nogāja lejup pa kāpnēm; turēdams cepuri padusē, viņš stāvēja aiz Džona, kas atvēra karietes durtiņas un, kad Džons tās aiztaisīja un ieņēma savu vietu uz pakaļējā soliņa, viņš uzkāpa uz kučiera sēdekļa, kurš novietojās pa labi, it kā dodams viņam vietu.