Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Otrā rītā, pulkstens sešos, kaprači mani atrada tik pat aukstu kā ak­mens plātnes, uz kurām es gulēju.

Atklāta tēva vēstules dēļ, tajā pašā dienā Solānža tika apcietināta, tajā pašā dienā notiesāta un tajā pašā dienā nonāvēta.

Šī galva, kas ar mani runāja, acis, kas mani uzlūkoja, lūpas, kas skūps­tīja manas lūpas, tās bija Solānžas lūpas, acis un galva.

— Jūs zināt, Lenuār, — turpināja Ledrī kungs, vērsdamies pie bru­ņinieka, — ka tai laikā es tik tikko nenomiru.

Iespaids, kādu atstāja Ledrī stāsts, bija šausmīgs. Neviens, pat ne dok­tors, nedomāja reaģēt pret šo iespaidu.

Bruņinieks Lenuārs uz Ledrī kunga jautājumu atbildēja vienkārši ar galvas mājienu. Bālā dāma, kas uz vienu brīdi bija pacēlusies no dīvāna, atkrita atkal spilvenos. To, ka viņa vēl dzīvo, varēja just tikai no viņas nopūtām. Policijas komisārs, kas te neredzēja neko tādu, ko vajadzētu ieprotokolēt, neteica ne vārda. Kas attiecas uz mani, tad es centos cik iespējams smalkāk atcerēties visus notikuma sīkumus, lai tos atkal atrastu atmiņā, ja kādu dienu man ienāktu prātā tos atstāstīt. Bet, runājot par Aljetu un abatu Mūļu, jāteic, ka šis atgadījums bija pārāk lielā saskaņā ar viņu uzskatiem, lai viņi cīnītos pret to.

Tieši otrādi, abats Mūls pirmais pārtrauca klusumu, visumā izteikdams kopējās domas.

— Es tam pilnīgi ticu, ko jūs pastāstījāt, Ledrī kungs, — viņš teica. — Bet kā jūs izskaidrojat šo notikumu — kā mēdz teikt materiālistiskā va­lodā?

— Es to nemaz neizskaidroju, — atbildēja Ledrī kungs, — es stāstu, un tas ir viss.

— Jā, kā jūs to izskaidrojat? - jautāja doktors. — Jo galu galā, cik sīksti arī neturētos dzīvība, jūs tam nepiekritīsit, ka nocirstā galva pēc divām stundām var runāt, skatīties un darboties?

— Ja es to būtu sev izskaidrojis, mīļais doktor, — teica Ledrī kungs, — es pēc šā notikuma nemaz nebūtu tik bīstami saslimis.

— Bet, doktor, — teica bruņinieks Lenuārs, — kā to izskaidrosit jūs? Jo jūs taču nedomājat, ka Ledrī kungs to būtu vienkārši izgudrojis mūsu iepriecināšanai. Viņa slimība taču ir materiāla lieta, vai ne?

— Nu, pie joda! Jauka lietiņa! Halucinācijas stāvoklī Ledrī kungam likās, ka viņš dzird un ka viņš redz. Viņam liekas, it kā viņš noteikti būtu dzirdējis un redzējis. Orgāni, kas nogādā sajūtu sensoriumā, tas ir, sma­dzenes varēja būt traucētas, tādā gadījumā tās aptumšojas, un aptumšo- dāmās, piegādā nepatiesas sajūtas: iedomājas dzirdēt — un dzird; iedo­mājās redzēt — un redz.

Aukstums, lietus un tumsa bija traucējuši Ledrī kunga orgānu pareizo darbību, un tas ir viss. Tāpat trakais redz un dzird, ko viņš iedomājas redzam un dzirdam. Halucinācijas ir acumirkļa vājprāts. Kad tas ir zudis, atmiņa atkal darbojas. Lūk, viss!

— Bet ja tā nepazūd? — jautāja abats Mūls.

— Nu, tad slimība pārvēršas nedziedināmā slimībā, un tā mirst!..

— Vai jūs kādreiz esat ārstējis tādas slimības?

— Nē, bet es pazinu dažus mediķus, kas tās ārstēja, un starp citu, angļu doktoru, kas ceļojumā pa Franciju pavadīja Valteru Skotu.

— Ko jums stāstīja?..

— Kaut ko līdzīgu tam, ko mums izstāstīja mūsu saimnieks, varbūt vēl kaut ko ārkārtīgāku.

— Ko jūs tāpat izskaidrojat materiālistiski? — jautāja abats Mūls.

— Dabiski.

— Vai to notikumu, ko jums pastāstīja angļu doktors, jūs mums varētu atstāstīt?

— Bez šaubām!

— Ak, pastāstiet, doktor, pastāstiet!

— Vai to vajag?

— Bet katrā ziņā! — visi klātesošie iesaucās.

— Labi. Ārsts, kas pavadīja Valteru Skotu ceļojumā pa Franciju, bija doktors Simsons. Viņš bija viens no ievērojamākiem Edinburgas mācību spēkiem, tātad labi pazīstams ar ievērojamākajām pilsētas personām.

§o paziņu vidū bija arī krimināllietu tribunāla tiesnesis, kura vārdu viņš man neminēja. Šis vārds bija vienīgais noslēpums, ko viņš atrada par vaja­dzīgu neizpaust visā šajā notikumā.

Šis tiesnesis, ko viņš kā ārsts apmeklēja, bez kāda redzama veselības traucējuma pēkšņi sāka novājēt: viņu bija sagrābusi tumša melanholija. Viņa ģimene vairākas reizes izjautāja doktoru, un doktors izjautāja drau­gu, neuzzinādams no viņa neko citu kā tikai nenoteiktas bažas, kas pie­rādīja, ka tur slēpās kāds noslēpums, ko slimnieks negribēja izpaust.

Beidzot, kādudien doktors uzstājās tik noteiki, lai viņa draugs atzīstas, ka viņš ir slims, līdz draugs, sērīgi smaidīdams, saņēma viņa rokas un teica:

— Nu, jā! Es esmu slims, un mana slimībā, mī)ais doktor, ir jo vairāk nedziedināma tāpēc, ka tā atrodas pilnīgi manās domās.

— Kā? Jūsu domās?

— Jā, es kļūstu vājprātīgs.

— Jūs kļūstat vājprātīgs! Un kā? Es jūs lūdzu! Jums ir skaidrs ska­tiens, balss mierīga (viņš paņēma roku), pulss kārtīgs.

— Un, lūk, mīļais doktor, kas vēl vairāk padara nopietnu manu stā­vokli, ka es to redzu un saprotu.

— Bet galu galā kā izpaužas jūsu vājprāts?

— Aizveriet, doktor, durvis, lai mūs netraucē, un es jums pastāstīšu.

Doktors aizvēra durvis un atradās blakus draugam.

— Jūs atceraties, — viņam teica tiesnesis, — pēdējo kriminālprāvu, kurā es biju uzaicināts pasludināt spriedumu?

— Jā, par kādu Skotijas bandītu, kuru jūs notiesājāt uz nāvi pakarot un kurš tika pakārts.

— Tieši to. Nu, lūk! Tai brīdī, kad es pasludināju spriedumu, no viņa acīm izšāvās kāda liesma, un, atklāti draudēdams, viņš man parādīja dūri. Es tam nepiegriezu nekādu vērību… Līdzīgus draudus ļoti bieži nākas redzēt no notiesātajiem. Bet soda izpildīšanas dienā pie manis ieradās bende un, pazemīgi lūgdams piedošanu par apciemojumu, paziņoja, ka viņš uzskatot par pienākumu mani brīdināt, proti, bandīts esot miris, izteikdams sava veida lāstus par mani un vēl pieteikdams, ka rīt sešos, stundā, kad bija jāizpilda nāves sods, es saņemšot no viņa ziņas.

Es gaidīju kādu pārsteigumu no viņa biedriem, kādu bruņotu atriebību, un, kad nosita seši, nolicis uz rakstāmgalda pistoļu pāri, ieslēdzos kabi­netā.

Mana kamīna pulkstenis nosita seši. Visu dienu es biju nodarbināts, domādams, kas var notikt, bet noskanēja pēdējais veserīša sitiens, un es nedzirdēju neko citu kā tikai kaut kādu ņurdēšanu, kurai es nevarēju atrast iemeslu. Es pagriezos un ieraudzīju lielu melnu kaķi un liesmas spīdumu. Kā viņš varēja ienākt? To es nevarēju saprast: durvis un logi bija noslēgti. Tātad jādomā, ka viņš tika ieslēgts istabā dienas laikā.

Es nebiju ēdis, tāpēc pazvanīju, un nāca mans sulainis, bet viņš ne­varēja nokļūt pie manis, jo es biju ieslēdzies no iekšpuses. Es piegāju pie durvīm un tās atslēdzu. Tad es viņam stāstīju par melnu kaķi un liesmas spīdumu, bet mēs meklējām velti, kaķis bija pazudis.

Es vairs par to nedomāju. Pagāja vakars, nakts, tad atnāca diena, tad tā pagāja. Un pulkstenis nosita seši. Tai pašā brīdī aiz muguras es iz­dzirdu troksni un ieraudzīju to pašu kaķi.

Šoreiz viņš notupās man klēpī.

Man nav nekādas antipātijas pret kaķiem, un tomēr šī familiaritāte atstāja uz mani nepatīkamu iespaidu. Bet knapi viņš bija nomests zemē, kā viņš atkal lēca man virsū. Es viņu atgrūdu, bet tik pat velti kā pirmajā reizē. Tad es piecēlos, pastaigājos pa istabu, kaķis man sekoja ik uz soļa. Zaudējis pacietību, es pazvanīju kā iepriekšējā vakarā. Ienāca sulainis. Bet kaķis aizbēga zem gultas, kur mēs to velti izmeklējāmies. Tiklīdz viņš nokļuva zem gultas, tā pazuda.