Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Mums bija jāšķiras: mācības Solānžas klasē sākās deviņos no rīta. Skola atradās netālu no Botāniskā dārza. Es ilgu laiku baidījos laist viņu vienu. Un viņa nevarēja saņemties un atstāt mani. Bet neierasties divas dienas Solānžas stāvoklī, tas nozīmēja paļaut sevi bīstamai meklēšanai.

Es liku pasaukt karieti un pavadīju viņu līdz Fosēsenbernāra ielai. Tur es izkāpu, ļaudams turpināt ceļu viņai vienai. Visu ceļu mēs sēdējām ap­skāvušies, ne vārda neminēdami, rūgtās asaras, kuras mums plūda pat uz lūpām, jaukdamās ar skūpstu saldumu.

Es izkāpu no fiakra. Bet tai vietā, lai ietu projām, kā ienaglots es paliku stāvam uz vietas, lai ilgāk redzētu karieti, kas viņu aizveda. Pēc divdesmit soļiem kariete apstājās, Solānža pabāza galvu pa durtiņām, kā uzminējusi, ka es vēl atrodos turpat. Es steidzos pie viņas. Es iekāpu fiakrā un aiztaisīju logus. Vēlreiz es viņu skāvu savās rokas. Bet Sen- etjēnas tornī pulkstenis nosita deviņi. Es noslaucīju asaras, spiedu lūpas trīskārtīgā skūpstā, un, izlēcis no karietes, skriešus attālinājos.

Man likās, ka Solānža mani sauca, bet šīs asaras, šī vilcināšanās varēja tikt ievērota. Man bija fatāla drošsirdība neatskatīties.

Mājās atgriezos izmisis. Dienu es pavadīju, rakstīdams Solānžai. Vakarā es viņai aizsūtīju veselu sējumu.

Es gatavojos iemest vēstuli pastā, kad saņēmu viņas vēstuli.

Viņu bija ļoti bāruši, viņai bija uzdevuši daudz jautājumu un piedrau­dējuši nedot nākamo brīvdienu.

Viņas brīvdiena iekrita nākamajā svētdienā. Bet Solānža zvērēja, ka katrā ziņā, lai arī vajadzētu pārtraukt attiecības ar skolas priekšnieci, viņa mani tajā dienā redzēs.

Es arī to zvērēju. Man likās, ja es viņu neredzēšu septiņas dienas, kas notiktu, ja viņai nedotu tuvāko brīvdienu, es kļūšu traks.

Un jo vairāk vēl tāpēc, ka Solānža izteica kaut kādu nemieru. Vēstule, kuru viņa atrada, ieejot pansijā, un kura bija no tēva, viņai likās bija bijusi atvērta.

Es pavadīju nelāgu nakti un vēl sliktāku nākamo dienu. Es aizrakstīju, kā parasti, Solānžai, un, tā kā bija mēģinājumu diena, ap trijiem devos pie brāļa, lai ar viņu kopā ietu uz Klamāras kapsētu.

Brāli es neatradu mājā: es aizgāju viens.

Bija nejauks laiks. Kailā daba mirka aukstā, straumēm līdzīgā lietū, kurš lika nojaust tuvo ziemu. Pa ceļam es dzirdēju, kā sabiedriskie ziņneši aizsmakušā balsī izsauca šodienas notiesāto vārdus. To bija daudz. Tur bija vīrieši, sievietes un bērni. Asiņainā pļauja bija bagātīga, un tātad man nebija jābaidās, ka varētu pietrūkt objektu mēģinājumiem.

Diena nodzisa agri. Pulkstens četros es sasniedzu Klamāru: bija nakts.

Kapsētas izskats, kur redzēju svaigus kapus un kailos kokus, kuri vējā plīkšķēja kā skeleti, bija drūms un gandrīz vai riebīgs.

Kur zeme nebija izrakņāta, tur bija zāle, dadži un nātres. Izrakņātās zemes apjoms ar katru dienu kļuva plašāks.

Uzpampušu pauguru vidū ar plaši atvērtu muti žāvājās šodienas bedre un gaidīja laupījumu. Notiesāto skaita palielināšanās bija jau paredzēta, un tāpēc bedre bija lielāka nekā parasti.

Es tai neapzinīgi tuvojos. Dibens mirka ūdenī; nabaga kailie un aukstie līķi, kurus metīs tikpat aukstā ūdenī kā viņi!

Pienākot pie bedres, man paslīdēja kāja un es tik tikko neiekritu tajā; mati man saslējās. Es biju izmircis un drebēju, kad devos uz laboratoriju.

Tā bija, kā jau teicu, senā kapliča. Es meklēju ar acīm. Ko meklēju, es pats nezinu. Es meklēju ar acīm, vai ir palikušas uz sienām vai uz bijušā altāra kādas dievbijības zīmes. Sienas bija kailas, altāris noplēsts līdz pat sienām. Vietā, kur kādreiz atradās svētais tēls, — dzīvības sim­bols, tagad karājās galvaskauss ar noplūktiem matiem — nāves iznīcības simbols.

Es iededzināju sveci un noliku to uz galda, kas bija nokrauts ar dīvai­niem rīkiem, kurus pats biju izgudrojis, un apsēdies sapņoju par nabaga karalieni, ko biju redzējis skaistu, laimīgu un mīlētu. Viņa, kuru vakar, visas tautas lāstu pavadītu, aizveda uz ešafotu un kura šodien gulēja nožēlo­jamā zārkā, viņa taču kādreiz bija gulējusi Tilerijas, Versaļas un Senklū zelta iztapsētās istabās.

Kamēr es iegrimu šajās drūmajās pārdomās, lietus pastiprinājās, vējš pūta smagiem grūdieniem, dobji vaidēdams koku zaros un zāles stiebros un likdams nodrebēt sirdij.

Šim troksnim drīz piejaucās sērīga pērkona dārdi. Tikai šis pērkons nedārdēja debesīs, bet lēkāja, tricinādams visu apkārtni, pa zemi.

Tie bija sarkano ratu dārdi, kuri brauca no Revolūcijas laukuma un iegriezās Klamārā.

Mazie kapličas vārti atvērās un divi cilvēki, no kuriem straumēm tecēja ūdens, ienāca iekšā, rokās nesdami maisu.

Viens bija Legross, kuru biju apciemojis cietumā, un otrs — kapracis.

— Lūk, Ledrī kungs, — teica bendes palīgs, — lūk, jums manta. Šova­kar jums nemaz nav jāsteidzas. Mēs jums atstājam visu maisu. Rīt mēs to apraksim pa dienu. Pa nakti svaigā gaisā tā nesaaukstēsies.

Un, riebīgi iesmiedamies, nāves algotņi nolika maisu stūrī, netālu no altāra, no manis pa kreisi.

Tad viņi izgāja, piemirsdami aiztaisīt durvis, kuras sāka dauzīties pret stenderēm, Jaudamas ieplūst vēja grūdiem, kas šūpoja sveces liesmu, kura kļuva liela un plaka pie melnā degļa.

Es dzirdēju, kā viņi izjūdza zirgus, aiztaisīja kapsētu un aizgāja, atstā­dami ratus pilnus ar līķiem.

Man ļoti gribējās aiziet reizē ar viņiem, bet es nezinu, kas mani, pavi­sam drebošu, turēja palikt tepat. Katrā ziņā man nebija bail. Bet vēja šņākoņa, lietus cirtieni, koku vaidēšana, kas lauzās vējā, gaisa svilpieni, kas drebināja sveces liesmu, tas viss man iedvesa neskaidras bailes, kuras caur mitrajām matu saknītēm izplūda pa visu miesu.

Pēkšņi man likās, ka maiga un žēla balss, balss, kas cēlās no mazās kapličas stūra, izteica vārdu „Albert".

O! es notrīsēju. „AlbertL" Tikai viens cilvēks visā pasaulē mani tā sauca.

Ar apjukušām acīm es lēni apskatīju mazās kapličas torni, kuru, lai cik šaurs tas arī bija, mana svece nespēja apgaismot no visām pusēm, un apstājos pie noliktā maisa altāra stūrī, kura asinīm notrieptais audekls rādīja bēdīgo saturu.

Tai brīdi, kad manas acis apstājās pie maisa, ta pati balss, bet vājāka un žēlāka, atkārtoja to pašu vārdu:

„Albert!"

Šausmu sagrābts, es saslējos: šī balss likās nāca no maisa.

Es sevi aptaustīju, gribēdas pārliecināties, vai esmu nomodā vai arī guļu. Tad, sastindzis soļodams kā akmens tēls, rokas uz priekšu izstiepis, es devos pie maisa un iebāzu tajā roku.

Tad man likās, ka svētas lūpas piespiežas manai rokai.

Es biju tai baiļu pakāpē, kad baiļu pārmērība mūs dara drošsirdīgus. Es paņēmu galvu un, atgriezdamies atzveltnes krēslā, noliku to uz galda.

— O! — es izgrūdu drausmīgu kliedzienu. Galva, kuras lūpas vēl bija siltas un acis puspievērtas, bija Solānžas galva.

Man likās, ka es esmu traks.

Trīs reizes es iesaucos:

— Solānža! Solānža! Solānža!

Uz trešo saucienu acis ieplētās, paskatījās mani, nobirdināja divas asa­ras, un, izšaudamas miklu liesmu, it kā tā būtu dvēsele, kas aizlaidās, aizvērās, lai nekad vairs neatvērtos.

Dulls, vājprātīgs un satraukts es uzcēlos, es gribēju bēgt. Bet piecel­damies ar uzvalka stērbeli es aizķēru galdu. Galds apgāzās, aizraudams līdzi sveci un galvu. Galva aizripoja un galīgi apjukušu mani aizrāva līdzi. Tad, guļot zemē, man šķita, ka pa akmens platēm galva slīdēja man pretī: viņas lūpas pieskārās manām lūpām. Ledainas trīsas pārskrēja pār manu miesu, es ievaidējos un zaudēju samaņu.