Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Es gribēju pateikties Dantonam, kad mēs izdzirdām klubā vairākkārt saucam viņa vārdu.

— Danton! Danton! — sauca vairākas balsis. — Tribīnē!

— Atvaino, dārgais, — viņš man teica, — tu dzirdi! Še roka, un ļauj man iet! Labo roku devu seržantam, tev dodu kreiso. Kas zina, varbūt cienījamajam patriotam bija kašķis.

Un pagriezdamies, viņš teica savā varenajā balsī, kas saviļņoja un no­klusināja ielas trokšņus:

— Te es esmu! Te es esmu, uzgaidiet!

Un viņš metās klubā.

Es paliku pie durvīm kopā ar nepazīstamo.

— Jaunkundze, — es viņai teicu, — kur lai jūs aizvedu? Esmu jūsu rīcībā.

— Protams, pie Ledjē kundzes! — viņa smiedamās atbildēja. — Jūs taču zināt, ka viņa ir mana māte.

— Bet kur dzīvo Ledjē kundze?

— Ferū ielā Nr. 24.

— Tad iesim pie Ledjē kundzes, Ferū ielā Nr. 24.

Mēs pa Prinča ielu aizgājām līdz Fosēsenžermēnas ielai, tad soļojām pa Mazo Lauvas ielu, tad pārgājām pāri Svētā Sulpitija laukumam un nokļuvām Ferū ielā.

Visu ceļu mēs veicām, nepārmijuši ne vārda.

Tikai mēness gaismā, kurš mirdzēja visā krāšņumā, es varēju pēc pa­tikas vērot viņas seju.

Tā bija apburoša, divdesmit vai divdesmit divus gadus veca persona, tumšmate, ar lielām, zilām, apgarotām acīm. Smalkais un taisnais deguns, zobgalīgās lūpas, pērļbaltie zobi, karalienes rokas, mazās kājiņas, tas viss bija apslēpts rupjā Ledjē kundzes meitas apģērbā, tomēr bija saglabājis aristokrātisku iznesību, kas, droši vien, bija arī modinājusi aizdomas bra­šajam seržantam un viņa kareiviskajai patruļai.

Sasnieguši vārtus, mēs apstājāmies un, kādu brīdi klusēdami, viens otru uzlūkojām.

— Labi! Ko jūs vēlaties no manis, mīļais Alberta kungs? — smaidī­dama man jautāja nepazīstamā.

— Es jums gribu teikt, mīļā Solānžas jaunkundze, ka nemaz nebija vērts sastapties, lai tik drīz šķirtos.

— Lūdzu tūkstoškārt man piedot! Es domāju, ka bija vērts! Ja es ne­būtu jūs sastapusi, mani būtu aizveduši uz sargposteni, kur būtu pazinuši, ka es neesmu Ledjē kundzes meita, būtu atklājuši, ka esmu aristokrāte un tad man būtu nocirtuši galvu.

— Jūs tātad atzīstaties, ka esat aristokrāte?

— Es nemaz neatzīstos.

— Labi, tad sakiet man vismaz savu vārdu?

— Solānža.

— Jūs taču labi zināt, ka šis vārds, kurā es jūs uz labu laimi nodēvēju, nemaz nav īstais.

— Vienalga! Es to mīlu un es to paturēšu, vismaz jūsu dēļ.

— Kāpēc tas jums jāpatur manis dēļ, ja es jūs vairs neredzēšu.

— Es to nemaz nesaku. Es tikai saku, ja mēs redzēsimies, jums pilnīgi nevajag zināt, kā sauc mani, un man — kā sauc jūs. Ja es jūs esmu nosaukusi par Albertu, paturiet šo vārdu, tāpat kā es paturu Solānžas vārdu.

— Labi, lai notiek! Bet, klausieties, Solānža, — es viņai teicu.

— Es klausos, Albert, — viņa atbildēja.

— Jūs esat aristokrāte, jūs atzīstaties?

— Ja es arī neatzītos, jūs taču uzminētu, vai ne? Tā mana atzīšanās zaudē savu nozīmi.

— Un kā aristokrāte jūs tikāt vajāta?

— Jā, kaut kas tamlīdzīgs.

— Un jūs slēpjaties, lai izbēgtu no vajāšanām?

— Ferū ielā Nr. 24, pie Ledjē kundzes, kuras virs bija mana tēva ku­čieris. Kā redzat, es neko jums neslēpju.

— Un jūsu tēvs?

— Man no jums nav noslēpumu, mīļais Alberta kungs, tā kā noslēpumi ir mani, bet mana tēva noslēpumi nav mani. Mans tēvs slēpjas tāpat, meklēdams izdevību emigrēt. Tas ir viss, ko es jums varu teikt.

— Un jūs to nedomājat darīt?

— Jā, aizceļot kopā ar tēvu, ja tas būtu iespējams. Ja nav iespējams, ļaut aizbraukt vienam, un pievienoties viņam vēlāk.

— Un šovakar, kad jūs apcietināja, jūs nācāt no tēva?

— Jā, no tēva.

— Klausieties, mīļā Solānža!

— Es klausos.

— Jūs redzējāt, kas notika šovakar.

— Jā, tas man ļāva redzēt, cik jums liela uzticība.

— O, uzticība man diemžēl nav liela. Tomēr man ir dažs labs draugs.

— Ar vienu es šovakar iepazinos.

— Un, jūs zināt, tas nav no šā laika mazāk vareniem cilvēkiem.

— Jūs domājat izmantot viņa iespaidu, lai palīdzētu bēgt manam tē­vam?

— Nē, es viņu rezervēju jums.

— Un manam tēvam?

— Jūsu tēvam man ir cits līdzeklis.

— Jums ir cits līdzeklis! — satverdama manu roku, iesaucās Solānža un nemierīgi lūkojās man acīs.

— Ja es glābju jūsu tēvu, vai jūs paturēsit mani atmiņā?

— O, es jums būšu pateicīga visu mūžu.

Un viņa izteica šos vārdus apburošas pateicības balsī. Tad, mani lūdzoši uzlūkodama, viņa jautāja:

— Vai ar to jums pietiks?

— Jā, — es atbildēju.

— Nu, lūk, es nemaz neesmu maldījusies, jums ir bruņinieciska sirds. Es jums pateicos tēva un manā vārdā, un ja jums nekas neizdosies nā­kotnē, es tomēr būšu pateicīga par pagājušo.

— Solānža, kad mēs atkal redzēsimies?

— Kad jums būs vajadzīgs mani redzēt?

— Rīt, es ceru, ka man būs kaut kas jums jāsaka.

— Labi! Tad rīt…

— Kur?

— Tepat, ja vēlaties.

— Te uz ielas?

— Ak, mans Dievs, jūs redzat, ka tā ir gandrīz vai drošāk. Pusstundas laikā, kamēr mēs te runājām, garām nav pagājis neviens cilvēks.

— Kāpēc man neparādīties pie jums, vai, labāk, kāpēc jums neatnākt pie manis?

— Tāpēc, ka nākot pie manis, jūs kompromitēsit tos cilvēkus, kas man dod patvērumu. Ejot pie jums, es kompromitēšu jūs.

— O, lai! Es paņemšu manas radinieces apliecību un to nodošu jums.

— Jā, lai giljotinētu arī jūsu radinieci, ja mani nejauši apcietinās.

— Jums ir taisnība, es jums atnesīšu apliecību uz Solānžas vārda.

— Ak, brīnums! Jūs redzēsit, ka Solānža beidzot kļūs mans vienīgais vārds.

— Cikos?

— Tai pašā laikā, kā mēs sastapāmies šodien. Pulkstens desmitos, ja esat ar mieru.

— Labi, desmitos.

— Un kā mēs sastapsimies?

— O, tas nemaz nav grūti. Bez piecām desmitos jūs būsit pie vārtiem. Pulkstens desmitos es nokāpšu lejā.

— Tātad rīt pulkstens desmitos, mīļā Solānža.

— Rit desmitos, mīļais Albert.

Es gribēju noskūpstīt roku, bet viņa ļāva noskūpstīt pieri.

Nākamās dienas vakarā pusdesmitos es biju uz ielas,

Bez ceturkšņa desmitos Solānža atvēra vārtus.

Mēs abi bijām aizsteigušies priekšā par veselu stundas ceturksni.

Ar vienu lēcienu es biju pie viņas.

— Es redzu: jums ir labas ziņas.

— Teicamas! Vispirms, lūk, apliecība.

— Vispirms mans tēvs?

Un viņa atgrūda manu roku.

— Jūsu tēvs ir glābts, ja viņš to grib.

— Jūs sakāt: „ja grib!" Kas viņam būtu jādara?

— Viņam man jāuzticas.

— Tas jau darīts.

— Vai jūs jau viņu redzējāt?

— Jā.

— Jūs viņam visu izstāstījāt?

— Kā jūs gribat! Tā vajag! Dievs ir mans liecinieks.

— Un jūs tēvam visu pateicāt.

— Es viņam teicu, ka vakar jūs izglābāt mani un ka, varbūt, rīt izglābsit viņa dzīvību.

— Rīt, ļoti pareizi. Rīt, ja viņš gribēs, es viņu izglābšu.

— Kā? Stāstiet, runājiet! Kāda tā būtu brīnišķīga sastapšanās, ja tas izdotos.

— Tikai… — vilcinādamies es teicu.

— Labi?

— Jūs nevarēsit aizceļot kopā ar viņu.

— Kas attiecas uz to, vai es jums neteicu par manu apņemšanos?