Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Kādu brīdi es viņu novēroju, un jo vairāk viņu aplūkoju, jo vairāk likās, ka manu aci priekšā nebija dzīva būtne.

Es pat sāku šaubīties, vai vispār viņa pagriezīsies, ja es viņu uzrunāšu. Divas vai trīs reizes mute man atvērās, neizdodama ne skaņas.

Beidzot es izlēmu:

— Kundze, — es viņai teicu.

Viņa nodrebēja, pagriezās un izbrīnījusies uzlūkoja mani, kā mēdz lū­koties no sapņiem vai domām uzmodināti cilvēki.

Lielās, melnās, pret mani cieši vērstās acis (viņai bija melnas uzacis un acis) savādi mirdzēja.

Dažas sekundes, kurās viņa raudzījās manī un es viņā, mēs nepārmijām ne vārda.

Tā bija trīsdesmit divus vai trīsdesmit trīs gadus veca sieviete, kas bija bijusi brīnišķi skaista, kamēr viņas vaigi vēl nebija iekrituši un sejas krāsa izbālējusi. Starp citu, viņa man likās skaista arī tāpat, ar savu perlamutra sejas krāsu, bez mazākā sārtuma. Tāpēc viņas acis likās mirdzēja kā tum­šais dzintars un lūpas — koraļļi.

— Kundze, — es atkārtoju, — Ledrī kungs domā, ka, sakot jums: „Es esmu "Henrija Trešā", «Kristīnes un Antonija" autors", jūs uzskatīsit mani par pietiekami pazīstamu un pieņemsit manu roku, lai es jūs pavadītu uz ēdamzāli.

— Atvainojiet, kungs, — viņa atbildēja, — jūs laikam te atrodaties labu brīdi, vai ne? Es jutu, ka jūs nācāt, bet es nevarēju pagriezties. Tas ar mani reizēm notiek, kad es skatos uz dažām vietām. Jūsu balss mani atrāva no burvības, tad nu sniedziet roku un iesim!

Viņa piecēlās un padeva man roku. Bet es gandrīz vai nejutu šīs rokas spiedienu, lai gan viņa uz mana elkoņa balstījās pilnīgi brīvi. Likās it kā blakus man soļotu ēna.

Ēdamzāli mēs sasniedzām, vairs neteikuši viens otram ne vārda.

Pie galda bija divas brīvas vietas.

Ledrī kungam pa labi — viņai.

Un iepretim — man.

*

Kā visam pie Ledrī kunga, arī šim galdam bija savas īpatnības.

Tas bija liela pakava veidā, ar galiem atbalstīts pret dārzu logiem, kas trīs ceturtdaļas ne plašās zāles atstāja pilnīgi brīvas. Pie šā galda varētu pusdienot divdesmit personas un neviena nejustos neērti. Tur pusdienoja vienmēr, lai arī bija viens, divi, četri, desmit vai divdesmit viesi. Arī viens pats Ledrī kungs tur pusdienoja. Šodien mēs bijām tikai seši, un mēs aizņēmām knapi trešo daļu.

Katru ceturtdienu ēdienkarte bija viena un tā pati. Ledrī kungs do­māja, ka pārējās nedēļas dienās viesi varēja ēst kaut ko citu vai nu pie viņa, vai pie kāda cita saimnieka, kas viņus bija ielūdzis. Tātad katrs varēja būt pārliecināts, ka ceturtdien pie Ledrī kunga viņš ēdīs zupu, liellopu gaļu, cāļus, ceptu aitas cisku, turku pupas un salātus.

Cāļu skaitu divkāršoja vai trīskāršoja, ņemot vērā viesu vajadzības.

Vai bija maz, nemaz vai daudz cilvēku, Ledrī kungs vienmēr sēdēja galda galā ar muguru uz dārza pusi un seju pret pagalmu. Viņš jau desmit gadus sēdēja inkrustācijām rotātā atzveltnes krēslā, vienā un tajā pašā vietā. Par izbraucamo sulaini pārvērstais dārznieks Antuāns viņam pasniedza, atskaitot parastos vīnus, dažas pudeles vecā burgundieša, kuras Ledrī kungam pienesa ar reliģisku bijību un kuras viņš atkorķēja un pa­sniedza saviem viesiem ar tādu pat cieņu un godbijību.

Kad ir astoņpadsmit gadus vecs, vēl kaut kam tic; pēc desmit gadiem vairs netic nekam, pat ne vecam vīnam.

Pēc pusdienām viesi devās uz salonu un dzēra kafiju.

Pusdienas pagāja kā parasti — slavējot virtuvi un lielot vīnus.

Vienīgi jaunā sieviete apēda tikai dažas maizes drupatas, izdzēra tikai glāzi ūdens un neizteica nevienu vārdu.

Viņa man atgādināja gūlu no „Tūkstots un vienas nakts", kas sēdās pie galda kā visi, bet vienīgi tādēļ, lai apēstu dažus rīsa graudiņus.

Arī šoreiz pēc pusdienām, kā parasti, viesi pārgāju uz salonu.

Dabīgi, ka man bija jādod roka klusajai viešņai.

Viņas kustībās bija tāds pats mīkstums, tā pati grācija, es teiktu, gan­drīz vai locekļu nesajūtamība.

Es viņu pievedu pie dīvāna, uz kura viņa apgūlās.

Kamēr mēs dzērām kafiju, salonā ieveda vēl divas personas.

Tās bija doktors un policijas komisārs.

Policijas komisārs mums lika parakstīt protokolu, ko Žakemēns jau bija parakstījis cietumā. Uz papīra bija mazs asiņu traips.

Es parakstīju, un, parakstīdams to, savukārt jautāju:

— Kas tas par traipu? Tās ir sievas vai vīra asinis?

— Tās, — policijas komisārs atbildēja, — no slepkavas rokas, kura asiņo tā, ka nemaz nevar apturēt.

— Vai jūs saprotat, Ledrī kungs, — teica doktors, — ka šis lops arvien vēl apgalvo, ka viņa sievas galva ir runājusi?

— Un jūs domājat, ka tas ir neiespējami, doktor, vai ne?

— Nu, pie joda!

— Un jūs domājat, ka nevar būt atvērtas acis?

— Neiespējami.

— Jūs neticat, ka asinis, kuru skrējienu pārtrauca ģipša maiss, aiz­taisīdams cieti artērijas un asins traukus, varēja atdzīvināt galvu un likt tai sajust?

— Es neticu!

— Labi! — teica Ledrī kungs. — Es tam ticu!

— Es arī, — teica Aljets.

— Es arī, — teica abats Mūls.

— Es arī, — teica bruņinieks Lenuārs.

— Es tāpat, — teicu arī es.

Tikai policijas komisārs un bālā dāma neko neteica: pirmais, bez šau­bām, tāpēc, ka viņu tas viss interesēja ļoti maz, otrā, varbūt, tāpēc, ka tā viņu interesēja daudz.

— Ak, ja jau jūs visi esat pret mani, jums taisnība. Tikai, ja kāds no jums būtu mediķis…

— Bet, doktor, — teica Ledrī kungs, — jūs zināt, ka es gandrīz vai tāds esmu.

— Tādā gadījumā jums jāzina, ka nav sāpju tur, kur nav sajūtu, un sajūtas iznīkst, pāršķeļot mugurkaulu.

— Un kas jums to teica? — jautāja Ledrī kungs.

— Pie joda, taču saprāts!

— O! Laba atbilde! Un vai tas nebija saprāts, kam klausīja tiesneši, kad notiesāja Galileju par to, ka Saule griežas un Zeme stāv mierā? Saprāts ir liels muļķis, dārgais doktor! Vai jums ir novērojumi, jums pašiem, ar nocirstām galvām?

— Nē, nekad!

— Vai esat lasījuši Zomeringa disertācijas? Vai esat lasījuši doktora Sī protokolus? Vai lasījāt Elhera protestus?

— Nē.

— Tātad jūs ticat, vai ne, Giljotēna kunga ziņojumam, ka viņa mašīna ir drošākais līdzeklis, kā var ātrāk un ar mazākām sāpēm beigt dzīvi?

— Nu, lūk! Jūs maldāties, mīļais draugs, tas viss!

— Ā, piemēram!

— Klausieties, doktor, tā kā jūs atsaucāties uz zinātni, es runāšu zi­nātniski. Un, ticiet, neviens no mums nav tik neizglītots, lai nevarētu pie­dalīties sarunā.

Doktors šaubīgi papurināja galvu.

— Vienalga, tad jūs to sapratīsit viens.

Visi pienāca Ledrī kungam tuvāk, un, kas attiecas uz mani, tad es klausījos ar vislielāko ziņkāri. Nāves soda jautājums, kā arī to neizpildītu, vai nu pakarot, galvu nocērtot vai giljotinējot, mani vienmēr nodarbināja kā cilvēcības jautājums.

Es pat biju šo to pētījis, kādas sāpes jāizcieš pirms, tā laikā un pēc soda.

— Redzēsim, runājiet! — doktors neticīgi ierunājās.

— Tādam, kam ir kāda jēga par mūsu dzīvības spēku uzbūvi, viegli var pierādīt, — turpināja Ledrī kungs, — ka nāves sods pilnīgi neiznīcina sajūtas, un tas, ko es saku, doktors kungs, nav vienkārša hipotēze, bet fakts.

— Lūdzu, faktus!

— Lūk, pirmais: sajūtu miteklis ir galva, vai ne?